Pierasts uzskatīt, ka Latvijas zinātne un zinātnieki ilgus gadus atradušies tādā kā pabērna lomā.
Pierasts uzskatīt, ka Latvijas zinātne un zinātnieki ilgus gadus atradušies tādā kā pabērna lomā – mūžīgā uzmanības un naudas trūkumā, kas veicinājis ne tikai “gudrāko smadzeņu” aizplūšanu uz ārzemēm, bet arī bremzējis zinātnes kā perspektīvas un ienesīgas tautsaimniecības nozares attīstību. Iespējams, daudziem tas būs pārsteigums, taču pēdējos gados Latvijas zinātnē notikušas būtiskas pārmaiņas, līdz ar to mūsu zinātnes centri ne tikai smadzeņu potenciāla, bet arī tehnoloģiskā aprīkojuma ziņā sāk līdzināties labākajiem ārvalstu piemēriem, dažus pat izkonkurējot.
Kas tad tik principiāls noticis? Zinātnes nodrošinājums valstī nebija mainījies pēdējos septiņus astoņus gadus – budžets zinātnei bija nemainīgi mazs. Pērn pirmo reizi tas palielināts gandrīz divas reizes, jau šogad paaugstināsies līdz 19 miljoniem latu. Taču vēl būtiskāks ir ES struktūrfondu finansiālais ieguldījums, ko Latvijas zinātnieki intensīvi un sekmīgi spējuši izmantot pēdējā gada pusotra laikā.
Pēc iestāšanās ES un piekļuves Eiropas Sociālas fonda un Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem Latvijas zinātniekiem ir pavērušās vēl nebijušas iespējas saņemt finansējumu dažādiem projektiem – gan cilvēkresursu attīstībai, gan infrastruktūras modernizēšanai. Tā, piemēram, ievērojamus līdzekļus modernas aparatūras iegādei saņēmis gan Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs, gan Cietvielu fizikas institūts, gan Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra zinātnieki un virkne citu projektu (Eiropas struktūrfondu atbalstu saņēmis gandrīz katrs zinātniskais centrs).
To, kas notiek zinātnē pēdējā pusotra gada laikā, var uzskatīt par fantastiku, it īpaši uz pēdējo gadu nabadzības fona. Eiropas struktūrfondi ļāvuši iepludināt zinātnē naudu. Varu droši apgalvot, ka tik lielas investīcijas šajā jomā Latvijā nav ienākušas pat padomju laikā. Pašlaik mēs iegādājamies jaunāko aparatūru, un tāda situācija zinātnē iepriekš nav bijusi. Bieži vien pat Eiropas kolēģiem nav tik jaunas aparatūras, kāda pieejama Latvijas zinātniekiem. Tur kolēģi bieži vien strādā ar iepriekšējās paaudzes tehniku, kādas savukārt mums nekad nav bijis. Var uzskatīt, ka Latvijas zinātne šajā ziņā veikusi milzu lēcienu laikā, no akmens laikmeta uzreiz nokļūstot 21. gadsimta tehnoloģisko brīnumu pasaulē.
Šī aparatūra pieļauj lielu noslodzi, un tas ir iepriecinoši, taču paralēli mums jādomā vēl par kādu būtisku apstākli, bez kura iegādātajai supertehnikai nebūs nekādas nozīmes, proti, par cilvēkresursiem, par jaunu zinātnieku paaudzi.
Iepriekšējo gadu bezcerība zinātnē viesa pesimismu arī jaunajā zinātnieku paaudzē, kas izbrauca uz ārzemēm vai neredzēja motivāciju izaugsmei. Pašlaik ir nopietns paaudžu pārrāvums doktoru līmenī, būs nepieciešami seši septiņi gadi, lai atjaunotu Latvijai nepieciešamo zinātnieku skaitu. Doktori, kas pašreiz aizstāv disertācijas, nekompensē to zinātnieku skaitu, kas katru gadu pensionējas vai dodas uz ārzemēm. Taču arī šajā jomā vērojama pozitīva tendence, proti, šogad doktora disertācijas plānojuši aizstāvēt 107 zinātnieki, kas ir lielākais jauno doktorantu skaits kopš deviņdesmito gadu vidus. Piemēram, 2004. gadā bija 89 doktoru. Protams, tas nav pietiekami, lai nodrošinātu normālu “demogrāfisko” izaugsmi Latvijas zinātnē. Tam vajadzētu kādus 200 – 250 jaunus doktorus vismaz turpmākos trīs četrus gadus. Taču tā vismaz ir pozitīva tendence.
Arī minētās ES fondu investīcijas zinātnē ir pozitīva zīme jaunajiem zinātniekiem, ka arī Latvijā vērts strādāt un nav jābrauc uz ārzemēm.
Tas viss ļauj būt ļoti optimistiskiem par zinātnes attīstību Latvijā. Tagad tikai atliek nopietni pievērsties doktorantūrai un pietiekami augsti kvalificētu zinātnieku gatavošanai.
Saīsināti no www.delfi.lv
