Ir dzimis 1895. gada 24. februārī amatnieka ģimenē. 1914. gadā viņš beidzis Jelgavas reālskolu, 20 gadu vecumā mobilizēts armijā un ieskaitīts 6. rezerves divizionā Daugavpilī.
Ir dzimis 1895. gada 24. februārī amatnieka ģimenē. 1914. gadā viņš beidzis Jelgavas reālskolu, 20 gadu vecumā mobilizēts armijā un ieskaitīts 6. rezerves divizionā Daugavpilī. Nokārtojot pārbaudījumu 1916. gada janvārī, V.Ginters kļuvis par praporščiku, bet no marta – par virsnieku 28. artilērijas brigādē. 1918. gada augustā viņš iestājies Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijā, 2. artilērijas brigādē (ģenerāļa Korņilova brigāde). 1920. gadā atgriezies Latvijā, bet 1921. gada 20. martā iesaukts Latvijas armijā ar virsleitnanta pakāpi; dienējis Kurzemes artilērijas pulkā. 1923. un 1931. gadā viņš beidzis artilērijas virsnieku kursus. 1924 gadā V.Ginters ieguvis kapteiņa pakāpi, bet 1936. gadā – pulkvežleitnanta pakāpi.
Vācu okupācijas laikā kopš 1941. gada vasaras V.Ginters bija Aizputes apriņķa priekšnieks, bet sākot ar novembri – Jelgavas rajona priekšnieks. Kopš 1945. gada maija viņš dzīvoja ar sievu trimdā, Zviedrijā. V.Ginters miris 1977. gada 1. janvārī Upsalā.
Pauls Dailonis Grīnbergs
dzimis 1883. gada 20. aprīlī, beidzis komercskolu Rīgā, Rīgas Politehniskā institūta ķīmijas nodaļu – 1908. gadā. Kopš 1921. gada 12. jūlija Latvijas armijā viņš bija brīvā līguma pieņēmējs Kara saimniecības pārvaldē. 1923. gadā P.D.Grīnbergs tika ieskaitīts aktīvajā kara dienestā. Kopš 1924. gada viņš bija Tehniskās komitejas vecākais inženieris, bet 1933. gadā tika iecelts par Apgādes pārvaldes Intendatūras daļas Tehniskās nodaļas vecāko inženieri. Pēc administratīvo virsnieku kursu beigšanas 1937. gadā viņš bija administratīvais pulkvežleitnants. 1939. gada jūnijā viņš tika atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu.
Sākot ar 1944. gadu, P.D.Grīnbergs atradās bēgļu gaitās Vācijā. Viņš miris 1953. gada 18. jūnijā Lūdvigsburgā.
Fricis Kociņš
ir dzimis 1895. gada 10. maijā. Tāpat kā Voldemārs Ginters, 1914. gadā viņš bija beidzis Jelgavas reālskolu, pēc tam studējis Maskavas komercinstitūtā. 1916. gada aprīlī F.Kociņš mobilizēts armijā; dienējis 5. Sibīrijas Strēlnieku pulkā, no 1917. gada aprīļa Latviešu strēlnieku rezerves pulkā. 1918. gada aprīlī viņš tika atvaļināts. Dzīvojis Jelgavā. 1919. gadā lielinieku varas laikā F.Kociņš bija ierēdnis statistikas nodaļā Jelgavā.
Kopš 1919. gada 4. aprīļa pagaidu valdības bruņotajos spēkos F.Kociņš darbojies kā virsleitnants; dienējis 1. Jelgavas rotā, Neatkarības bataljonā u.c. 1925. gadā viņš beidzis virsnieku kursus, 1928. gadā Kara akadēmiskos kursus, par ko 1929. gadā saņēmis pulkvežleitnanta pakāpi. 1932. gadā F. Kociņš iecelts par kara aģentu Lietuvā. 1936. gada novembrī viņš tika atvaļināts pēc paša vēlēšanās un iecelts par sūtni PSRS.
1940. gada 2. septembrī no sūtņa amata F.Kociņš tika atbrīvots, un 19. septembrī tika apcietināts. 7. jūlijā viņam tika piespriests nāvessods, kas izpildīts 1941. gada 28. jūlijā Lubjanskas cietumā.
Ernests Rūdolfs Heinrihs
Jēgers (Jaeger),
pēc tautības vācietis, ir dzimis 1895. gada 5. augustā. Viņš ieguvis vidējo izglītību, no 1912. līdz 1915. gadam studējot mehāniku Rīgas Politehniskajā institūtā. 1916. gada maijā H.Jēgers iestājies Alekseja karaskolā Maskavā (beidzis 1916. gada oktobrī kā praporščiks). H.Jēgers dienējis dažādās Krievijas armijas daļās līdz pat 1917. gada novembrim. Kopš 1918. gada septembra viņš dzīvojis Jelgavā. 1919. gada 2. janvārī iestājies Baltijas landessvērā, Rādena rotā.
1919. gada 6. jūlijā Vācu zemessargu sastāvā viņu pārskaitīja Latvijas armijā kā virsleitnantu. 1928. gadā beidzis Kara politehniskos kursus un LU Ķīmijas fakultāti; virsnieks Galvenajā artilērijas noliktavā. 1928. gadā viņš ieguvis kapteiņa pakāpi, 1935. gadā – pulkvežlaitnanta pakāpi. 1939. gada oktobrī atvaļinājies un novembrī ar ģimeni izceļojis uz Vāciju. H.Jēgers miris 1941. gada 30. aprīlī Marburgā.
Emīls Rinkovičs
dzimis 1897. gada 6. janvārī lauksaimnieka ģimenē. Viņš beidzis Jelgavas reālskolu un mācījies Augstākajā statistikas zinātņu institūtā Petrogradā. 1915. gadā viņš kā brīvprātīgais piedalījies partizānu kaujās ar Vācijas armiju Kauņas guberņā. 1917. gada septembrī E.Rinkovičs beidzis Pāvila karaskolu Petrogradā kā praporščiks; dienējis Latviešu strēlnieku rezerves pulkā. 1918. gada februārī atvaļinājies. 1919. gada 7. martā ieskaitīts Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos kā leitnants. Kopš 1919. gada novembra viņš bijis virsnieks 1. Bruņotajā divizionā. 1919. gada novembrī saņēmis virsleitnanta pakāpi, 1925. gadā – kapteiņa, bet 1933. gadā – pulkvežleitnanta pakāpi. 1925. gadā viņš beidzis artilērijas virsnieku kursus. Sākot ar 1926. gadu, E.Rinkovičs bija baterijas komandieris. 1930. gadā viņš iestājies Kara akadēmiskajos kursos, kurus beidzis 1932. gadā. Kopš 1933. gada E.Rinkovičs bijis vilciena komandieris Bruņoto vilcienu pulkā. 1937. gadā E.Rinkovičs iecelts par diviziona komandieri Kurzemes artilērijas pulkā, bet 1939. gadā – Latgales artilērijas pulkā, sākot ar 1940. gada janvāri, bijis Latgales divīzijas štāba priekšnieka palīgs un 1940. gada septembrī pārskaitīts 24. teritoriālo strēlnieku korpusā; 183. divīzijas artilērijas štāba priekšnieks. 1941. gada jūnijā E.Rinkovičs tika apcietināts un izvests uz Noriļskas soda nometnēm. 1943. gada maijā E.Rinkovičam tika piespriesti 10 gadu ieslodzījumā. Latvijā atgriezies 1958. gadā, viņš dzīvojis Salacgrīvā. Miris 1963. gada 25. novembrī un apbedīts Salacgrīvas kapos.
Aleksandrs Boguslavskis
dzimis 1892. gada 4. aprīlī. Kā liecina viņa vārds, A.Boguslavskis pēc tautības bija krievs, pareizticīgais, taču vēlāk pārgāja luterticībā. A.Boguslavskis beidzis Jelgavas reālskolu. 1911. gadā iestājies Kazaņas karaskolā, beidzis to 1913. gadā kā podporučiks; dienējis 1. strēlnieku pulkā. 1915. gada oktobrī pie Lidas viņš kritis vācu gūstā, no kura atgriezies 1918. gada augustā, dzīvojis Jelgavā un Mogiļevā. 1919. gada 25. martā A.Boguslavskis iestājies Baltijas landessvērā, Jelgavas saimniecības rotā. 1919. gada jūlijā viņš dienēja vācu zemessargu sastāvā un tika ieskaitīts Latvijas armijā kā virsleitnants. Kopš 1920. gada jūnija viņš bija virsnieks Armijas virspavēlniecības štāba komendatūrā, kara skolā, no 1926. gada darbojās virsnieku kursos. 1921. gadā A.Boguslavskis ieguvis kapteiņa pakāpi, 1939. gadā – pulkvežleitnanta pakāpi. 1940. gada oktobrī viņš tika atvaļināts un dzīvoja Rīgā. 1944. gadā viņš devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Kopš 1954. gada A.Boguslavskis bijis Lielbritānijas Gaisa kara spēku bāzes noliktavas pārzinis Lārbrūhā, vēlāk dzīvojis Kēvelārā, Vācijā. Miris 1982. gada 29. jūnijā.
Kārlis Skudre
dzimis 1887. gada 13. jūnijā. Viņš arī beidzis Jelgavas reālskolu, 1906. gadā iestājies Viļņas junkurskolā, beidzis to 1909. gadā ar podporučika pakāpi; dienējis 5. kājnieku pulkā. Kopš 1912. gada K.Skudre bijis rotas komandieris (vēlāk sakaru komandas priekšnieks). 1912. gadā viņš ieguvis poručika pakāpi, bet 1914. gada oktobrī štābkapteiņa pakāpi. 1914. gada septembrī kaujās Austrumprūsijā K.Skudre kritis vācu gūstā, no kura Latvijā atgriezies 1918. gada decembrī. Sākot ar 5. decembri, viņš dienējis Latvijas Pagaidu valdības dienestā, bijis Jelgavas apriņķa priekšnieka palīgs 5. iecirknī. No 1919. gada maija līdz jūnijam K.Skudre bijis rakstvedis Lietuvas armijas izlūkošanas virsnieku rīcībā Rīgā. Kopš 1919. gada 10. jūlija viņš darbojies Latvijas armijā kā kapteinis; dienējis 5. atsevišķajā bataljonā, piekomandēts Rīgas militārajai policijai. Kopš 1919. gada augusta viņš bijis Ārlietu ministrijas saimniecības un budžeta nodaļas darbvedis, sākot ar novembri, bijis Vidzemes divīzijas papildu bataljona rotas komandieris. 1920. gada martā iecelts par virsnieku kursu grupas vadītāju, bet septembrī – par mācību pārzini. 1921. gadā K.Skudre saņēmis pulkvežleitnanta pakāpi, bet 1922. gada 23. novembrī Rīgā miris.
Arturs Brankševics
(kopš 1940. gada februāra Heinrihs Erno Arturs Brands-Brankševics) dzimis 1885. gada 9. oktobrī. Viņš beidzis vidusskolu un 1903. gadā iestājies Viļņas junkurskolā, to beidzis 1906. gadā kā podporučiks; dienējis 67. kājnieku pulkā. 1913. gadā A. Brankševics ieguvis poručika pakāpi. Kopš 1914. gada viņš atradās frontē. 1915. gada septembrī, būdams rotas komandieris, A.Brankševics bijis ievainots. 1915. gada oktobrī kritis vācu gūstā, no kura atgriezies 1918. gada beigās. Kopš 1919. gada viņš dienējis Baltijas landesvēra Liepājas brīvprātīgo nodaļā, kopš 1919. gada augusta – Latvijas armijā kā virsleitnants; dienējis Rēzeknes kājnieku pulkā, 5. Cēsu kājnieku pulkā. No 1919. gada 9. oktobra līdz 1920. gada aprīlim viņš bijis bataljona komandieris, 1920. gada februārī saņēmis kapteiņa pakāpi un 1924. gadā ticis paaugstināts par pulkvežleitnantu. 1921. gadā A.Brankševičs iecelts 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Sākot ar 1925. gadu, bijis galvenā štāba (no 1929. gada Armijas štāba) apvienotā bataljona komandieris. 1935. gadā viņš atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Pēc Otrā pasaules kara dzīvojis Rīgā. A.Brankševics miris 1948. gada 22. decembrī.
Publikācijā izmantoti materiāli no Latvijas Vēstures arhīva izdotās biogrāfiskās vārdnīcas «Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918 – 1940», R., 1998.
