Vai ik dienu mūs biedē ar graujošām inflācijas prognozēm, un dažubrīd šķiet, ka pirms padsmit gadiem atjaunotā Latvijas brīvvalsts ekonomiskās attīstības ziņā atrodas teju bankrota priekšā.
Vai ik dienu mūs biedē ar graujošām inflācijas prognozēm, un dažubrīd šķiet, ka pirms padsmit gadiem atjaunotā Latvijas brīvvalsts ekonomiskās attīstības ziņā atrodas teju bankrota priekšā. “Ziņas” lūdza vienu no autoritatīvākajiem mūsu valsts ekonomistiem, kas savulaik bijis gan ministra krēslā, gan ieguvis pelnītu autoritāti kā spēcīgs teorētiķis, – LZA akadēmiķi, habilitēto ekonomikas zinātņu doktoru, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes Ekonomikas katedras vadošo pētnieku Arni Kalniņu paust savu viedokli.
Vai Latvija ir tuvu bankrotam?
Valsts ekonomiskais stāvoklis vienmēr jāskata līdzībās ar citām valstīm, kas atrodas analoģiskā ģeogrāfiskajā un vēsturiskajā situācijā. Latvija ģeogrāfiski atrodas ļoti izdevīgā vietā, vēsturiski izveidojies pietiekams tautsaimniecības potenciāls, jautājums ir, kā mēs izmantojam šo situāciju kopējā Eiropas (ne tikai Eiropas Savienības) ekonomiskajā telpā. Var jau aplūkot un analizēt iepriekšējo valdību kļūdas, bet efektīvāk būtu padomāt, uz ko orientēties turpmāk.
Protams, nepatīkami, ka Latvija pēc inflācijas līmeņa ir līdere ES. Kaimiņu valstīm šajā ziņā veicies labāk. Latvijas augstie ekonomikas attīstības tempi ir mānīgs lielums, palielinājums noticis ne uz ražošanas nozaru, bet galvenokārt uz pakalpojumu, tirdzniecības, starpniecības darījumu un nekustamā īpašuma tirgus attīstības rēķina. Patiesais iekšzemes kopprodukta (IKP) kāpums ražojošajās nozarēs visus neatkarības gadus nav bijis apmierinošs. Vairāk nekā 80 procentu no IKP palielinājuma nodrošina pakalpojumi. No tautsaimniecības struktūrpolitikas viedokļa tā ir nopietna problēma, vispirms jau rūpniecības nozaru īpatsvars (tas ir tikai ap 12 procentu no IKP, lai gan vidēji ES rūpniecības īpatsvars ir apmēram 30 procentu).
Ne katrs padoms zelta vērts
Par pretinflācijas plānu – pluss ir tas, ka par to vispār pēdējā pusgada laikā sāk runāt. Praktiskie pasākumi varbūt ir ļoti rezervēti un nav pietiekami efektīvi, bet svarīgi, lai cilvēki saprastu, kā cenu kāpums atsaucas uz katras mājsaimniecības budžetu. Diemžēl inflācijas palielinājuma ietekme netiek analizēta pa iedzīvotāju grupām. Analītiķi tiek pieaicināti no banku sektora, finanšu struktūrām, respektējam dažādus ārvalstu padomniekus. Jāņem vērā, ka šāda analīze tiek gatavota no sava skatpunkta – lai bankām būtu lielāks klientu segments, vairāk kredīta, līzinga, citu pakalpojumu ņēmēju un galu galā lielāka peļņa. Par to bankas vadība atskaitās akcionāriem, bet nopietnas analīzes, kā inflācija ietekmē atsevišķas iedzīvotāju sociālās grupas, nav. Katras saprātīgas valsts attīstības mērķim jābūt ļoti vienkāršam – lai tās iedzīvotāji ar katru gadu dzīvotu labāk.
PVN likmes nav tabu
Piemēram, iedzīvotājus visvairāk skar inflācijas lielā ietekme uz pārtikas produktu cenām. Nevajag atmest iespēju, kas gadu desmitiem pārbaudīta citu valstu praksē, – pievienotās vērtības nodokļa (PVN), kas tagad ir 18 procentu, daļēja samazināšana pašām būtiskākajām pārtikas precēm – vispirms piena produktiem un maizei. Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropā, varbūt pat pasaulē, kur šādas diferenciācijas nav. Pretarguments varētu būt – līdzko samazināsim PVN šīm precēm, starpību savā kabatā varētu iebāzt tirgotāji. Taču atsevišķās valstīs ir precedents – prasība, lai veikalā pircējs redzētu ne tikai to cenu, par kādu mēs pērkam, bet būtu arī otrs marķējums – ražotājcena, par kādu produkts iepirkts no ražotāja. Tā būtu sabiedrības netieša kontrole pār to, lai labiekārtotie mazumtirdzniecības veikalu tīkli iegūtu lielāku caurspīdīgumu no pircēja puses. Nav īsti normāli, ja, piemēram, maizes ražotājam jāpiedāvā prece lielveikalam un no viņa pieprasa dažādas nodevas, tai skaitā pat par veikalu plauktiem.
Konkurence bremzē cenu kāpumu
No pretinflācijas viedokļa labi darbojas vispāratzītais konkurences princips. Globālā mērogā taču redzam, kā konkurence labvēlīgi ietekmē autoražotājus, nosakot automobiļu cenas, kas regulāri krīt. Runājot par energonesējiem, redzam, ka elektrības, dabasgāzes un degvielas cenas Latvijā ir vienas no zemākajām ES. Taču, ja analizējam benzīna un dīzeļdegvielas neto cenas, tas ir, bez nodokļiem (akcīzes nodokļa un PVN), tad aina mazliet citāda – tās ir pat augstākas nekā Vācijā vai Francijā, lai gan degvielas piegādātāji mums ir pavisam tuvu, kas it kā nodrošinātu zemākas transporta izmaksas.
Inflāciju it kā netieši, bet ļoti nozīmīgi ietekmē arī tas, ka rūpīgi jāpārdomā ES struktūrfondu izlietojuma lietderība. Vispirms, lai tie nonāktu ražīgajās investīcijās, kas dod eksportspējīgu produkciju. Latvijas eksporta apjoms ir gandrīz divas reizes mazāks nekā imports – uz katru eksportā ieņemto latu importam izdodam divus. Reizēm varbūt pārāk attīstām projektus, kuriem vairāk patēriņa raksturs (izklaides kompleksi utt.). Tie arī ir vajadzīgi, taču labāk tos finansēt no privātā kapitāla.
Jāracionalizē nodokļu sistēma
Uz inflāciju un patēriņu mazāks spiediens būs tad, ja racionalizēsim nodokļu sistēmu. Lietderīgi būtu neaplikt ar nodokli to uzņēmējdarbības ienākuma (peļņas) daļu, ko uzņēmums investē ražošanas attīstībā un darbinieku apmācībā. Arī dividendēm, ja tās tiktu ieguldītas kā investīcijas ražošanā, varētu piemērot iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) nulles likmi, bet, ja peļņu izmaksā dividendēs, tad noteikt 25 procentu likmi.
Inflāciju ietekmē arī vairāki šogad jau prezentētie stipri apšaubāmie pētījumi vai ieteikumi, ka jāveic lata devalvācija, tas ir, piemēram, lai par vienu eiro būtu jāmaksā ne 70 santīmu, bet gan 80 (sk. “Dienas Bizness”, 07.06.2007. – Baltijas starptautiskā ekonomiskās politikas centra direktors Alfs Vanags un Stokholmas Ekonomikas skolas Rīgā Ekonomikas departamenta direktors Mortens Hansens un citi). Tieši otrādi – tas tikai radītu tieksmi ātrāk pirkt šodien, lai gan zināms, ka lats piesaistīts ES vienotajai valūtai. Ieteikumi par lata devalvāciju nav ekonomiski pamatoti, tas tikai veicinātu inflāciju un palielinātu sociālo spriedzi iedzīvotāju vidū.
Ar attīstītājiem jābūt uzmanīgiem
No bankas viedokļa vajadzētu uzmanīties no nekustamā īpašuma attīstītājiem (ne jau visiem, protams). Ja attīstītājs būvē dzīvojamos namus un cenšas tajos pārdot dzīvokļus, aizdevējam, respektīvi, bankai jābūt ļoti uzmanīgai, vai attīstītājs varēs pārdot šos dzīvokļus un, ja varēs, vai par tādu cenu, kāda bija iecerēta. Visticamāk, attīstītājs ņēmis kredītu no bankas. Ja ģimene to ņem tikai savam mājoklim, tad tas būtu hipotekārais kredīts un bankai nebūtu tik bīstami. Bet nekustamā īpašuma attīstītājam, kas ņēmis kredītu dzīvojamām telpām, lai tās pārdotu, var rasties problēmas, ja nekustamā īpašuma cenas kritīsies. Tādā gadījumā attīstītājs vairs nesaņems atpakaļ tādu summu, kādu bija ierēķinājis savā projektā, kad devās uz banku pēc kredīta. Tā, neapšaubāmi, prasīs savu naudu atpakaļ. Dievs nedod, ja bankas kļūs par nekustamā īpašuma tirgotājiem.
Tas pats industriālajā jomā. Var uzbūvēt un iekārtot telpas, kas domātas preču glabāšanai, šķirošanai, fasēšanai vai citas uzņēmējdarbības veikšanai, cerot, ka būs laba un maksātspējīga klientūra, kurai tās iznomāt. Taču var gadīties, ka telpas nevar iznomāt un neienāk līdzekļi kredīta saistību nokārtošanai ar banku. Tādējādi var rasties nekustamā īpašuma tirgus sabrukuma pazīmes.
Jelgava – galvaspilsētas satelīts
Nevajadzētu par to pārāk satraukties – pasaules valstu praksē lielpilsētu apkaimē tā ir diezgan izplatīta parādība. Protams, tas ir neražīgs laika patēriņš un apgrūtinājums Rīgas infrastruktūrai.
Taču no ekonomiskā un sociālā viedokļa labāk būtu, ja darba vietas būtu plašāk pieejamas tuvāk dzīvesvietai – Jelgavā, tās apkaimē. Tāpēc patīkami, ka Jelgavā attīstās ražojošie uzņēmumi, vispirms dažāda veida mašīnbūve, ienāk ārvalstu investori. Šķiet, pilsētas vadība to saprot un sekmē jaunu ražotņu attīstību. Arī tradicionālajos uzņēmumos iespējams runāt par tā saucamās pievienotās vērtības paaugstināšanu, ja tikai izmanto modernas un ražīgas tehnoloģijas, kas prasa augsti kvalificētu darbaspēku. Un ja šiem ražojumiem ir pieprasījums ilgtermiņā. Ne vienmēr ir vajadzīgi “inovatīvie uzņēmumi”.
Jelgava ir arī stratēģiski svarīgs transporta mezgls. Tas, ka ērti sasniedzamas vairākas ostas un Rīgas lidosta, rada apstākļus tālākai industriālai attīstībai.
Atrodoties tuvu pašām auglīgākajām zemēm, varētu turpināt attīstīties arī pārtikas rūpniecība gan Jelgavā, gan rajona citās apdzīvotajās vietās, ja tikai atbilstoši tiktu sakārtoti autoceļi. Žēl par cukurfabriku, atliek cerēt, ka palielināsies pieprasījums pēc pārtikas un lauksaimniecības izejvielām bioenerģijai.
