Ar deviņām smailītēm un vēlēšanos iepazīt Lejaskurzemi ūdenstūristu grupa no Jelgavas un tās apkārtnes devās uz Bārtas upi, kas, šķiet, ir pats iecienītākais laivotāju ceļš šajā apvidū. Iepriekšējos gadus esmu rakstījis par savas laivotāju grupas tradīciju katru vasaru apceļot vienu no Latvijas upēm. Kad ziemā, maršrutu plānojot, sāk likties, ka pa visām ūdenstūristiem zināmajām Latvijas upēm ir jau braukts, piepeši atklājas, ka Bārta tomēr ir izņēmums.
Bārta sākas Lietuvā pie Pluņģes, kur to sauc par Bārtuvi. Tālāk tek caur Skodu (Lietuvas mazpilsēta, kas atrodas divus kilometrus no Latvijas robežas). Mazāk nekā pusi no sava 103 kilometrus garā tecējuma Kurzemes Gauja (tā to dažkārt sauc tūrisma ceļvežos) vijas cauri Latvijai. Pēc garuma Bārtu var salīdzināt ar Lielupi (119 kilometru). Taču Lielupes kritums no Mūsas un Mēmeles satekas Bauskā līdz jūrai ir tikai 11 metru, bet Bārtai, kas ietek ar jūru savienotajā Liepājas ezerā, – 156 metri. Bārta plūst ievērojami straujāk pat tad, ja ceļojums iekrīt laikā, kad lietus sen nav lijis.
Kalēja spārni gaida pašvaldības lēmumu
Turpceļā vēl pirms iekāpšanas laivā uz brīdi piestājām Priekulē, kur vēlāk atklājās stāsts par “Ikara spārniem.” Nākas paskaidrot, ka, izbraucot no Jelgavas, pati pirmā pulcēšanās vieta Kurzemē bija Skrundā, 113 kilometru no Jelgavas, taču, tuvojoties airējuma sākumpunktam, kas sākotnēji bija domāts Krūtes pilskalns Kalētu pagastā, satikšanās vietas bija jānosaka cita citai tuvāk – citādi jau var aizšaut garām. Skrundā norunājām, ka tālāk uz Kalētiem dosimies caur Kroti un Priekuli. “Satiekamies pie Priekules baznīcas!” tāda bija grupas komandiera pavēle. Priekuli, kurā dzīvo ap diviem tūkstošiem lejaskurzemnieku, lielākā daļa no mūsu grupas dalībniekiem diemžēl nekad agrāk nebija apmeklējuši. Likās, ka baznīcai taču vajadzētu būt mazpilsētas centrā. Un tā tas arī ir – uz pakalna pašā centrā uz Priekulē galvenās Aizputes ielas, tieši pretī slimnīcai un policijai, stāv Priekules luterāņu baznīca. Tūrisma ceļvežos minēts, ka tā celta baronu laikos ap 1680. gadu un visos laikos bijusi neliela. Vienlaicīgi tajā var saiet tikai ap simts cilvēku. Otrajā pasaules karā, kad šajā apkaimē notika smagas kaujas, baznīca nopostīta un atjaunota tikai 90. gados, tādēļ Priekules luterāņu dievnams izskatās glīti.
Rāmajā jūlija piektdienas vakarā nekas pie šī dievnama gan neliecināja par “Priekules Ikaru”. Par to vēsta leģendām apvīts stāsts, kas Priekuli zināmā mērā saista ar Jelgavu. Par šo leģendu uzzinājām tikai Kalētos – mūsu ūdenstūristu grupas pirmajā nakšņošanas vietā, kas gan nebija pie Bārtas, bet Kalētu pagasta pārvaldnieka un pazīstamā politiķa Dzintara Kuduma un viņa kundzes lauku mājās.
Jelgava lepojas ar to, ka Blankenfeldes muižā (tā atrodas Vilces pagastā) ir dzimis Jelgavā “Academia Petrina” un arī Londonā izglītotais Ernsts Johans Bīnemanis. 1785. gada 26. jūnijā Jelgavā viņš palaida pirmo paša būvēto gaisa balonu. Ja var ticēt Priekules pašvaldības mājaslapā rakstītajam, tad Priekules gaisa kuģošanas notikums ir par 115 gadiem senāks un izskatās pat sevišķāks. Proti, 1670. gadā Priekules pils kalējs (saukts arī par Edas Varacepļa vai Dzelzcepļa kalēju) bija apņēmies lidot pa gaisu pats un tā sasniegt 35 kilometrus attālo Skodu. Par tādu panākumu barons Korfs bija solījies izmaksāt kalējam 500 zelta dukātu. No mutes mutē par “Priekules Ikara” pārgalvīgo nodomu uzzinājuši daudzi apkārtnes ļaudis. Taču izvēlētajā lidojuma dienā Priekulē bija saradušies ne tikai lidojuma atbalstītāji un miermīlīgi interesenti, bet arī Grobiņas hercoga amtmanis ar jātniekiem, kurš solījies pārgalvīgo bezdievi mest cietumā. Barona Korfa aizsargāts, kalējs tomēr uzkāpis baznīcas tornī, piestiprinājis sev izturīgus, lielus audekla spārnus, bet pie krūtīm – mazu kastīti, kas tos saturējusi, un neticami bezbailīgi laidies no metrus divdesmit augstā Priekules baznīcas torņa. Vēl vairāk neticami, ka šis lidojums izdevies. Daudzu klātesošo izbrīnas pavadīts, Priekules Ikars esot nolidojis gandrīz divas verstis un tikai tad nokritis lejā un salauzis kāju.
Pēc lidojuma barons Korfs savas muižas kalēju izsludinājis Polijas karaļa aizsardzībā. 1670. gada rudenī varonis stiprā eskorta pavadībā vests uz Viļņu. Uz leišu robežām eskortam uzbrukuši Grobiņas kapitāna jātnieki, izklīdinājuši kalēja pavadoņus, bet viņu pašu sagūstījuši un aizveduši uz Grobiņu. Tur Priekules muižas kalējs tika apsūdzēts ķecerībā un notiesāts kā burvis, velna sabiedrotais. Tad nežēlīgi sadedzināts.
Atjaunotās Latvijas valsts laikā sešpadsmit reizes (beidzamo pirms pandēmijas – 2019. gadā) Priekulē ir rīkoti pilsētas svētki, kas tiek saukti par Priekules Ikara svētkiem. Naktsmāju devējs Dzintars Kudums, skumji pasmaidot, secina, ka Priekules novada pašvaldībai tomēr ir pietrūcis politiskas gribas iezīmēt šo unikālo notikumu, kā pienākas, – ar akmenī cirstu pieminekli. Tādēļ pagaidām tēlniekam Ģirtam Burvim ir tapis vien “Ikara spārnu” mets, kas ir skatāms Lielkudumu mājas pagalmā. Varbūt tomēr var cerēt, ka tagad, kad ir izveidota Dienvidkurzemes novada pašvaldība (tajā iekļauts Priekules novads) “Ikara spārni” pie Priekules baznīcas būs īpaša, ceļiniekam labi pamanāma zīme.
Rindā pie Rindas bijušas 70 laivas
Precizējot, kāpēc mūsu ūdenstūristu grupai izpalika nakšņošana mežmalā pie Bārtas apvītā Krūtes pilskalna, jāpaskaidro, ka tam bija divi iemesli. Pirmais – Kalētu pagasta dunduri, kas ir sevišķi lieli un pavēlajā vakara stundā pie Krūtes pilskalna lielos baros metās kost tieši tos ūdenstūristu grupas dalībniekus, kas ir pilsētnieki un arī lielākie noteicēji maršruta izvēlē. Taču vēl nozīmīgāks faktors nakšņošanas lēmuma grozīšanā bija kurzemnieku viesmīlība. “Vai tad tiešām jūs te paliksiet?” jautāja Dzintars Kudums pēc tam, kad ar savu auto bija atvedis uz seno, bet mūsdienās visai nomaļo pilskalnu. Viņš piedāvāja nakšņot Lielkudumos ar labierīcībām, elektrību un, galvenais, arī ar iedvesmojušo stāstu par Priekules Ikaru. Pie Kalētu pagasta apskates objektiem Lielkudumu saimnieki vēl pieminēja “Skumjo meiteņu lapeni”, kurai nosaukumu iedevis tēlnieks Ģirts Burvis. Tur gan mēs rīta steigā (“Ātrāk jātiek pie upes. Drīz būs klāt laivu vedējs!”) nepaspējām iegriezties.
Grozītā iekāpšanas vieta Bārtas upē grupas sapulcē tika noteikta Laņģeris, kas ūdenstūristu saziņā populārs, taču citādi diezgan neskaidrs ģeogrāfisks nosaukums. Šo vietu var pazīt vienīgi pēc tikko manāma laivu vedēju iebraukta meža ceļa, kas no lielceļa, pa kuru brauc no Bārtas uz Skodu, aizved uz divsimt metru attālu pļaviņu Bārtas krastā. Lielceļu pie nobrauktuves uz Laņģera meža ceļu šķērso elektrības vadi, citādi nekādas civilizācijas. Toties 17. jūlija sestdienas rītā Laņģerī bija tāda ļaužu burzmiņa kā reizumis ja ne Rīgas, tad vismaz Jelgavas vecajā tirgū. Upmalā, kas pavērās, izbraucot cauri mežiņam, vienkopus iznāca nostāties diviem mikroautobusiem ar laivu piekabēm un vairākām vieglajām automašīnām. Tobrīd Laņģera pļaviņā kopskaitā bija cilvēku trīsdesmit, četrdesmit. Var vēl piebilst, ka nemanīja nevienu makšķernieku taciņu, kur varbūt varētu droši paspert kādu soli sānis. Taču šajā ūdenstūristu burzmiņā visapkārt zaigoja smaidi un laba vēlējumi, sevišķi tiem, kuri laivoja pirmo reizi. Laivu vedējs grobiņnieks Edgars minēja, ka šovasar citviet nav mazāk cilvēku. Līdzīgā situācijā viņš esot nonācis, pievedot laivas Augškurzemē pie Rindas upes. Tur ūdenstūristu iecienītā pļaviņā rindā uz nolaišanu ūdenī saskaitījis septiņdesmit laivu. Par Kurzemes mežos manītajiem lāčiem laivu vedējs pamācoši pasmaidīja: “Lāci jau tu daudz neinteresē, bet gan, kas ir tavā somā?”
Bārtā noplīvoja sarkani brunči
Ar svaigiem spēkiem airējot un upes straumei nesot, pēc apmēram stundas aizlīkumojām līdz Bārtas ciemam, kura tuvumu varēja noteikt pēc dzelzsbetona tilta, pa kuru ik pa brīdim brauca automašīnas. Bārtas ciemā ir reģistrēti 529 iedzīvotāji. Te atrodas skola, muzejs un katoļu baznīca, kā arī zīmīgs 20. gadsimta 30. gados būvēts pagasta nams. Tas viss tika redzēts autostāvvietā pirms iekāpšanas laivā Laņģerī. No Bārtas upes Bārtas ciems likās pamanāms visai maz. Diemžēl šajā apkaimē nemanīju nevienas makšķernieku vai peldētāju laipiņas, nevienas gaiļa dziesmas vai govs māviena kaut kur tālumā. Skaists foto mirklis sanāca autostāvvietā, kur no vedeklas vadīta kabrioleta izkāpa vecmāmiņa – Bārtas etnogrāfiskā ansambļa dalībniece visā tautas tērpa krāšņumā.
Airējot pa līkumotu upi, laiks iet ātri. Otrās nakts nometni atpūtas bāzi “Ods” sasniedzām ap pulksten 19. Lielākā airējuma daļa tika atstāta uz nākamo dienu. Var paskaidrot, ka “Ods” izskatās kā glīti nopļauta meža nora apmēram desmit hektāru platībā. Tajā bija iekārtotas kādas desmit jaunas no koka būvētas atpūtnieku mājiņas, banketu zāle, pirts, sporta spēļu laukumi, artēziskā aka. Bija arī telšu vietas piezemētākiem tūristiem. Vienlaicīgi te varēja uzturēties pāris simti cilvēku. Pašā upē “Ods” uzmanību piesaistīja ar pirms gadiem simts būvēto plostnieku dambi, kas gan nebija vairs darbojošs. Tomēr betona konstrukcijas likās labāk saglabājušās nekā noras vidū sarkano ķieģeļu ēka, kas tapusi padomju laikos, kad te atradās Liepājas rūpniecības flagmaņa “Sarkanais metalurgs” atpūtas bāze jeb telšu pilsētiņas vieta. Kāpēc rūpnīcai, kur strādāja pieci tūkstoši darbinieku, atpūtas bāze bija meža norā pie Bārtas un nevis jūras krastā? Te jāatgādina, ka Baltijas jūras krasts ar smilšaino plašo liedagu, jūru, sauli un vēju tajos laikos jebkuram, arī liepājniekiem, bija izmantojams stingri ierobežoti. Padomju impērijas robežsargi periodiski uzirdināja liedagā “drošības joslu”, uz kuras varētu redzēt, ka kāds iespējamais robežpārkāpējs atstāj pēdas. Naktī pie jūras nedrīkstēja iet. Tomēr nekāda reāla rezultāta no tādas PSRS robežas sargāšanas nebija. Rakstos minēts, ka, tuvojoties atmodai, vecais latviešu strēlnieks un aktieris Ēvalds Valters, kas brauca uzstāties arī mazos lauku klubos, ironiski sāka runāt par to, ka nav taču prātīgi Kurzemes jūrmalā irdināt smiltis, jo tur jau nekas neaug.
Laipnā “Oda” saimniece Kristīne Krūmiņa atveda grila krāsniņas, un tad jau vakariņas un arī brokastis sanāca. Gribējās uzdziedāt un pat sadziedāties ar blakus esošajiem laivotājiem, kas pat nebija laivotāji.
Vecais tvaika bānītis kalpoja līdumniekiem
Nākamajā rītā pēc apmēram stundas airējuma skatam pavērās vēl viens pagātnes godības liecinieks – šaursliežu dzelzceļa Liepāja–Rucava tilts, ko sauc arī par Vīles tiltu. Tagad pa to gan pāri Bārtai nepāriesi. Līdz mūsdienām saglabājies vien tilta laidums, kas atrodas upes vidū. Malējie laidumi, kas tilta vidusdaļu savieno ar krastiem, ir noņemti (labējais esot nodots metāllūžņos). Liepājas–Rucavas dzelzceļš tika uzbūvēts 1916./1917. gadā, kad Kurzemi bija okupējis vācu karaspēks. Lielvācijas varas kalpi izveda pa šo dzelzceļa līniju Kurzemes mežu bagātības. Tomēr iznāca, ka vācu okupantu būvētais dzelzceļš lielāko daļu sava mūža nokalpoja vietējo kurzemnieku vajadzībām. Liepājas–Rucavas dzelzceļa līnija pilnībā tika slēgta vien 1962. gadā.
Liepājas–Rucavas dzelzceļa līnijas ziedu laikus pagājušā gadsimta 20.–30. gados ataino grāmatā “Dzelzceļi Latvijā” (izdota 2009. gadā) ietvertais varbūt pat simt gadu vecs publicista un mednieka Kārļa Zītara mednieku stāsts: “Tur nāk mazais Rucavas–Liepājas vilciens, samazina ātrumu un pret biezokni pietur. Šeit ir malkas krautuve, bet neredzu, ka kāds krautu malku vilcienā. Vēroju, kas tad šeit būs… No vilciena izlec trīs konduktori, ieskrien biezoknī un steidzīgi ienes vilcienā četras piena kannas. Tavu velnu! Nemaz nezināju, ka manā iecirknī ir pienotava! Pirmo reizi mūžā redzēju, ka govis pašas skrien uz pienotavu. Tajā biezoknī vajag būt arī kādam slaucējam, un es uzmanīgi lienu starp eglītēm. Kā tad, tur ir četri lieli kubuli un vidū slaucamā mašīna. Abas govis ēd drabiņas (alus raudzēšanas blakusprodukts – red.), un no mašīnas netek vis piens, bet īsta “meža rozīte”.
No Kārļa Zītara rakstītā var spriest, ka tolaik Bārtas krastos dzīvojuši arī līdumnieki, kas meža izcirtumus pārvērta lauksaimniecības zemē. No kurienes govju barībā drabiņas? Tās varētu būt ar vilcienu atvestas no Liepājas, kur alus darītavu nekad nav trūcis.
Māra dzīvē trešais tilts pār Bārtu Nīcā
No Vīles tilta līdz Nīcai atliek kilometru divpadsmit. Vēl kādu posmu Bārta līkumo, ir salas, seklas straujtecītes, bet pamazām upe kļūst arvien taisnāka, platāka un civilizētāka. Krastā mājas, upmalā laivas, atveldzējas peldētāji. Straume kļūst lēnāka, un pūš pretvējš. Airēt nav viegli. Visbeidzot pēdējais līkums, aiz kura atklājas Nīcas tilts. Te vairs straumes nav nemaz. Platā upe ir bagarēta, krasti, nez kādus pavasara palus gaidot, nostiprināti ar vienveidīgiem dambjiem. Ja ieraugi finišu, kas mūsu gadījumā bija Nīcas tilts, pie kura rindā stāvēja un gaidīja sestdienas rītā atstātie autiņi, uzairēt vēl tomēr var.
Par Nīcas tiltu gan sanāca vēl viens stāsts, ko atklāja šoferis un brīvprātīgais ugunsdzēsējs nīcenieks Māris Dreižis. Iepazināmies tāpēc, ka viņš svētdienā nesavtīgi līdzēja iedarbināt vienu no mūsu automašīnām, kam krastmalā stāvam, bija “nosēdies” akumulators. Proti, tagadējais Bārtas tilts Nīcā piecdesmitgadnieka Māra Dreiža mūžā jau ir trešais. Pirmais bija padomju nebrīvajā Latvijā garākais koka tilts (to grāmatā aprakstījis arī tiltu būves inženieris Ziedonis Vecvagars). 1983. gadā 9. maijā, kas Padomju Savienībā bija sarkanais datums, Uzvaras diena, Bārtas koka tilts tika aizdedzināts. Politisks noziegums. Sacelšanās pret okupācijas varu. No otras puses – cietēji jau bija paši nīcenieki, lejaskurzemnieki. Tūrisma ceļvežos nekādas piezīmes par šo terora aktu neesmu manījis. Māris Dreižis stāsta, ka dedzinātāji pirms tam, iespējams, braucot ar motocikliem, tilta klāju bija nolējuši ar benzīnu. Kad pielaida uguni, tilts nodega tā, ka nevarēja atjaunot. PSRS militāristi nodegušā vietā ielika pontonu tiltu, kas visbeidzot jau brīvvalsts laikā tika nomainīts ar tagadējo dzelzsbetona tiltu. Māris Dreižis zina, ko nozīmē ugunsposts. Nav brīnums, ka viņa lauku mājās Bārtas upes krastā ir brīvprātīgo ugunsdzēsēju postenis.
Pēc fotogrāfēšanās Nīcas centrā vēl aizbraucām līdz Bernātiem, tālākajam Latvijas rietumu punktam. 1925. gadā Valsts prezidents Jānis Čakste to iezīmēja kā vietu, kur vajadzētu tapt kūrortam. Ar Liepāju to savienotu apmēram piecpadsmit kilometru gara tramvaja līnija. Braucot pa taisno un plato Klaipēdas šoseju, Liepāja tiešām šķiet tepat vien blakus.
