Latvijai ir izdevies izveidot pasaulē konkurētspējīgu un novērtētu pensiju sistēmas modeli, tomēr negatīvo demogrāfijas tendenču dēļ esam viena no Eiropas Savienības valstīm ar vislielāko pensijas vecuma cilvēku nabadzības risku. Izaicinājumi, kas pensiju jomā piemeklē Latviju, nav unikāli – ar tiem saskaras lielākā daļa pasaules valstu. Tāpēc jau šobrīd tiek meklēti dažādi risinājumi, lai pensiju sistēma varētu pastāvēt, tostarp Latvijā. Ar šādu vērtējumu nedēļas sākumā diskusiju “Kāda būtu ideālā pensiju sistēma Latvijā?” organizēja Finanšu nozares asociācija. Diskusijā piedalījās Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks, Finanšu nozares asociācijas Kapitāla tirgus komitejas līdzpriekšsēdētāja, “SEB Life and Pension Baltic SE” valdes locekle Kristīne Lomanovska, Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas profesors Ivars Austers, kā arī finanšu un investīciju eksperts Kaspars Peisenieks.
Jāpiebilst, ka Finanšu nozares asociācija ir sabiedriska organizācija, kas pārstāv Latvijas finanšu nozari nacionālajā un starptautiskajā līmenī. Tā apvieno ne vien Latvijā reģistrētās bankas un ārzemju banku filiāles, bet arī finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmumus, jau pieredzējušus tehnoloģiju uzņēmumus un saistīto nozaru uzņēmumus. Finanšu nozares asociācija dibināta 1992. gada 23. jūlijā.
Jaunie jāpiesaista aktīvākajiem plāniem
Jaunu cilvēku 2. pensiju līmeņa ieguldījumi būtu jāpiesaista aktīvajiem pensiju plāniem, lai nodrošinātu lielāku uzkrājumu, sasniedzot pensijas vecumu, bija viens no galvenajiem diskusijas secinājumiem. Finanšu nozares asociācijas Kapitāla tirgus komitejas līdzpriekšsēdētāja, “SEB Life and Pension Baltic SE” valdes locekle K.Lomanovska atzīst, ka patlaban jauni cilvēki, sākot dalību 2. pensiju līmenī, automātiski tiek novirzīti uz konservatīvajiem ieguldījumu plāniem, kuri nesniedz pietiekami lielu atdevi. Viņa spriež, ka, sākot darba gaitas, vismaz pirmos 20 gadus iemaksām 2. pensiju līmenī būtu jānonāk aktīvajos plānos, kuri tiek ieguldīti akciju tirgos, tādā veidā garantējot straujāku uzkrājumu veidošanos. Patlaban aptuveni trešdaļai iedzīvotāju uzkrājums 2. pensiju līmenī ir mazāks par 1000 eiro, jo bieži vien iemaksas tiek veiktas tikai no minimālās algas, kas tiek oficiāli saņemta. Vidējais uzkrājuma apmērs ir 4500 eiro, aptuveni trešdaļai 2. līmeņa dalībnieku uzkrājums ir lielāks par vidējo.
Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas profesors I.Austers, vērtējot cilvēku paradumus, norāda, ka jauns cilvēks divdesmit gadu vecumā pensiju uztver kā kaut ko ļoti abstraktu. Viņš teorētiski vēlas, lai pensijas periods būtu skaists, bet nav gatavs kaut ko aktīvi sākt darīt, lai vecumdienas būtu pietiekami finansiāli nodrošinātas visās iespējamajās formās. “Ja cilvēkam kādā reprezentatīvā aptaujā pajautā, vai tu gribi dzīvot puslīdz tikpat labi kā tagad, viņš noteikti atbildēs – jā,” teic I.Austers, piebilstot, ka tomēr tikai ļoti mazs cilvēku skaits tāpēc būtu uzreiz gatavi noslēgt līgumu par aktīvāku līdzekļu novirzīšanu pensijai. “Jautājums ir, kā panākt, ka, ja ne vairums, tad būtiska sabiedrības daļa sāktu kaut ko atlikt vecumdienām. Cilvēkam nonākot izvēles priekšā, baudīt dzīvi tūlīt vai arī kaut ko atlikt nākotnei, kura iespējams pat nemaz nepienāks, – tas nebūt nav viegli atbildams jautājums.” dilemmu skaidro I.Austers.
Labklājības ministrijas valsts sekretārs I.Alliks, piekrītot I.Austeram, ka cilvēki uz savu tālāku nākotni visbiežāk raugās visai iracionāli, akcentē, ka tieši tādēļ valstis veido tiesisku kopumu, lai pilsoņiem vecumdienās vismaz pilnīga nabadzība neiestātos. Viņš atzīst, ka kopumā Latvijā izveidota gana adekvāta pensiju uzkrāšanas sistēma. “Jautājums ir par katra šīs sistēmas dalībnieka uzvedību, izvēlēm un arī ticību. Realitātē šo attieksmi, visticamāk, nevar izmainīt vienā dienā,” atzīst I.Alliks.
Finanšu un investīciju eksperts K.Peisenieks diskusijā vērsa uzmanību, ka atšķirīgi rīcības modeļi ir iespējami atkarībā no vecuma, kurā cilvēks izvēlas pievērsties pensijas uzkrājuma veidošanai. Esot jaunākā vecumā, līdz pensijai vēl ir vairākas desmitgades, līdz ar to var izvēlēties drosmīgākus finanšu plānus atšķirībā no izvēlēm jau nobriedušākā vecumposmā. “Sasniedzot pensijas vecumu, atšķirība starp uzkrājumu apmēru aktīvajā un konservatīvajā plānā, veicot vienādas iemaksas, var būt divas un vairāk reizes. Būtu jāmaina šīs noklusējuma izvēlnes, lai sākotnēji ieguldījumi uzņemtos augstāku risku un augstāku ienesīgumu. Lai kaut ko nopelnītu, vajag riskēt un investīciju pusē naudai jāliek strādāt,” vērtē K.Peisenieks.
Informētības līmenis un vēsturiskais piemērs
Arī turpmāk jāstrādā pie informētības līmeņa un sabiedrības finanšu pratības paaugstināšanas, vienprātīgi spriež visi diskusijas dalībnieki. I.Alliks uzsvēra, ka jāmēģina darīt visu iespējamo, lai katrā no pensiju līmeņiem augtu to dalībnieku ienākumi.
“Tas, ko mēs zinām no empīriskiem pētījumiem dažādās jomās, – zināšanas vai pareizs un precīzs priekšstats par pasauli negarantē to, ka cilvēks uzvedīsies atbilstoši tam, kā to vajadzētu darīt. Ar ļoti banālu piemēru raksturojot – daudzi cilvēki pārāk daudz ēd, lieto alkoholiskos dzērienus, lai gan visi zina, ka tā nevajag darīt. Kaut kādā mērā tas paskaidro arī cilvēku uzvedību šādā finanšu pratības jomā,” to, ka informētība negarantē cilvēku rīcību pareizajā virzienā, komentē I.Austers. Viņaprāt, būtu jāievieš automātiskās izvēles, bet ar iespēju no tām atteikties. Piemēram, pēc noklusējuma jauniešu iemaksas 2. pensiju līmenī nonāk aktīvajos pensiju plānos, taču tiek dota iespēja atteikties no šiem plāniem un pāriet uz konservatīvajiem ieguldījumiem.
Tāpat viņš akcentē jaunu sociālo normu izveidošanos, respektīvi, piemēru, ko rada apkārtējo paraugs, šajā gadījumā – iesaistīšanās pensijas uzkrājumu izveidē. “Sociālajām normām sabiedrībā ir milzīga nozīme. Vēsturiskā pieredze tajās zemēs, kur ir jau vairākas paaudzes pensijas vecuma cilvēku, kas dzīvojušas ļoti labi, mācās no šī piemēra. Redzot, ka vecvecāki ir varējuši nodrošināti pavadīt vecumdienas, tas kalpo par pozitīvu piemēru,” vērtē I.Austers.
Arī K.Peisenieks uzsver katra indivīda personiskās pieredzes nozīmi, vēršot uzmanību, ka nereti gados jaunāki cilvēki vispār neinteresējas par to, kāds pensijas uzkrājums viņiem veidojas, tomēr, saskaroties ar kādu personisku gadījumu, šī attieksme var mainīties. Piemēram, uzzinot, cik lielu pensija aprēķināta kādam radiniekam un tamlīdzīgos gadījumos. Speciālisti rosina sabiedrību savlaicīgi pievērst uzmanību tam, kāds uzkrājuma fonds veidojas pensijai, un izdarīt izvēles, lai vēlāk, jau pirmspensijas vecumā, neattaptos, ka īsti vairs nekas nav līdzams.
Kā iepriekš atzīmējusi Finanšu nozares asociācija, Latvijai ir izdevies izveidot pasaulē konkurētspējīgu un novērtētu pensiju sistēmas modeli, tomēr negatīvo demogrāfijas tendenču dēļ esam viena no Eiropas Savienības valstīm ar vislielāko pensijas vecuma cilvēku nabadzības risku. Vienlaikus asociācijas pārstāvji uzsver, ka izaicinājumi, kas pensiju jomā piemeklē Latviju, nav unikāli – ar tiem saskaras lielākā daļa pasaules valstu. Tāpēc jau šobrīd tiek meklēti dažādi risinājumi, lai pensiju sistēma varētu pastāvēt, tostarp Latvijā.
Asociācijā atsaucas uz makroekonomiskajiem aprēķiniem, kas liecina – katram otrajam Latvijas iedzīvotājam vecumdienās draud risks dzīvot zem nabadzības sliekšņa. Šādas skarbas prognozes, pēc asociācijā vēstītā, sekmējis tas, ka aptuveni trešdaļa Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas vai maksā tās no minimālās algas. “Ja Latvijā pensiju 2. līmenis nebūtu kā integrālas pensiju sistēmas daļa, šo nabadzīgo iedzīvotāju skaits pieaugtu par vismaz 10–15 procentiem,” pauda Finanšu nozares asociācijas pārstāvji.
Savukārt, pēc Latvijas Bankas aprēķiniem, sabiedrības novecošanās un citu faktoru ietekmē pensiju apmērs attiecībā pret vidējo algu valstī nākotnē saruks un 2050.–2060. gadā varētu noslīdēt līdz nepilnai ceturtdaļai no minimālās algas. Par zemiem pensiju ienākumiem nākotnē brīdina arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija OECD un Eiropas Komisija.
Latvijas Bankas prognozes rāda, ka līdz ar to pensionēšanas vecuma palielināšana ir neizbēgama, savukārt spēcīga valsts fondēto pensiju shēmas darbība nodrošinās pensiju sistēmas sociālo ilgtspēju jeb cieņpilnu pensijas apmēru.
Latvijā ir izveidota triju līmeņu pensiju sistēma. 1. līmeņa pensijas maksā tagadējiem pensionāriem no budžetā iekasētajiem sociālajiem maksājumiem. 2. jeb fondēto pensiju līmenis paredz, ka daļa no strādājošo sociālajām iemaksām tiek ieguldīta finanšu sektorā. Savukārt 3. līmenī darbojas privātie pensiju fondi, kuros līdzekļus var iemaksāt brīvprātīgi.
Pensiju sistēma
Pensiju 1. līmenī iesaistās visi sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji. Veiktās iemaksas tiek izmaksātas esošajiem pensionāriem, kā arī katra iemaksu veicēju personīgajā kontā tiek reģistrēta informācija pensijai. Pirms tiek aprēķināta pensija, notiek pensijas kapitāla aktualizācija – pensijas apmērs tiek pārrēķināts atbilstoši normatīvajiem aktiem
Daļa no sociālajām iemaksām tiek novirzīta pensiju
2. līmenim – jeb uzkrājošajai pensiju shēmai. Tālāk tā tiek novirzīta kādā tevis izvēlētā ieguldījumu plānā, kur plāna pārvaldnieks to iegulda finanšu tirgos. Ieguldīšana finanšu tirgos ļauj ne tikai saglabāt uzkrāto pensijas apmēru, bet arī palielināt tā vērtību. Šie līdzekļi tiek uzkrāti tieši tev izveidotā kontā, un tos varēsi izmantot, sasniedzot valstīt noteikto pensijas vecumu.
Papildus iespējams veikt arī brīvprātīgas iemaksas pensiju
3. līmenī – privātajā brīvprātīgajā pensiju shēmā. Tu personīgi vai arī ar sava darba devēja starpniecību vari veikt iemaksas kādā no privātajiem pensiju fondiem. Šie līdzekļi, līdzīgi kā pensiju 2. līmenī, ar pārvaldnieku starpniecību tiek ieguldīti finanšu tirgos. Šo pensiju tu vari saņemt no 55 gadu vecuma – pirms pensijas vecuma sasniegšanas, kā arī, ja iemaksas veic tu pats, vari saņemt daļēju ienākuma nodokļa atmaksu.
avoti: manapensija.lv
Kaspars Peisenieks, finanšu un investīciju eksperts
Kāpēc ir svarīgi domāt par savu pensiju?
Daļai sabiedrības ir pašsaprotami, kāpēc ir svarīgi domāt par savu pensiju. Tomēr, ja pajautātu iemeslus, iespējams, nemaz tik viegli nebūtu ātri nonākt pie konkrētas atbildes, jo nav vienas pareizās atbildes vai īstā iemesla, kāpēc būtu jādomā par savu pensiju. Ir skaidrs, ka lielāka pensija vecumdienās ļaus dzīvot labāk. Tā, iespējams, ļaus saglabāt vēlamo dzīves līmeni, kā arī baudīt darba mūža augļus.
Pašreizējās situācijas apzināšana
Kad sākam domāt par savu pensiju, vispirms jāapzina esošā situācija. Ja strādājam algotu darbu pilnā nodokļu režīmā, tad zinām, ka daļa no nodokļiem aiziet pensiju uzkrājumiem 1. un 2. pensiju līmenī. Strādājot visu mūžu bez būtiskiem pārtraukumiem, varam rēķināties, ka pensijas apmērs varētu sasniegt ap 40–50 procentu no algas, kuru saņemam pirms došanās pensijā.
Šajā brīdī uzreiz varam pieņemt lēmumu, vai šāds pensijas apmērs ir apmierinošs. Ja nav, tad ir jārīkojas, lai apzināti pieņemtu lēmumu, kas ilgtermiņā ļaus sasniegt labāku rezultātu. Jāsāk ar izvēlētā 2. pensiju līmeņa noskaidrošanu. Jo jaunāki esam, jo aktīvāks 2. pensiju līmeņa plāns būtu jāizvēlas, lai dotu iespēju līdzekļiem pelnīt. Pārāk konservatīva plāna izvēle ir liels risks. 2. pensiju līmeņa uzkrājuma apmērs 65 gadu vecumā var atšķirties pat divas reizes, salīdzinot potenciālo konservatīvo plānu ienesīgumu un aktīvo plānu ienesīgumu. Ja liekas, ka pensiju plāna nomaiņa ir sarežģīta, tā nebūt nav. Tie ir pāris klikšķi internetā.
Lai sasniegtu vēl lielāku pensijas apmēru, ir jāveic ilgtermiņa uzkrājumi. Tam var izmantot dažādus instrumentus, sākot ar instrumentiem ar nodokļu atvieglojumiem – dzīvības apdrošināšana un 3. pensiju līmenis –, beidzot ar individuāliem ieguldījumiem finanšu tirgos, nekustamajā īpašumā un citur.
Viss plūst un mainās
Tajā pašā laikā ir jābūt gataviem jebkurā brīdī dzīvē pielāgot uzņemto kursu. Pēdējo desmitgažu laikā vairākas reizes esam piedzīvojuši izmaiņas pensiju sistēmā. Viss sākās ar pensiju līmeņu ieviešanu, taču turpinājās ar īpatsvaru izmaiņām sadalījumā starp pensiju līmeņiem.
Vēl pirms lielās dižķibeles uz 2. pensiju līmeni tika novirzīti astoņi procenti no bruto algas, taču krīzes laikā šis īpatsvars tika samazināts līdz diviem procentiem. Pārējie 18 procenti tika novirzīti uz 1. pensiju līmeni, kas faktiski tiek izmaksāts šodienas pensionāriem. Šis pagrieziens tikai nelielā mērā tika izlabots, palielinot šo īpatsvaru līdz sešiem procentiem, kā tas ir šobrīd. Tomēr šo izmaiņu rezultātā strādājošajiem tika liegta iespēja 2. pensiju līmenī uzkrāt tieši tajā laikā, kad tas būtu bijis visizdevīgāk. Kā visi zinām, tad visizdevīgāk ieguldīt ir pirkt lēti un pārdot dārgi.
Tā kā 2. pensiju līmenis daļai sabiedrības var būt viens no lielākajiem uzkrājumiem un ieguldījumiem, ja pat ne vienīgais, kas palīdzēs turīgāk aizvadīt vecumdienas, tad, iespējams, būtu vērts apsvērt vēl lielāku īpatsvaru līdzekļu novirzīt 2. pensiju līmenī, piemēram, astoņus vai pat 10 procentus. Šāds solis ne tikai ļautu katram nodokļu maksātājam uzkrāt vairāk, bet arī iegūt daudz plašāku diversifikāciju saviem uzkrājumiem. 1. pensiju līmenis ir tiešā veidā atkarīgs no valsts ekonomiskā un demogrāfiskā stāvokļa, savukārt 2. pensiju līmenis parasti iegulda globāli tādos aktīvos, kuri potenciāli varētu nest augstāku ienesīgumu.
Nākotnes aprēķiniem un pieņēmumiem, protams, izmantojam šodienas nosacījumus, taču jāatceras, ka tie var arī mainīties. To, cik lielu pensiju varēsim saņemt no 1. pensiju līmeņa, katrs individuāli nevaram ietekmēt, taču varam ietekmēt dažas lietas saistībā ar 2. pensiju līmeni. Varam sākt ar savam vecumam atbilstošas 2. pensiju līmeņa kategorijas izvēli. Kad esam izdarījuši kategorijas izvēli, tad varam izvēlēties tādu pensiju plānu, kas potenciāli spētu nopelnīt visvairāk. Šī ir liela svira mums ikkatram, lai ietekmētu savu nākotnes pensijas apmēru.
Tieši šādi esmu izvēlējies savu 2. pensiju līmeņa plānu. Tā kā līdz pensijas vecuma sasniegšanai man vēl ir dažas desmitgades, tad izvēlos aktīvo plānu, kurā ieguldījumi akcijās sasniedz līdz pat 75 procentus. Tomēr arī šajā kategorijā ir vairāki plāni. Es priekšroku dodu pasīvi pārvaldītam plānam ar zemāko pārvaldītāja komisiju. Tādējādi es paļaujos uz to, ka akciju tirgi kopumā turpinās ilgtermiņā augt, zemās komisijas “nenoēdīs” manu uzkrājumu un attiecīgi mans uzkrājums 2. pensiju līmenī augs.
Es esmu pārāk jauns, lai domātu par pensiju
Šo apgalvojumu nereti izmanto kā attaisnojumu par pensiju nedomāt un pat agresīvi ignorēt. Nav jau arī tā, ka par pensiju ikvienam būtu jādomā katru dienu daudzu desmitgažu laikā. Tomēr ik pa pāris gadiem par to atcerēties, izvērtēt un pieņemt attiecīgus lēmumus būtu pats minimums.
Šajā brīdī noderētu prāta vingrinājums, padomājot, cik ilgi varēšu strādāt. Iespējams, kāda sabiedrības daļa paļaujas uz to, ka nekad tā arī nedosies pensijā. Droši vien katram ir zināms kāds seniors, kurš pat līdz ļoti sirmam vecumam turpina darba gaitas un ir tautā cienījams. Tomēr šie cilvēki ir mazākums.
Ja aplūkojam šī gada pirmā ceturkšņa statistikas datus, tad redzam, ka vecuma grupā no 65 līdz 74 gadiem nodarbināti ir 20 procenti jeb katrs piektais. To varam interpretēt arī tā, ka varbūtība nebūt nodarbinātam 65–74 gadu vecumā ir 80 procenti. Savukārt 75–89 gadu vecumā nodarbināti ir vien trīs procenti jeb katrs trīsdesmit trešais. Un varam secināt, ka ir ļoti liela varbūtība, ka šajā vecumā nestrādāsim.
Kad esam sapratuši, ka ar ļoti lielu varbūtību vecumdienās nestrādāsim, atgriežamies pie tā, cik lielu pensiju saņemsim un vai tāds apmērs mūs apmierina. Ja apmierina, ļoti labi. Ja neapmierina, tad jārīkojas, jo ar domu spēku vien nepietiks, lai ietekmētu mūsu pensiju.
Katra pensiju līmeņa funkcionalitāte un mērķi ir atšķirīgi, lai nodrošinātu visas pensiju sistēmas stabilitāti un samazinātu demogrāfiskos vai finansiālos riskus.
Tā ir sistēma, kurā apvienota gan katra cilvēka personiskā ieinteresētība savu vecumdienu nodrošināšanā, gan paaudžu solidaritāte. Pensiju sistēmas galvenais princips: jo lielākas sociālās iemaksas tiek veiktas šodien, jo lielāka būs pensija rīt. Visu trīs pensijas līmeņu vienlaikus pastāvēšana nodrošina pensiju sistēmas stabilitāti, jo izlīdzina katrā līmenī iespējamo demogrāfisko vai finansiālo risku.
