Lai gan bezdarba problēma Latvijā nav tik melna, kā to reizēm mālē, ievērojama iedzīvotāju daļa dodas peļņā uz ārzemēm. Galvenokārt iemesls ir visnotaļ slavējamā vēlēšanās nopelnīt, turklāt nopelnīt daudzkārt lielāku summu, nekā Latvijā iespējams.
Lai gan bezdarba problēma Latvijā nav tik melna, kā to reizēm mālē, ievērojama iedzīvotāju daļa dodas peļņā uz ārzemēm. Galvenokārt iemesls ir visnotaļ slavējamā vēlēšanās nopelnīt, turklāt nopelnīt daudzkārt lielāku summu, nekā Latvijā iespējams.
Patiesībā darbaspēka aizplūšana uz citām valstīm saistīta ne tik daudz ar bezdarba problēmu, kā tas vienkāršoti parasti tiek motivēts, bet gan ar nesakārtoto darba un nodokļu likumdošanu mūsu valstī, kur darba ņēmējs gandrīz pilnā mērā atkarīgs vienīgi no darba devēja žēlastības un izpratnes par godīgumu. Un, lai gan oficiāli reģistrēto un arī faktisko bezdarbnieku skaits Latvijā pamazām sarūk, dzīves līmeņa paaugstināšanās notiek gliemeža gaitā, bezcerīgi lēni. Tādēļ aktīvi cilvēki, nespēdami, nevēlēdamies gadu desmitiem gaidīt, pamet Latviju, lai, iespēju vilināti, vismaz savus spēka gadus dzīvotu nosacītā pārticībā.
Nosacītā – jo vienlaikus ar dzimtenes pamešanu viņi faktiski kļūst par svešu valstu uzplaukuma veicinātājiem, par to saņemdami algu, kas ir vairākkārt mazāka nekā vietējiem strādniekiem, tomēr relatīvi augsta, ja salīdzina ar peļņas izredzēm pašu zemē. Nosacītā – arī tāpēc, ka, pašlaik spēdami apmierināt savas kopumā pieticīgās finansiālās un materiālās prasības, laimes meklētāji lielā mērā pārvelk svītru savam nodrošinājumam vecumdienās.
Viena no viesstrādnieku iecienītākajām valstīm Eiropā ir Īrija. Turp vilina neskaitāmi sludinājumi Latvijas presē. Tiesa, nereti vilinājums tur, «apsolītajā» zemē, pārvēršas par murgu, jo, piemēram, peļņas lauvas tiesu pieprasa starpnieku firmas, tās pašas, kuras tik daudzsološi aicina gribētājus labi nopelnīt. Skaidrs, ka līdzīgu starpnieku «interese» ir ne jau tīra filantropija, bet gan kāre nopelnīt uz lētticīgo rēķina. Pastāv daudz un dažādu veidu, kā no vientiešiem izsūknēt pēdējos grašus, par to šoreiz nerunāsim.
Toties jāatgādina, ka Latvijā tiesības iekārtot darbā ārzemēs ir tikai nedaudzām firmām, kurām licenci izsniedzis Valsts nodarbinātības dienests.
Pēc aptuveniem datiem, pašlaik Īrijā tiek nodarbināti ap 6000 strādnieku no Latvijas. Viņi lielākoties strādā vai nu lauksaimniecībā, vai arī apkalpojošajā sfērā. Jaunieši tiek nodarbināti ogulāju un dārzeņu plantācijās, fasēšanas cehos, putnu kautuvēs, latviešus var sastapt viesnīcu, bāru un restorānu apkalpojošā personāla vidū, zināms, ka Īrijā vairākiem puišiem izdevies dabūt darbu, piemēram, autoservisos un citās firmās, kas nodarbojas ar tehnikas remontu. Taču tādos gadījumos ir būtiska viesstrādnieku kvalifikācija.
Liels skaits peļņas meklētāju no Latvijas strādā arī citās Eiropas zemēs. Precīzu apkopojošu datu gan nav, tomēr zināms, ka, piemēram, Hamburgā vien darbu atraduši aptuveni 200 iebraucēju no Latvijas. Patiešām nopietnu karjeru izveido tikai spējīgākie un mērķtiecīgākie. «Ziņām», piemēram, ir informācija, ka tikai viena meitene, no Dobeles aizbraukusi uz Vāciju strādāt par auklīti, atradusi spēkus un iespējas arī mērķtiecīgi izglītoties, tāpēc tagad strādā par menedžeri kādā vadošā Hamburgas bankā. Starp citu, turpinādama izglītoties, jo viņas priekšā ir reālas karjeras kāpnes. Diemžēl viņa neredz iespēju savas zināšanas izmantot Latvijā – vismaz par šeit piedāvāto atalgojumu ne.
Dzīvē izsisties uz augšu izdodas tikai retajiem. Pārējie turpina legāli, puslegāli vai pavisam nelegāli kopt sirmgalvjus vai bērnus, strādāt rūpnīcās vai fermās. Tiesa, viens otrs no viņiem par nopelnīto spēj uzturēt gan savas, gan savu bērnu ģimenes, kuras Latvijā nespēj (vai nevēlas) atrast darbu.
Skaidrs, ka katrs darba devējs cenšas tikt pie maksimāli lētāka darbaspēka. Austrumeiropas iedzīvotāji šo pieprasījumu pārpārēm apmierina. Turklāt vērojama arī zināmā mērā kurioza tendence: piemēram, Polijā fermeri dodas peļņā uz Skandināvijas valstīm – kaut vai zemenes vai ābolus lasīt, tikmēr viņu pašu saimniecībās muguras loka nesalīdzināmi lētākie viesstrādnieki no Rietumukrainas. (Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc poļu lētā produkcija pārpludina mūsu tirgu.)
Darbaspēka migrācija Eiropā ir ikdienišķa parādība, tā galu galā ir arī demokrātijas izpausme, tikai rūgti, ka uz Latvijas iedzīvotājiem attiecas un, visticamāk, vēl vismaz vairākus gadus attieksies dažādi ierobežojumi – gan viesstrādnieku skaita kvotēšanā, gan sociālajā aizsardzībā.
Viela pārdomām
Darba iekārtošanā ieguldīto naudu (programmas samaksu un ceļa izdevumus) iespējams atpelnīt jau dažās nedēļās.
Īrijā lauksaimniecībā nedēļā jāstrādā 40 darba stundas plus virsstundas, kuru skaits, piemēram, pirms Ziemassvētkiem var palielināties no 6 līdz pat 10. Samaksu par virsstundu darbu katrs darba devējs nosaka patstāvīgi.
Pagarināt darba atļauju Īrijā var līdz četriem gadiem, izņemot gadījumus, ja darba devējs noslēdz līgumu uz desmit gadiem.
Jebkura uzturēšanās Īrijā bez darba atļaujas ilgāk par trīs mēnešiem (izņemot tos, kam ir studentu vīza), tiek uzskatīta par nelegālu.
Jebkurā gadījumā ieteicams meklēt legālas iespējas strādāt ārzemēs, rūpīgi izvēloties starpniecības firmas. Darba piedāvājumi rodami arī interneta mājas lapās.
