«Zem Vidusjūras saules» kopā ar Ditas Krenbergas maigo flautu, Ingus Pētersona sirsnīgo tenora balsi un Grācas Mūzikas akadēmijā angažētās koncertmeistares Ievas Ošas iejūtīgo klavierpavadījumu.
“Zem Vidusjūras saules” kopā ar Ditas Krenbergas maigo flautu, Ingus Pētersona sirsnīgo tenora balsi un Grācas Mūzikas akadēmijā angažētās koncertmeistares Ievas Ošas iejūtīgo klavierpavadījumu. Šāds piedzīvojums rudens koncertsezonas atklāšanas sākumā sola pat viskreņķīgākās darbdienas vakaru pārvērst svētdienā. Protams, ja vien pats gribi un spēj tam noskaņoties: dažas nepadarītās lietas nolikt plauktiņā ar uzrakstu “rīts gudrāks par vakaru”, sarkanās gaismas laiku luksoforā izmantot, lai paceltu acis līdz dzeltējošajām koku lapotnēm, un cilvēkam, kas tavu žaketi pie garderobes nejauši aizķēris ar mēteļa pogu, veltīt sirsnīgu, piedodošu smaidu.
Pilsētas kultūras nams izrādās šādu svētdienīgi noskaņotu cilvēku pilns, un es esmu viens no viņiem. Mīkstie krēsli klusina čukstus. Rudenīgi siltu sveicienu māksliniekiem un klausītājiem sniedz krāsu pārbagāto ziedu vāze uz skatuves. Un tad jau viņi nāk…
Nē, laikam vēl nenāk vis, jo uz skatuves parādās divas koncerta programmā nepieteiktas personas, un pirmā aplausu brāzma gluži spontāni tiek viņiem. Varbūt mākslinieki aizkavējušies un organizatori centīsies aizpildīt laiku? Protams, arī tā var gadīties – sentimentam sirdi atvērušie jelgavnieki saprotoši uzņem faktu, ka šādā brīdī atsaucīgs ir pilsētas mērs Andris Rāviņš un aģentūras “Kultūra” direktors Mintauts Buškevics. Pirmais no kungiem sveic sanākušos jaunās koncertsezonas sākumā, aicinot novērtēt un baudīt iespējas, ko sniedz glītās un mājīgās kultūras iestādes telpas. Otrais, kā garāmejot pieminējis kaut ko par politiķu atbalstu un gaidāmo budžeta līdzekļu iesaldēšanu, pauž cerību, ka tas nebremzēs plaukstošo kultūras dzīvi pilsētā. Turpinājums liecina, ka jaunās sezonas programma tiešām plaša, – drīz jau esam iztēlē aizvesti līdz februārim un Ledus skulptūru svētkiem. Saulainās Vidusjūras šalkas kā nemanot attālinās, un prāts kļūst bažīgs, tomēr… paldies Dievam, pie runātāja pēdējā vārda kāds vilnis tomēr vēl spējis aizķerties.
Tās jau ir viņas, abas mākslinieces, kurām savu cieņu un mīlestību ar aplausiem apliecina labas mūzikas un augstvērtīga izpildījuma cienītāji. Pateicību par sirsnīgo uzņemšanu dažos vārdos vēlas paust arī Dita Krenberga. Flautiste atceras, kā pērn vēl pirms remonta mākslinieku ģērbtuves bijušas nemājīgas, bet šogad arī tās ir siltas tāpat kā jelgavnieku sirdis, kafija un pīrādziņi…
Pēdējais vārds nezin kāpēc vēl kavējas galvā, kad mākslinieces instruments jau vilina skaņu pasaulē. Nu, visticamāk, savu prozaisko diktātu grib pieteikt vēders, jo pusdienlaiks izmantots neatliekamiem darbiem un vakariņas vēl nav pienākušas. Tomēr emocijas drīz vien ņem virsroku, un, kad tenors liriskā melodijā apliecina gatavību visur sekot savai mīļotajai, gan viņa motīvā, gan itāļu valodā arī latvietim vairs nav nekā sveša.
“Kāpēc?…” aizsapņošanos skaņdarba vidū pēkšņi pārtrauc gražīgs jautājums kādā no aizmugures rindām. Vai tiešām atkal kāds nebūtu izslēdzis mobilo telefonu – zvana signāli jau tagad katram pēc savas gaumes, visdažādākie. Nē, tas izrādās kāds sīkais, kam acīmredzot vēl grūti kaut ko iestāstīt par Vidusjūras burvību. Kad viņa šurpu turpu “dakalēšanās”, godīgi sakot, sāk jau mazliet krist uz nerviem, atskan Debisī “Fauna diendusa”, un pēc laiciņa visi, ieskaitot arī mazo nemiernieku, ir tās varā. Mūzika lieliskā izpildījumā tomēr ir pārlaicīgs un dziedinošs spēks.
