Šovasar biju arī Lietuvā. Tur ainava ir citāda. Un tad, protams, rodas jautājums – vai Lietuvas zemniekiem nav problēmu?
Šovasar biju arī Lietuvā. Tur ainava ir citāda. Un tad, protams, rodas jautājums – vai Lietuvas zemniekiem nav problēmu?
Vai lietuvieši būtu čaklāki?
Piedaloties mūsējai radniecīgas organizācijas kongresā Dotnuvā, dzirdēju, ka problēmas ir līdzīgas mūsējām. Bet tam, ka Lietuvā rezultāts ir labāks, var būt divi iemesli: tur zemnieks ir gudrāks un čaklāks vai arī gudrāks ir parlaments un valdība. Bet varbūt veiksmes cēlonis ir meklējams valsts politikā.
Lietuvā tikai puse no Seima deputātiem ir no partiju sarakstiem, otra puse nāk no vēlētāju apgabaliem. Tā ir lielāka atbildība vēlētāju priekšā, nav arī iespēju nekautrīgi «bīdīt» parlamentā un valdībā savas personiskās intereses.
Ko līdz papīrs bez naudas
Latvijā top vesela virkne oficiālu dokumentu (Latvijas Pozīcijas dokuments iestājai ES, Nitrātu direktīva, 1998. gada Lauku attīstības programma), kurus var nosaukt par zinātnisko fantastiku. Lai realizētu šajos dokumentos paredzētos pasākumus lauksaimniecībā, vajadzīgas miljoniem latu lielas investīcijas.
Salīdzinājumam – lauksaimniecības subsīdijām 2001. gadā no valsts budžeta tika atvēlēti 20, 8 miljoni latu; lai atbilstoši Nitrātu direktīvas prasībām sakārtotu kūtsmēslu krātuves, nepieciešami 15 miljoni latu (Zemkopības ministrijas aprēķins); lai sasniegtu Pozīcijas dokumentā nosauktos rezultātus lauksaimniecībā, iestājoties ES, nepieciešami aptuveni 600 miljoni latu (Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta aprēķini).
1998. gadā apstiprinātajai Lauku attīstības programmai vispār nav ekonomiska pamata. Kā valdība var izstrādāt programmu, kuras izpildei nav paredzēta nauda? Ja es, zemniece, kaut ko tādu izdarītu savā saimniecībā, mani uzskatītu, maigi sakot, par ļoti jocīgu…
Realitāte nudien ir skumja
Par to, ka Zemkopības ministrijas speciālisti ir iepazinušies ar situāciju, liecina tas, ka top jauna Lauku attīstības programmas apakšprogramma «Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstība». Drīzumā to paredzēts apstiprināt valdībā. Tās realizēšanai ministrija prasīs 10 miljonus latu no 2002. gada budžeta. Ar šo naudu tad nu pietiktu lauku lejupslīdes apturēšanai. Statistikas dati ir šādi: lauksaimniecība kā galvenais darba devējs laukos nodarbina un dod iztikas līdzekļus aptuveni 37 procentiem nodarbināto lauku iedzīvotāju. Lauksaimniecībā nodarbināto skaits samazinās, bet citas lauku ekonomikas nozares nespēj nodrošināt lauciniekiem ienākumus ārpus lauksaimniecības.
Laucinieku ienākumi ir zemi (2000. gadā – 52,1 lats uz iedzīvotāju). Tautsaimniecības attīstības pozitīvā ietekme jūtama tikai pilsētās. Investīcijas laukos ir četras reizes mazākas nekā pilsētās.
Pagājušajā gadā netika izmantoti 443,4 tūkstoši hektāru, kas ir gandrīz piektā daļa zemes.
Visu noteiks stiprākais
Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programmas realizācija varētu veicināt rūpniecības, medniecības, tūrisma un atpūtas, sadzīves un amatniecības, kā arī citu pakalpojumu, attīstību laukos, tā veidojot arvien jaunas darba vietas.
Atliek vien cerēt, ka uzņēmīgi darboņi nenomakšķerēs arī šo naudiņu tāpat kā daudzo fondu līdzekļus pie dažādām ministrijām, par kuru eksistenci «vienkāršajam mirstīgajam» nav pat nojausmas, un lauku cilvēks nebūs jāieraksta Latvijas Sarkanajā grāmatā kā reta parādība.
Latvijas Zemnieku federācija atbalsta Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programmu. Diemžēl tās starpministriju saskaņošanas laikā jau rodas cilvēki, kas šo programmu apšauba. Un var jau saprast – pašlaik ar lauku attīstības jautājumiem nodarbojas astoņas ministrijas un katrai no tām ir naudas žūksnītis, ar ko manipulēt.
Ja valdība apstiprinās jauno programmu, visi līdzekļi būs Zemkopības ministrijas vai Uzņēmējdarbības attīstības fonda pārziņā (pēc programmas projekta). Latvijas Zemnieku federācija atbalsta šādu kārtību un Zemkopības ministrijas nostāju.
