Gandrīz pusotra gadsimta gara ir starptautiskās organizācijas Sarkanais Krusts darbība.
Gandrīz pusotra gadsimta gara ir starptautiskās organizācijas Sarkanais Krusts darbība. Slavenā mediķu brālība, kam miljoniem cilvēku jūtas pateicīgi par savu dzīvību, veidojās Šveicē, bet jau kopš 19. gadsimta beigām tā darbojas arī pie mums. Par to jāpateicas latviešu mediķiem, kuru cēlo nodomu ceļi krustojušies arī Mītavā.
Rietumeiropā vēl nebija norimušas atskaņas par asiņaino kauju 1862. gadā pie Solferino pilsētas Itālijā, kur abās frontes pusēs bezpalīdzīgi noasiņoja vairāki tūkstoši karavīru Itālijas un Austroungārijas monarhu bruņotajos formējumos. 1863. gada sākumā Ženēvā vērienīgā medicīnas darbinieku saietā ārsts Anrī Dināns ierosināja dibināt starptautisku medicīniskās palīdzības organizāciju. Šis ierosinājums guva plašu atbalstu mediķu vidū un arī patronu ietekmīgo militāristu aprindās – Šveices armijas ģenerāli Difūru. Formāli par Sarkanā Krusta dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1863. gada 26. oktobris. Taču slavenā Ženēvas konvencija, kas radīja juridiskus nosacījumus šādu labdarības principu īstenošanai, ar 16 valstu pārstāvju līdzdalību tika pieņemta 1864. gada 22. augustā.
Sākumā Krievijas impērijā jau divus gadus darbojās tā sauktā Sobiņina biedrība (gādībai par ievainotajiem un slimajiem karavīriem), kas 1878. gadā pārtapa par Sarkanā Krusta filiāli ar pārvaldi Pēterburgā. Šajās aktivitātēs iesaistījās arī Kurzemes guberņas valde ar pašu gubernatoru priekšgalā.
Sarkanā Krusta statūti paredzēja lokāla mēroga organizāciju izveidi, ko prata izmantot Jelgavas latviešu inteliģence, turklāt – aizsteidzoties priekšā igauņu un lietuviešu kolēģiem. Par šādas nacionālas Sarkanā Krusta nodaļas idejisko tēvu varam uzskatīt Aleksandru Vēberu – izbijušu Mītavas ģimnāzistu, kas tolaik studēja Pēterburgā.
A.Vēbers (tā laika sabiedrībā vairāk pazīstams kā Vēbers Sanderis) dzimis 1848. gada novembrī (pēc vecā stila) Kaķīšu muižā Rucavas pusē mērnieka ģimenē. Viņš mācījies Liepājā un Viļņā, bet, tēvam saņemot mērnieka darba vietu, turpinājis skoloties Mītavā un 1870. gadā iestājies Tērbatas Universitātes Vēstures – filoloģijas fakultātē, kur aktīvi piedalījies tā saukto latviešu vakaru norisēs. Vienlaikus A.Vēbers sāka strādāt «Baltijas Vēstneša» redakcijā, bet 1876. gadā Maskavā saņēma jurista diplomu.
Turpmāk viņa darbība cieši saistīta ar Jelgavu. A.Vēbers vadīja Piemiņas svētku dzimtbūšanas atcelšanai komiteju, vēlāk kļūdams par Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētāju.
«Baltijas Vēstneša» 25 gadu jubilejai veltītajā izdevumā, kas nāca klajā Rīgā 1893. gadā, atzīmēts, ka latviešu juristu ļoti iespaidojušas vēstis par krievu – turku kara upuriem, kuru vidū bija ne mazums latviešu. A.Vēberu fascinēja Sarkanā Krusta principi un darbības stils. Viņš izvirzīja domu par šīs organizācijas pārstāvniecību Jelgavā. Kad mērķis bija sasniegts, A.Vēbers tika ievēlēts par Sarkanā Krusta Jelgavas komitejas vadītāju, izpelnoties divas Sarkanā Krusta Goda zīmes.
Turpmākajos gados A.Vēbers bija viens no redzamākajiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem – ievēlēts Rīgas Domē, bijis laikrakstu «Baltijas Vēstnesis» un «Balss» redaktors.
Aleksandrs Vēbers miris Rīgā 1910. gadā.
1884. gadā Jelgavas Sarkanā Krusta nodaļas vadību pārņēma Jēkabs Bullis.
J.Bullis dzimis 1852. gada 22. augustā (pēc vecā stila) toreizējā Kauņas guberņā Gļebovas miestiņā, mācījies Mītavas Pfeifera privātskolā, studējis medicīnu Tērbatā, arī Pēterburgas Medicīnas – ķirurģiskajā akadēmijā. Kijevas Universitātē ieguvis ārsta diplomu, viņš sāka praksi Bauskā un Baldonē. 1884. gadā J.Bullis ievēlēts par Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētāju, ar viņa gādību izdots laikraksts «Tēvija».
Pēc J.Buļļa nāves 1887. gada 26. septembrī (pēc vecā stila), līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam nodaļas vadību pārņēma zvērināts advokāts, arī laikraksta «Tēvija» izdevējs un redaktors Jānis Čakste. Jāpiebilst, ka nākamā brīvvalsts prezidenta darbības laikā jelgavnieku nodaļa ārstēja Krievu – japāņu karā ievainotos karavīrus.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, politisku motīvu dēļ J.Čakste nodaļas komitejas vadību nodeva savai dzīvesbiedrei Justīnei Čakstei. Šajā laikā liela daļa Austrumprūsijas asiņainajās kaujās ievainoto karavīru ārstējās tieši Jelgavā. Starp citu, Jelgavas Latviešu biedrības telpās ierīkotajā lazaretē darbojās vairāki vēlāk pazīstami latviešu sabiedriskie darbinieki, arī nākamais Valsts prezidents Alberts Kviesis.
1915. gada vasarā, frontei tuvojoties Jelgavai, ar pašu savāktiem līdzekļiem Jelgavas Sarkanā Krusta lazarete tika pārcelta uz Tērbatu, kur kalpoja Zemgales un Kurzemes bēgļu ārstēšanai. Kā atzīmē vēsturnieki, J.Čakstes vadībā lazarete ieguva teicamas dziednīcas reputāciju. Tur gūtā pieredze lieti noderēja pazīstamajam kara ārstam, arī pirms tam Mītavas ģimnāzistam Jānim Jankovskim, lai 1915. gadā veidotu īpaši latviešu strēlnieku bataljoniem paredzētu lazareti Rīgā, kā arī dibinātu Sarkanā Krusta nodaļas Valmierā un Valkā.
