«Viņš man ir uzēdies», «lai ko es daru, nekad nav labi», «priekšnieks piezvana naktī, lai atgādinātu, ka rīt jāpabeidz atskaite, bet es to nodevu jau iepriekšējā dienā» – tādas un līdzīgas frāzes nācies dzirdēt ne no viena vien darba ņēmēja.
“Viņš man ir uzēdies”, “lai ko es daru, nekad nav labi”, “priekšnieks piezvana naktī, lai atgādinātu, ka rīt jāpabeidz atskaite, bet es to nodevu jau iepriekšējā dienā” – tādas un līdzīgas frāzes nācies dzirdēt ne no viena vien darba ņēmēja, kas nereti izraisa nervu sabrukumu vai rada vēlmi mainīt amatu. Pēc psihologu domām, ar dažāda veida psiholoģisku teroru jeb mobingu sastopas apmēram 65 procenti strādājošo, bet Latvijā šī parādība pētīta vēl visai maz.
Jēdziens “mobings” pēdējā laikā bieži sastopams plašsaziņas līdzekļu virsrakstos, dzirdams dažādās diskusijās, un būtiski izprast, vai un kāpēc darbavietās notiek psiholoģiskais terors un kā ar to cīnīties. Tajā pašā laikā mobingu nedrīkst jaukt ar prasīga priekšnieka rīcību vai autoritāru vadības stilu. Būtiskākā atšķirība – tas parasti ir bez iemesla, nav saistīts ar kāda darbinieka nekvalitatīvi veiktiem pienākumiem un objektīviem vadības vai kolēģu pārmetumiem vai kritiku (pat aizskarošu).
“Baltais zvirbulis” vai ķirmis
Viens no galvenajiem mobinga cēloņiem ir konkurence un tās izraisītais stress. Otrs izplatītākais iemesls ir “baltā zvirbuļa fenomens” – cilvēks ir pārāk atšķirīgs no pārējiem ar savām personības iezīmēm, uzskatiem, vērtībām, viņš neatbilst attiecīgās organizācijas kultūrai. Pastāv uzskats, ka mobingotāji paši bijuši upuri psiholoģiska, emocionāla terora situācijās. Tā ir kā kompensācija par pāridarījumiem, atspēlēšanās kādam. Varbūt šis terors bijis skolā vai pat ģimenē.
Psiholoģe Anita Kalniņa psiholoģisko teroru sauc par “slepeno uzņēmuma ķirmi”, kas “grauž” uzņēmumu un darbinieku attiecības, bet tā rašanos ietekmējis mūsdienu sabiedrībā valdošais karjerisms un individuālisma pārspīlētā forma. “Ja mēs skatāmies uz Eiropas zinātnieku un praktiķu koncepcijām, galvenās mobinga iezīmes ir aizskaroša, diskriminējoša uzvedība, viena vai vairāku kolēģu rīcība pret kādu darbinieku ilgstošā laika posmā – vismaz pusgada garumā,” skaidro psiholoģe.
Vācu pētniece Konstance Halta mobingu definē kā pret cilvēku vērstus nemitīgus apvainojumus un izsmieklu, lai panāktu, ka šī persona pamet darbu. Savukārt amerikāņu pētnieki Noa Dāvenporte, Ruta Švarca un Geils Eliots apgalvo, ka mobings ir psiholoģisks vadītāja vai kolēģu uzbrukums vienam darbiniekam, kas var beigties ar izvēlētā upura pilnīgu izolāciju, traumēšanu un tamlīdzīgi. Parasti mērķis ir padarīt viņu “melnu un maziņu”, klusējošu, tādu, kas neuzdrošinās neko runāt pretī, vai arī patiešām panākt, ka viņš aiziet no darba, nesaņem paaugstinājumu amatā, ja tāds bijis solīts.
Darbs personāla speciālistiem
Ir pietiekami iespēju novērst negatīvās mobinga sekas. Svarīgi, lai organizācijās būtu personāla vadības un attīstības jomā augsti kvalificēti un sagatavoti speciālisti, kas strādā darbiniekiem un ir padomdevēji uzņēmuma vadībai. Otrkārt, vajadzētu novērtēt likumdošanā paredzētās lietas. Darba aizsardzības likums paredz, ka uzņēmumā jābūt uzticības personām, pie kā vērsties un pārspriest dažādas konfliktsituācijas, kas arī ir viens mehānisms, kā cilvēki var sākt runāt par mobinga gadījumiem organizācijas psiholoģiskā klimata kontekstā. Vēl kāda iespēja ir darbavietā dibināt ētikas komisiju, padomi vai grupu. Katrs uzņēmums var veidot savai kultūrai atbilstošu modeli. Iespējams rīkot darbinieku pārstāvju palātas sanāksmes, ieviest anonīmo vēstuļu pastkastīti un tamlīdzīgas lietas. Diemžēl Latvijas uzņēmumos strādājošie vēl nav gatavi atklāti sūdzēties un stāstīt par mobinga situācijām.
Nebūt ne vieglāks uzdevums par psiholoģiskā terora apkarošanu ir sniegt palīdzību tiem, kas no tā cieš. Pārsvarā šāds darbinieks sūdzas par nomāktību, stresu vai nespēju laikā izdarīt uzticēto, tādēļ personāla speciālistiem nepieciešams veikt gan kvantitatīvus, gan kvalitatīvus strādājošo attieksmes un apmierinātības ar darbu pētījumus, kā arī analizēt, piemēram, viņu slimības lapu skaitu kādā laika periodā, jo bieža slimošana arī ir viena no iespējamām mobinga pazīmēm.
Kolēģi vaino zādzībā
Taču viss iepriekšējais ir sausa teorija, kurā trūkst “cilvēciskā faktora”. “Ziņas”, runājoties ar vairākiem cilvēkiem, atklāja, ka arī viņi darbavietā cieš no psiholoģiskā terora, tikai paši to nereti neapzinās. Publicējam dažus stāstus par darba devēja un darbinieka vai kolēģu attiecībām, kas prasās pēc “meistarīgas rokas” iejaukšanās.
Aivars, 28 gadi, nodaļas vadītājs:
Neesmu redzējis, ka mūsu uzņēmuma vadītājs kādreiz smaidītu. Viņš vienmēr telpā ienāk ar sarauktu pieri un pat nesasveicinoties sāk publiski visus pēc kārtas apsmiet. Piemēram, viens darbinieks, pildot priekšnieka uzdevumu, bija nosūtījis piegādātājiem tāmi, bet uzņēmuma vadītājs, šķiet, aizmirsis par šo pienākumu, sāka uz viņu kliegt, apsaukājot dažādos, tai skaitā necenzētos, vārdos. Lieki teikt, ka darbinieka paskaidrojumi netika ņemti vērā, un galu galā viņš bija vienīgais vainīgais. Tas gan nav nekāds izņēmums – praktiski vienmēr, ja kas noiet greizi, vainīgs ir strādājošais, vienalga, ka viņš tikai pildījis vadītāja norādīto. Savukārt, ja padotais izdara kaut ko pēc sava prāta, vainīga ir viņa iniciatīva. Tāpēc arī uzņēmumā ir tik liela kadru mainība, un vienīgā motivācija, tiesa, uz īsu laiku, ir augstais atalgojums.
Kristīne, 34 gadi, pārdevēja:
Pēc pirmajiem mēnešiem vadība novērtēja manu darbu, palielināja algu, un tad tikai sākās. Kolēģes aiz muguras sāka sačukstēties, ka guļu ar priekšnieku. Centos kaut ko skaidrot, bet viņas tikai smīkņāja un baumošana kļuva vēl traģiskāka. Ar laiku neviena pusdienās nesēdēja kopā ar mani, bet punktu šajās “jaukajās” attiecībās pielika pēdējais konflikts. No kases pazuda 25 lati. Nezinu, kura tos paņēma, bet kāds apmēram nedēļu pēc tam bija aizgājis pie priekšnieka un paziņojis, ka vainīga esmu es. Viena kolēģe redzējusi, kā veikalā iegādājos adītu jaciņu, kas maksāja tieši 25 latus, un nebija kautrējusies par šo faktu paziņot vadībai. Loģiski, pēc tādiem izgājieniem palikt šajā vietā vairs nevarēju.
***
Daži dati par mobingu
• 40% gadījumu mobinga veicējs ir vadītājs
• 13% gadījumu tas ir vadītājs kopā ar kādu kolēģi.
• Tipiska mobinga veicēja tēls varētu izskatīties šādi: tas ir vadītājs, vīrietis, vecumā no 35 līdz 54 gadiem, ar ilgu darba stāžu kādā uzņēmumā.
• Pētījumi, kas veikti Vācijā un Zviedrijā, rāda, ka aptuveni 3% darbinieku saskārušies ar mobingu savās darbavietās. Savukārt 1990. gadā Zviedrijā no 4,4 miljoniem strādājošo 154 tūkstoši bija tā upuri. ASV to ir vairāk nekā 4 miljoni, bet Lielbritānijā pētnieki pieļāvuši, ka šis skaits ir aptuveni 50% strādājošo,
• 15% pašnāvību saistītas ar mobingu.
• Tas pārsvarā pastāv starp jauniem cilvēkiem vecumā no 21 līdz 40 gadiem, savukārt Norvēģijā lielāks risks kļūt par tā upuriem ir vecākiem iedzīvotājiem.
***
Mobinga izraisīto slimību TOP 5:
• kuņģa čūla;
• psihiskās slimības (to skaitā smaga depresija);
• asinsspiediena svārstības;
• infarkts;
• muskuļu krampji.
***
Mobinga pamatizpausmes:
• pastāvīga nepamatota kritika darbā;
• aprunāšana;
• baumošana;
• ignorēšana, nesarunāšanās;
• mutiski un telefoniski draudi;
• ņirgāšanās par kādu fizisku trūkumu vai izskatu;
• stulbu un bezjēdzīgu pienākumu uzdošana;
• neizpildāma uzdevuma uzdošana.
