Turpinājums.
Sākums 25. februāra numurā
Nākamajā dienā pēc vācu karaspēka ienākšanas gājām uz centru. Tur cilvēki jau staigāja ar baltām lentēm ap roku kā vācu izpalīgi. Vecrīga bija daļēji nosprostota. Kūpēja drupas. Vecāki pieteica man nekur nejaukties, kaut arī ļoti gribējās iet palīgā kādu kārtību ieviest.
Rīgas Lielās sinagogas dedzināšanu 1941. gada 4. jūlijā es neredzēju. Neesmu redzējusi arī ebreju geto. No 1941. gada vasaras acu priekšā man ir skats, par ko es sevi lamāju. Pie dzelzceļa stacijas pa ielas braucamo daļu man garām veda ebrejus ar zvaigznēm uz muguras. Stāvēju uz trotuāra. Nodomāju, ka man arī tāpat kā viņiem vajag iet pa ielas braucamo daļu, taču no trotuāra nenokāpu.
Ar vāciešu ienākšanu Rīgā mans darbs LETĀ, protams, bija cauri. Bija jāmeklē kas cits. Pa nepilno gadu ziņu aģentūrā es apjēdzu, ka žurnāliste nevēlos būt. Redzēju, cik ļoti tolaik prese bija kļuvusi atkarīga no valdības. Nekādas redakcionālas brīvības tolaik nevarēja būt. Vienmēr jāpielāgojas. Paps ieteicās, ka labāk būtu, ja es brauktu no Rīgas ārā. Mans darbs komunistu laikos LETĀ tomēr varēja būt bīstams saistībā ar jaunajiem kungiem. Sāku respektēt papu. Pēc viņa padoma pirmo reizi dzīvē uz ilgāku laiku – trim gadiem – atstāju mājas.
Man piedāvāja darbu Malnavas Lauksaimniecības vidusskolā, kas meklēja latviešu valodas skolotāju. Tas šķita interesanti, turklāt Latgali tikpat kā nepazinu. Malnavas muiža tolaik skaitījās Ludzas apriņķī. Tā atrodas 14 kilometrus no Latvijas–Krievijas robežas un četrus kilometrus no Kārsavas.
Darbs Lauksaimniecības vidusskolā sākās jau augustā ar rudens praksi audzēkņiem skolas saimniecībā. Kad devos ceļā, vēl negāja ne vilcieni, ne autobusi. Sadabūju automašīnu, kurā bija visādi ļaudis, kas brauca uz Ziemeļvidzemi. Kaut kādu bagāžu drīkstēju ņemt līdzi, bet daudz tās nevarēja būt. Taču tā mašīna nekur tālu neaizbrauca. Lai tiktu tālāk, bija jāmeklē cita. Atceros, ka, kāpjot no vienas mašīnas otrā, pazaudēju vienu saini. Cilvēki bija izpalīdzīgi, kā tas mēdz būt smagos apstākļos. Vispār ceļā iepazinos ar dažādiem ļaudīm. Daudz bija tādu, kas pilnu muti runāja par pagātni – par Ulmani un komunistiem. Par nākotni nekā laba nerunāja. Kaut kādā mērā biju vīlusies “lāga latviešos”, īpaši vecākajā paaudzē, kam, kā toreiz likās, nebija nekādu ideālu. Vakaros daudzi pļēguroja, kaut ko gvelzdami un nekā skaidri nezinādami. Dzīvodama augstskolas un galvaspilsētas pilsonības mūros, atrados no kaut kā tāda tālu prom.
Pirmajā vēstulē, ko nosūtīju draudzenei Olitai, rakstīju, ka ceļā esmu braukusi cauri Limbažiem, Umurgai, Cēsīm, Valmierai, Raunai, Cesvainei, Gulbenei, Balviem, Abrenei un Gauriem, kas atrodas pēc 1945. gada Latvijai atņemtajā Abrenes apriņķī. No Gauriem tad arī mani ar drošku aizveda uz Malnavas muižu. Kopā ceļā man bija pagājušas četras dienas.
Malnavā pirmo reizi sāku dzīvot prom no mājām kā patstāvīgs cilvēks. Tur iemācījos sevi valdīt un nostādīt sabiedrībā tā, lai būtu laba kolēģe, tomēr nelaistu sev pārāk tuvu klāt un galu galā rīkotos tā, kā uzskatu par pareizu. Malnavā skolas direktors Skreija likās psiholoģiski nospiests, aizņemts kungs, kas atļāva man rīkoties brīvi, kā pašai tīk. Neviens neinteresējās par manu “komunistisko” pagātni LETĀ. Galvenais uzdevums bija skolēniem mācīt latviešu valodu, vēl arī ētiku, kam es nebiju gatavojusies, un pēc tam vēl vēsturi.
Stundās mēs runājām latviešu literārajā valodā, bet skolēni savā starpā – latgaliski. Es tam neiebildu, jo, manuprāt, dialekts ir tikpat svarīgs kā literārā valoda.
Lauksaimniecības skolā biju jaunākā skolotāja un vienīgā no galvaspilsētas. Togad bija vēl trīs jauni skolotāji – Mazurs, Sprancmanis un Balodis –, bet viņi bija no Jelgavas un citām vietām. Starp latviešiem Rīgai vienmēr ir bijis augstāks standarts. Es jutu šo spiedienu, ka uz mani skatījās sevišķām acīm. Savukārt mana aizsardzība bija nejaukšanās kolēģu dzīvē un pievēršanās audzēkņiem. Šī neitrālā nostāja izrādījās gudra. Ar laiku audzēkņi man arvien vairāk uzticējās. Internātā dzīvojot, personīgā dzīve bija kā uz delnas – visi par visiem zināja visu. Radio bija tikai skolas direktoram. Labi ja reizi nedēļā pienāca avīze “Tēvija”.
Mana pirmā stunda iekrita abitūrijas klasē. Liku rakstīt diktātu. Divdabju teicienu dēļ izmantoju tekstu no Virzas “Straumēniem”. Audzēkņu darbos vidēji bija vairāk nekā divdesmit kļūdu, bet dažos – pat četrdesmit. Tas mani šausmināja. Arī latviešu literatūras zināšanās bija bezdibenis. Skolas bibliotēka – haotiska, to neviens neizmantoja. Biju izmisumā, jo ģimnāzijas prasības latviešu valodas priekšmetā šī skola vismaz pāris gados sasniegt nevarēja. Izrādījās, ka pirms manis daudzus gadus latviešu valodu mācīja agronome Vagulāne. Viņa nekad nebija gājusi latviešu skolā, studējusi agronomiju Krievijā, bet viņai patika latviešu literatūra. Tāpēc arī Vagulānei uzticēja mācīt latviešu valodu.
Man ierādīja dzīvokli kopā ar vācu valodas skolotāju, ļoti vecu baltvācieti Bodaka kundzi. Jau pirmajās dienās manīju, ka audzēkņi viņu neierauga, turklāt ne tikai politiskās situācijas dēļ (jaunieši pārdzīvoja to, ka Vācija ir okupējusi Latviju), bet arī skolotājas personības dēļ. Tiesa, arī man nekādi nevedās dabūt ar Bodaka kundzi kādu kontaktu. Paliku viena ar domām, kā strādāt, ja skolas audzēkņu zināšanu līmenis ir tik zems.
Tolaik biju jauna, tāpēc darbā likos iekšā ar sirdi un dvēseli, tā piesaistīdama vispirms meitenes. Dažreiz viņām vairāk biju draudzene nekā skolotāja – un tas nebija grūti. Bija man arī savi pielūdzēji. Pat iznāca īsts konflikts ar kādu 35 gadus vecu vīru, kam Latgalē piederēja liela saimniecība un kam tēvs bija komunistu laikā izsūtīts. Viņš bija pēdējā klasē un manī īsti ieķērās. Nesa puķes, pirka dāvanas, bildināja. Teicās neiet leģionā, ja es pēc skolas beigšanas būtu ar mieru kļūt par viņa sievu. Bija grūta situācija, jo klasē citi to zināja vai nojauta. Izplatījās ziņas arī pie kolēģiem. Tie sāka vīpsnāt par skolotājas jaunkundzes mīlas lietām. Tas beidzās bēdīgi: kādā pastaigā mēģināju viņam klāstīt savas domas par laulību un savām patstāvības tieksmēm. Šķiet, viņš saprata un skolu atstāja nepabeidzis. Vēlāk dzirdēju, ka pieteicies leģionā, un vēl daudz vēlāk – ka dzīvs neesot pārnācis. Vai es būtu viņa dzīvi izglābusi? Īsti par to nekad neesmu domājusi, jo toreiz citādi rīkoties nevarēju.
Vispār man ar zēniem bija vairāk noņemšanās. Meitenes likās dumjākas, jo mazāk interesējās par sabiedriskām lietām un vairāk par savu personīgo apkārtni. Meitenes aptvēra šodienu, tuvo tagadni. Viņām bija grūti iedzīvoties vēsturē un pagātnē. Par nākotni viņas tikai sapņoja kā aizmigušas princeses, kas gaida savus atmodinātājus – prinčus. Es pati biju tikko izkūņojusies no šī stāvokļa, tāpēc viņas sapratu.
Ar skolnieču palīdzību sakārtoju bibliotēku un ar visādiem trikiem aicināju viņas uz lasīšanu. Izgudroju sacensības, liku rakstīt milzīgi garus mājas darbus, gandrīz rakstīt romānus un stāstus. Meitenēm tas patika. Saņēmu pierakstītās burtnīcas, kuru labošana prasīja daudz laika. Neviens neliedza mums rīkot 18. novembra sarīkojumu, kas veltīts Latvijas valsts neatkarības dienai. Toreiz uzstājos ar referātu par patriotisko dzejnieku Andreju Pumpuru. Ziemassvētkos uzvedām Raiņa lugas “Zelta zirgs” otro cēlienu un Viļa Plūdoņa poēmu “Atraitnes dēls” bildēs. Jāatzīst, ka dažās klasēs bija labi panākumi, dažās – ne.
Holokausts Kārsavā
Bēdājos par savu naivumu, ar kādu biju uzņēmusi vāciešu ienākšanu Latvijā. Malnavā pieredzēju pavisam ko citu. Mācību gada sākumā Lauksaimniecības skolā ievācās vācu štābs. Tā priekšnieks SS virsnieks Koelers tika izmitināts tajā pašā mājā tieši pretējā dzīvoklī, kur dzīvojām mēs ar vācu valodas skolotāju Bodaka kundzi. Ar Bodaka kundzi viņš, dabiski, runāja vāciski. Ar mani viņš arī runāja vāciski, tāpēc likās, ka Koelers latviešu valodu nemaz neprot.
Kādu pirmdienu, ienākot abitūrijas klasē, atradu meitenes ar saraudātām sejām. Puišu nebija. Meitenes man pamazām izstāstīja, kas iepriekšējā naktī noticis. Pati zināju tikai to, ka iepriekšējā vakarā Koelers bija sagādājis skolotājiem un viņa augstākajiem padotajiem uzdzīvi, kur pludoja šņabis un vīns, kur tika dziedāts un šauts griestos. Man arī tur lika piedalīties, taču ne līdz rītausmai. Tad nu meitenes man pastāstīja, ka tajā pašā laikā zemāka ranga vācu armijnieki bija dzīrojuši ar mūsu lielajiem puišiem. Šis Koelers, izrādās, bija baltvācietis un diezgan labi saprata latviski. Viņš bija izokšķerējis, kuriem no vecāko kursu skolēniem komunistu okupācijas laikā ir izsūtīti tuvinieki un kuri ir vājāka rakstura un pakļāvīgāki. Viņiem bija iestāstīts, ka galvenie komunistu atbalstītāji un vaininieki pirms vācu ienākšanas piedzīvotajās represijās ir ebreji. Tad meitenes stāstīja, ka kādiem piecpadsmit šādi noskaņotiem zeļļiem bija sadotas šautenes un Kārsavā, Naudaskalnā, viņiem lika šaut tur sadzītos ebrejus.
Līdz pusdienām par ebreju nogalināšanu zināja arī pārējie skolotāji. Starpbrīdī notika sapulce ar direktoru Skreiju. Pēc krustu šķērsu satrauktām runām pieņēma direktora ieteikumu oficiāli neko nekur neziņot. Skreija solīja parunāt ar Koeleru. Pārējiem bija jātur stāja, nekaitinot lielos kungus. Viņi mums varēja atriebties pavisam konkrēti – nedot pārtiku internātam vai konfiscēt šo to. Direktors vēl sevišķi pieteica man kā jaunai sievietei apieties ar Koeleru mīlīgi un diplomātiski. Tā rezultātā man radās vēl viena “fronte”.
Par ebreju nogalināšanu Kārsavā vēlāk esmu stāstījusi gan zviedru žurnālistiem, gan arī vēsturniekam Andrievam Ezergailim. Domāju, ka Kārsavā notikušais diezgan zīmīgi parāda, kā radās daudzie stāsti par to, “kā uz laukiem latvieši ir apšāvuši žīdus”. Viltīgi izsmalcināts okupantu paņēmiens sadabūt vājāka rakstura vai jūtās nelīdzsvarotus jauniešus, noskaņot viņus naidīgi, izmantot viņu sāpes par piederīgajiem un tad vēl apdzirdīt! Un pretējā pusē mēs, skolotāji, kas, visu to redzot, tā sauktās izdzīvošanas dēļ paliekam gļēvi iztapoņas.
Vika satika vecmāmiņu
Uz Malnavu nāca vēstules no vecajiem draugiem un mājiniekiem. Starp citu, pirmās vēstules atnāca no mana LETA laika “brūtgāna” Friča Lejas. Tās es uzskatīju par lielu joku. Leja bija iedomājies, ka es ar pseidonīmu Ingrīda Vīksna esmu pasākusi avīzē “Tēvija” publicēt dzejas – mīlestības un dabas liriku. Lejam likās, ka šajās publikācijās ir atbildes uz viņa vēstulēm. Vai te nav jāzviedz!? Lejas vēstules nāca visu manu pirmo gadu, bet tad pēkšņi pārtrūka. Varbūt nacisti atklāja viņu kā komunistu? Nu itin nekā nezinu par savu “brūtgānu”. Vēlāk jautāju vecajiem “letiniekiem” – tie arī nezināja.
1942. gada rudenī man sāka pienākt bēdīgas vēstules no Rīgas par to, ka brālis Vika ir saslimis ar difteriju. Novembra sākumā mamma rakstīja, lai es nokārtoju atļauju braukt mājās. Brāļa veselība pasliktinājās. Decembrī, pārkārtojot stundas, direktors mani atlaida uz Rīgu.
Kad atbraucu mājās, ar Viku nemaz nebija labi. Kara laikā latviešiem Rīgā nebija pieejamas difterijas potes. Slimība ķermenī izraisīja dažādas paralīzes. Ar šo slimību galvenokārt slimoja bērni. Kaut gan tolaik Vikam bija divdesmit trīs gadi, viņu ievietoja bērnu slimnīcā Vienības gatvē, netālu no mūsu mājām. Sākumā viņa kājas bija paralizētas, taču tad paralīze atgāja. Ārsti uzskatīja, ka var palīdzēt asins pārliešana. Asinis nodeva Leonīds Siliņš. Slimnīcā trūka personāla. Mamma gāja Viku kopt, taču viņa pati kļuva gandrīz kopjama – no pārpūlēšanās un psiholoģiskās slodzes. Vova ar tēvu bija darbā, Ņina – žēlsirdīgo māsu skolā. Sanāca tā, ka pie brāļa es biju visu laiku – gan dienā, gan arī naktī. Viņš gulēja atsevišķā mazā palātā. Bija sākusies paralīze barības vadā. Vika neko nevarēja norīt. Nekādas mākslīgas barošanas jau tolaik nebija. Taču vēl sliktāki bija elpošanas traucējumi.
Ārsti teica, ka viss var uzlaboties, ja rīkle sāks funkcionēt. Viktors izskatījās kā tāds skelets, viņam nebija spēka. Šad tad pamodās, bija pie apziņas, bet parunāt nevarēja. Man bija jāmēģina viņam dot ar mazu karotīti rūgušpienu vai kaut ko līdzīgu. To es centos darīt, apslaucīdama viņa sviedrus. Taču rūgušpiens slīdēja gar Vikas lūpām atpakaļ. Dažkārt likās, ka dažus pilienus viņam izdodas norīt. Tās bija garas stundas. Šad tad aizskrēju uz mājām Pastendes ielā kaut ko iekost.
Un tad pienāca pēdējā nakts. Jau iepriekšējā dienā, kad brālim uznāca elpas trūkuma lēkmes, viņam deva elpot skābekli no baloniem. Kaut kur attālākā telpā tie bija jāuzpilda. Tajā liktenīgajā vakarā viens balons ļoti ātri iztukšojās, bet lēkme turpinājās. Skrēju meklēt palīgu, lai atvestu nākamo balonu, taču neviena cilvēka tuvumā nebija. Vēl nebiju iepazinusies ar slimnīcas kārtību, taču šķiet, ka tieši tobrīd bija medicīniskā personāla maiņa. Metos no koridora atpakaļ pie Vikas gultas, kur visa viņa miesa raustījās krampjos. Tas bija nepanesams skats. Ar šo ainu esmu gadiem cīnījusies gan nakts murgos, gan citās drūmās stundās. Dažreiz man tā uzbruka pilnīgi nesagatavotā mirklī. Pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm – redzu Viku raustāmies, kā pie elektriskās strāvas pieliktu.
Lēkme beidzās, Vika iekrita bezsamaņā. Dabūju skābekļa balonu un gaidīju, kad atkal uznāks lēkme. Tā nāca, bet ne tik strauja. Likās, ka viņam vairs nav fiziska spēka raustīties. It kā viss sāk aprimt. Lēni, lēni brālis vēl elpoja. Pēkšņi viņš it kā pamodās, piecēlās pussēdus, gaiši pasmaidīja, izstiepa rokas pret kājgalu un klusi teica: “Vecmamma!” Kad es to rakstu, skaidri redzu šo ainu un raudu. Vika bija saticis vecmāmiņu, kas nomira pirms sešiem gadiem un kas, šķiet, viņu no visiem mazbērniem visvairāk mīlēja. Tajā brīdī es neizturēju. Es vairs nespēju turēt brāli pie dzīvības. Es aizgriezos pie sienas un raudot lūdzu: “Dievs, pieņem viņu!” Kad pagriezos atpakaļ, brālis gulēja uz muguras it kā aizmidzis, bet vēl elpoja. Piecēlos un turēju brāļa roku. Viņš vēl paraustījās, un tad miesa aprima. Gāju saukt nakts māsu. Bija 1942. gada 26. decembra nakts.
Jā, papa bija kļuvis kā mazs bērns. Nekad nebiju redzējusi viņu raudam, bet tagad viņš raudāja. Mamma neraudāja, viņa sastinga, it kā pārakmeņojās. Seja ieguva tādu kā čaulu, kurai mammas agrākie skaidrie smiekli neizlauzās cauri.
Divus mēnešus vēlāk, izsakot līdzjūtību Olitai saistībā ar viņas tēva nāvi, vēstulē no Malnavas rakstīju: “.. vai man būtu bailes nāves priekšā? Ja nonāktu līdz apziņai doma, ka tūkstoši, arī tavi mīļie, piemēram, tagad man Vika, bet Tev – tēvs, ir tikuši ar “šo lietu” galā, tad es kļūtu klusa un mierīga. Tam jābūt kaut kam pazemojošam, ja jābīstas no tā, ko mani mīļie ir veikuši… Ir taču liels maigums un tāda pilnīga labvēlība, tāda šķīsta mīlestība aizgājēja priekšā. Žēlas un maigums, jo sāpes tās nav.”
1943. gada februārī Malnavā vācu priekšnieki paziņoja, ka nekādas Lauksaimniecības skolas vairs nebūšot. Lai visu likvidējot. Tādēļ jau aprīļa vidū direktors Vaivars nolēma taisīt abitūriju, lai atlikušajiem vecākā kursa audzēkņiem vismaz būtu dokumenti par skolas beigšanu. 16. marta vēstulē Olitai rakstīju: “Ko darīt? Puišiem atliek vai nu mobilizācija, vai darba dienests. Vecāki negrib ne vienu, ne otru, bet puikas nezina, ko iesākt.”
Pienāca rīkojums atlaist no skolas visus deviņpadsmitgadīgos. Kopā bija jāaiziet ap 70 puišiem. Protams, tādā situācijā nebija nekādas kārtības: puiši brauca bez atļaujām uz mājām un citur. Viņus ķēra, sēdināja laukā no transporta. Par normālām mācībām nebija ko domāt. Arī meitenes bija sašļukušas, apātiskas, skumjas. Gatavojoties izlaidumam, kopā ar audzēkņiem veidoju sarīkojumus, kur deklamējām latviešu literatūras klasiku.
1943. gada aprīļa beigās atbraucu uz Rīgu pie vecākiem un iestājos medicīnas māsu kursos. Tos pabeidzu un sāku strādāt slimnīcā. Taču vasarā pienāca ziņa, ka Malnavas Lauksaimniecības skolas direktors Vaivars ir noorganizējis skolas turpinājumu Pļaviņu ģimnāzijas vakara maiņā. Rudenī viņš sauca atpakaļ skolotājus un audzēkņus.
Klasēs mācības bija minimālas, vairāk pārrunu. Audzēkņu kļuva arvien mazāk, nemiers – arvien lielāks, ziņas no frontes – arvien sliktākas. Šī pelēkā eksistence, neziņa un nespēks. Arī civilistiem šāda “fronte bez pārmaiņām” ir morāli graujoša. Vāciešu brūtītes, ārlaulības bērni, kriminalitāte, par ko gan vairāk baumoja nekā rakstīja avīzēs. Tas viss palicis bez spilgtām atmiņām, nogrimis kā purva rāvā. Bet laiks gāja.
No Pļaviņām varēja vieglāk tikt uz Rīgu. Braucu ar vilcieniem gan lopu, gan pasažieru vagonos. Tie bija pārpildīti ar karavīriem, kas tika atvaļināti un atgriezās no karalauka. Sākās tādas kā dzīres mēra laikā. No frontes braucošie bieži bija pesimisti, neapmierināti ar vāciešu attieksmi pret cittautiešiem. Atbraucot mājās, nereti viņi ieraudzīja, ka viņa “dzimtenes meitene”, kas nacistu propagandas ietekmē bija sarakstījusies ar viņu frontē, bija sūtījusi pašas adītus cimdus, lai dzīvotu ērtāk, satikās ar vāciešiem. Tā varēja iegūt vai nu zeķes no Vācijas, vai arī vienkārši ziepes un šokolādi. Pirmās nepieciešamības preču sadalē darbojās kartīšu sistēma, un kaut kā jau vienmēr trūka. Zemnieki pilsētā slepus ieveda pārtiku, ko pārdeva spekulantiem.
Turpinājums nākamajā numurā
