Jelgava. 8. novembris. Pulksten 20 vakarā. Pēc sešiem gadiem pirmo koncertu sniedz latviešu bards Kaspars Dimiters.
Jelgava. 8. novembris. Pulksten 20 vakarā. Pēc sešiem gadiem pirmo koncertu sniedz latviešu bards Kaspars Dimiters.
Koncertā atskaņotās jaunās dziesmas atšķiras no viņa iepriekš rakstītajām. Teksti neizteiksmīgāki? Nē. Mūzika – «čimčidrilkas». Tā skaņdarbus koncertā raksturo pats autors. Tas vairs nav ierastais ģitāras skanējums, bet gan šlāgerdziesmu veidotāju aprindās tik populārā sintezatoru mūzika. Valšu ritmiņi, kaut kas no «Čikāgas piecīšu» klasiskā skanējuma un … repera Ozola cienīgs gabals «Kačoks Vova», kā saka pats Dimiters, «šitais gabals man jums būs jākačā», un, patiesi, skan mūzika, kas piedienētu mūsu reperiem. Tikai vārdi atšķiras – daudznozīmīgi un iespaidīgi.
Koncertā skan smalka ironija par mūsdienu mūziku.
Par Dimiteru rakstīts ne mazums. Viņu slavējuši par uzdrīkstēšanos un pēluši par izturēšanos, par tiešumu, par nestabilitāti, par… daudz ko.
Viņa dzīvi analizējuši un ķidājuši ar amerikāņu psihoterapeita vienaldzību.
Tomēr viņa dziesmas turpina skanēt, šoreiz ar producentu grupas «1. bulvāris» un «Būsim pazīstami grupas» atbalstu, jo Kaspars Dimiters ir dziesminieks! Latviešu bards!
Ar Kasparu un viņa koncerta palīgiem tikāmies pēc koncerta vēl Jelgavā. Šoreiz nevis par viņa dzīvi agrāk, bet gan par dziesminieka uzskatiem par mums visiem aktuālām un vienmēr svarīgām lietām – naudu, jautrību, draugiem un galu galā arī par partijām.
«Nu, godīgi sakot,
es mīlu šo tautu,
nu, kaut vai,
tā sacīt, kā deputāts.»
Nauda. Par naudu var pateikt tikai veci banālo teicienu – nauda nav galvenais! Man ļoti gribētos nopelnīt ar to, ko daru. Taču ar pārliecības dziesmām grūti nopelnīt tik daudz naudas, lai vismaz parādu nebūtu.
Protams, ja cilvēki nāks uz koncertiem, tad arī es varēšu kaut ko nopelnīt. Un, tas, ka es mēdzu dziedāt rupji… nav tā, ka man ļoti pašam patiktu. Es to daru kā kristīgs cilvēks, un man mērķis ir pilnīgi skaidrs, lai cilvēki pamanītu tās visas nešķīstības, pie kā viņi tiek pieradināti.
Partijas. Man jābūt brīvam, ja gribu sevi saukt par bardu vai dziesminieku. Man jāatzīst, ka, no malas skatoties, šī partiju cīņa par varu ir tiešām smieklīga. Es pats gan partijām nebūtu īpaši izdevīgs biedrs – ņemot vērā visu, kas manā dzīvē ir bijis, kompromatus zem deguna pabāzt nebūtu grūti.
Valsts. Mērķis ir Pasaules Savienotās valstis, Eiropas Savienība ir tikai sākums. Diemžēl viss iet uz to pašu, ko mēs jau piedzīvojām, būdami iepriekšējā savienībā. Piemēram, patriotisms (īpaši jauniešu vidū) ir cietis sakāvi. Es, protams, nedomāju tos galēji nacionāli noskaņotos, kas balansē uz robežas ar neprātu. Lielās dimensijās pasauli vairs izmainīt nevar. Ir teiciens: «Glābies pats, un tūkstoši izglābsies.» Ja tu dari visu no sirds un labi, tad ar to pietiek, jo vienmēr būs kāds vēl, kas dara tāpat. Runājot par mūsu valsti, man patīk dzīvot šeit. Lai arī cik bēdīgi būtu apstākļi Latvijā, tagad noteikti ir labāk nekā padomju laikos – vismaz taisnību var teikt.
«Ja darbs būtu atpūta,
bet atpūta – darbs,
es būtu laimīgs ne vien
sestdienās,
bet pirmdienās ar.»
Atpūta. Nu tagad pēc koncerta mēs atpūšamies. Pēc Krimuldas perioda man bija viena perfekta atpūšanās reize kopā ar ģimeni – aizbraucām uz Jaunķemeru sanatoriju. Pēc atpūtas beidzot jutu, ka atgūšos no visa, kas ar mani noticis. Ja būtu nauda, ļoti labprāt gribētu ar ģimeni aizbraukt uz Grieķiju.
Jautrība. Mēs paši visu laiku muldam muļķības un pēc tam par tām smejamies. Ja mani kāds sasmīdina, esmu patiešām priecīgs.
Ā.Benijs Hils mani, piemēram, smīdina. Kompānijās iet un, kā tagad saka, «tusēties» man vairs īsti nepatīk. Dažreiz gan kaut kur aizeju, apskatos, kāda jaunatne tagad izskatās, kā izklaidējas un priecājas.
Vēl man ļoti patīk sarkasms, ironija un ironija uz cinisma robežas.
Svētki. Pēdējā laikā mācos svinēt baznīcas svētkus. Jubilejas mājās mēs īpaši neatzīmējam, vienīgi bērnu dzimšanas dienas gan cenšamies svinēt, jo viņus tas, protams, iepriecina. Jāņos iekuram ugunskuru, uzpinam vainagus, cenšamies, cik vien var prieku sagādāt. Lai gan skumji, ka arī šie svētki pamazām pārvēršas par dzeršanu. Pēc romantiskās izjūtas man vienmēr ir patikuši Ziemassvētki.
Draugi. Ģimene ir mani tuvākie draugi – sieva un dēli. Protams, draugi ir arī tie cilvēki, ar kuriem kopā daudz kas ir pārdzīvots. Tomēr man nepatīk vārdu «draugs» bieži valkāt – tās nav tādas vārdos definējamas lietas.
Laime. Esmu laimīgs, ka ticu Dievam. Taču, tāpat kā visi cilvēki, arī, ticībā dzīvojot, esmu nelaimīgs un izmisis daudzu laicīgu lietu dēļ. Svarīgi mācīties saglabāt iekšējo mieru un neuztraukties par apkārt notiekošo, protams, nezaudējot arī līdzcietību pret citiem. Pamazām to apgūstu.
«Svešam pārdots tīrums,
vēl svešākam mežs…
Viss, kas bija toreiz, –
šoreiz jau ir svešs.»
Skumjas. Pareizticībā ir tāds jēdziens «svetloje pečaļ» (gaišās skumjas). To varētu nosaukt par smeldzi – priekos nedrīkst aizmirst skumjas un otrādi.
Kompānijās, protams, esmu jautrs, bet mājās un vientulībā – drīzāk skumjš.
Daba. Tā ir milzīga vērtība. Kādreiz, kad man bija problēmas ar alkoholu un vēl nebija ticības, es gāju mežā, spiedu galvu pie koka un sūdzēju savas bēdas. Dabai ir milzu vērtība manā dzīvē. Galu galā divdesmit gadu nodzīvoju ārpus Rīgas. Mežs ir mana pirmā baznīca.
Dziesmas. Izejot cauri visam, kas ar mani līdz šim ir noticis, es nevarēju pateikt, kas es īsti esmu. Tagad laikam varu apgalvot, ka nevaru būt nekas cits kā dziesminieks. Protams, ja man būtu jānes kāds upuris, un es būtu spiests no dziesmām atteikties, es to varētu izdarīt. Taču tas būtu līdzīgi kā atteikties no ģimenes. Tā ir neatkārtojama izjūta, kad izdodas dziesmām atrast īstos vārdus, un ja tie vēl saplūst kopā ar melodiju! Šīs izjūtas varētu pielīdzināt pārdzīvojumam, ko es kā kristīgs cilvēks saņemu baznīcā.
