Atceros, ka reiz vēl kā meitene prātoju par lielo jēdzienu Dzīve. Par to, kas ietekmē tās gaitu, maina, groza un ievirza attiecīgajā gultnē.
Atceros, ka reiz vēl kā meitene prātoju par lielo jēdzienu Dzīve. Par to, kas ietekmē tās gaitu, maina, groza un ievirza attiecīgajā gultnē. Iztēlojos šo procesu kā ātrgaitas vilcienu, kas traucas, bet sliežu un pārmiju ir tik daudz! Šķiet, tās būvētas galvenokārt no nejaušībām un ārēju apstākļu sakritības – pēkšņi satikts cilvēks, uzsnidzis sniegs, kurpei nolūzis papēdis un tā bezgala. Tomēr lielu daļu nosakām mēs paši, plānojot, prātojot, izvēloties un attiecīgi virzoties, ņemot vai gluži otrādi – ignorējot daudzos piedāvājumus, reklāmas un vilinājumus.
Viens tāds “uzgāzās” mums ar vīru, braucot automašīnā mājās no darba. Tas notika vēl pērnā gada nogalē, kad pēc Ziemassvētkiem gaidāma kaudze Jaungada brīvdienu. Iepriekš neko nebijām saplānojuši, un kaut kā arī negribējās – kārojās klusas un mierīgas mājas dzīves, bet – še tev! “Klau, varbūt laižam uz Tatriem?” pat neatceros, kuram no mums ienāca prātā šī doma, kas kļuva par āķi lūpā cilvēkiem, kuri mīl kalnus, bet parasti vasarā pastaigām un kāpšanai, nevis ziemā un slēpošanai (nekad tas nav izmēģināts, iespējams, iepatiktos)… “Kāpēc gan ne? Braucam!” vienojāmies, būdami apmulsuši, bet pilnīgā “starā” gan no idejas, gan fakta, ka esam to izperinājuši, jo pazinēji mūs nodēvētu par ļoti prātīgiem un apdomīgiem ļautiņiem, kas parasti neielaižas fiksās avantūrās. Pa galvu sāka joņot nepieciešamo lietu saraksts – jāiepērk šāds tāds aprīkojums, mīļi jāpalūdz omai parūpēties par bērniem, jāiegādājas pārtika, degviela un jābrauc.
Atgriezušies mājās, ātri izvilkām ceļojuma kartes, sākām spriest par piemērotākajiem maršrutiem un piezvanījām mums labi pazīstamam kalnu zinātājam. Viņš mūs atvēsināja… Taisnība jau vien viņam bija, ka ļoti daudzi kāro sagaidīt Jauno gadu kalnos, tāpēc pastāv liels risks, ka vienkārši nedabūsim naktsmājas. Turklāt tajā laikā Tatros bija sasnigusi pusotru metru bieza sniega kārta, kas būtu pārāk liels izaicinājums un šķērslis nesaņemt no kalniem to, ko kārojam.
Mēs neaizbraucām… Interesanti, ka nav lielas vilšanās sajūtas. Tikai nedaudz žēl neizbaudīto piedzīvojumu, kas, visticamākais, būtu piebāzti ar ļoti spilgtām emocijām. Drīzāk ir prieks, ka pirmo reizi mūžā tā pa īstam un tik tuvu biju nonākusi pēkšņas un lielas idejas īstenošanai, apzinoties, ka es to varu un no tā nebaidos!
