Šajā gadā literatūrā ar pirmajām dzejas grāmatām sevi pieteikuši divi jauni un perspektīvi dzejnieki – Marts Pujāts un Kārlis Vērdiņš.
Šajā gadā literatūrā ar pirmajām dzejas grāmatām sevi pieteikuši divi jauni un perspektīvi dzejnieki – Marts Pujāts un Kārlis Vērdiņš. Drīz pēc Pujāta «Tuk tuk par sevi» klajā ir nācis jelgavnieka K.Vērdiņa dzejoļu krājums «Ledlauži».
«Ledlauži» patiešām nes sevī tādu kā pavasarīgu un patīkamu dvesmu, kurā šūpojas uz mīlestības un erotikas robežas balansējošs dzejas zieds. Vērdiņa poētikai raksturīga dzeja ar atskaņām (pretstatā Pujātam) – atšķirībā no vārsmošanas postmodernajām tendencēm, kādas Latvijas dzejnieki slīpējuši deviņdesmitajos gados.
«Ledlaužos» dzejas tematikas lauvas tiesa ir par mīlestību, kas robežojas ar erotiku: «Es tevi glāstu ar kreiso roku/ uzmanīgi/ lai nepaliek pēdas (..)/ tikai vienu es zinu un jūtu/ ar kreiso roku tu mani glāsti/ baltajā palagā iemītas pēdas.» Jāteic, ka Vērdiņš nodarbojas arīdzan ar bītu (un ne tikai) paaudzes dzejnieku tulkošanu latviski. Līdz ar to liekas likumsakarīga jaušamā ietekme tieši no «bitņikiem». Piemēram, saistībā ar dziļās intimitātes tematiku var pamanīt viņiem raksturīgo atkailinātību un tiešumu. To, ka šī laika amerikāņu dzeja viņam simpatizē, K.Vērdiņš nemaz neslēpj, izvēlēdamies pat vienā no dzejoļiem tādu kā moto no bitņiku titāna Alena Ginsberga dzejoļa.
Protams, arī K.Vērdiņš nespēj iztikt bez ironizēšanas, pasmejoties par visvisādiem stulbumiem, kas uz šīs dieva zemes sastopami. Piemēram, dzejolī «Tīņu stils» autors visai atklāti paņirgājas par tukšiem ļautiņiem, kuriem kādā mazā, mazā šķirbiņā ir izveidota «brīnumjaukā pasaule».
Kopumā var teikt, ka «Ledlauži» runā par K. Vērdiņu kā nobriedušu un daudzsološu dzejnieku, kas, iespējams, diezgan tradicionāli, tomēr var atļauties sacīt, ka «es tarkšķu kā durvju zvans,/ Kurš nedrīkst ne raudāt, ne dzejot,/ Vien gulēt un gaidīt, kad labais gans/ Noskūpstīs garāmejot».
