Vai Latvijā pastāv reliģiska tolerance starp tradicionālo baznīcu un jaunajām reliģiskajām kustībām?
Vai Latvijā pastāv reliģiska tolerance starp tradicionālo baznīcu un jaunajām reliģiskajām kustībām?
Uldis Balodis, budisma skolotājs no Nepālas:
Pirmkārt, Latvijas iedzīvotājiem būtu mazliet jāmainās. Manā uztverē viņi nav pārāk toleranti un ne tikai attiecībā uz reliģiju. Šajā ziņā ir grūtības, un jāpaiet laikam, lai tās pārvarētu. Tāpēc ir jāmainās.
Es kā budists līdz šim neesmu jutis nicīgu attieksmi ne no valsts iestādēm, ne no sabiedrības. Līdzīgi kā savulaik Austrālijā, kad budisms tikai sāka iegūt popularitāti, arī tagad ir zināms cilvēku procents, kuriem ir šaurs pasaules uzskats, viņu uzskati par reliģiju ir fanātiski vai fundamentāli. Kā izplatītu piemēru var minēt uzskatu, ja tu netici Dievam un Jēzum Kristum, tad vienalga, cik labs cilvēks tu būtu, tu esi ceļā uz elli. Tur nekā nevar darīt. Šādu cilvēku gan Latvijā ir tikai daži procenti. Bet cilvēki vienkārši daudz ko nezina. Kad pirmo reizi biju Latvijā 1992. gadā un teicu cilvēkiem, ka interesējos par budismu, pirmais jautājums bija, vai tam ir kāda saistība ar krišnaītismu. Tāpat bija Austrālijā pirms 30 gadiem. Kad cilvēki ierauga budistu mūku, viņi nezina, kas viņš ir. Bet cilvēki baidās no tā, ko viņi nezina.
Taču, domāju, situācija strauji mainās. Ļoti strauji. Klajā nākušas daudzas grāmatas par budismu, arī Viņa svētības Dalailamas grāmatas un it īpaši pēc šāgada Dalailamas vizītes. Tikšanos ar viņu apmeklēja pieci tūkstoši cilvēku, tajās bija arī daudz preses pārstāvju. Un cilvēki vairāk uzzināja.
Līdz šim Latvijā tādu, kas sevi uzskatītu par budistiem, ir bijis ļoti, ļoti maz. Bet interese ir. Paklausīties Dalailamu atnāca pieci tūkstoši cilvēku, bet budisti tur varbūt bija 1%, un kādiem 5% vēl bija ļoti sirsnīga un dziļa interese par budismu. Teiksim, kādi 30% meklē savu garīgo ceļu, vēlas sevi garīgi piepildīt, un vienmēr būs arī tādi, kas tikai intereses pēc meklē eksotiku, kaut kādu mistiku. Tas vienmēr tā būs.
Diezgan interesanti, bet es jūtu Latvijas iedzīvotāju psihē pirmskristietisko ticību pēdas. Un es neteiktu, ka tas ir tikai pagānisms. Bieži gadās, ka pagānisms tiek savienots un samaisīts ar citām reliģijām un filosofijām. Tas pats notiek ar kristietību, kas, piemēram, Filipīnās vai Āfrikā ir citāda nekā šeit vai Itālijā. Tas pats notiek arī ar budismu. Šķiet, ka pirms tūkstošiem gadu Latvija atradās spēcīgā hinduisma filosofijas ietekmē. Par to liecina arī lielā latviešu valodas līdzība sanskritam.
Līdz šim Latvijā nav bijušas problēmas realizēt savu personīgo reliģisko brīvību. Protams, cilvēki mēdz dažādi runāt par mazpazīstamām reliģijām, jo viņi tās nepārzina. Protams, atkal ir daži procenti, kas uz tām skatās ar šķību aci. Laukos tas noteikti izpaužas vairāk nekā Rīgā, jo tur cilvēki daudzos gadījumos nav tik izglītoti, un viņiem nav pieejams tāds informācijas daudzums. Tomēr līdz šim nav bijusi tāda situācija, kad kāds kaut ko būtu pateicis atklāti. Esmu drīzāk laukos sajutis zināmu atturību un bailes. Tā tas bija arī Austrālijā, un tā ir vienmēr, kad parādās kaut kas jauns.
