«Sociķu» runasvīri teic, ka visas nekrietnības, kas pēdējā laikā saistītas ar viņu partiju, esot veiksmīgs politisko konkurentu paslepus sāktā kompromātu kara rezultāts.
«Sociķu» runasvīri teic, ka visas nekrietnības, kas pēdējā laikā saistītas ar viņu partiju, esot veiksmīgs politisko konkurentu paslepus sāktā kompromātu kara rezultāts. Iespējams. Tomēr šāds arguments, lai aizmālētu acis pagaidām vēl kaut cik ciešajam un daudzskaitlīgajam vēlētāju kopumam, der, bet izskatās, ka tas nav uz ilgu laiku.
«Labējās partijas pieteikušas īstu karu,» sauc proletariāta orators Juris Bojārs, viņš arī diletanta cienīgas Satversmes provokācijas rakstītājs, viņš arī «sociķu» pārkorumpēto staļļu mēzējs. Sauklis, kas tipiski raksturīgs lielinieciskajai domāšanai, – kas nav ar mums, tas ir pret mums –, pilnībā raksturo sīkstā Bojāra Latvijas varas regulāros «iekarošanas» plānus un iedabu. Tikai šoreiz Bojāram senioram, kā par nelaimi, patrāpījies «melis un nelietis» Imants Burvis, kabatas, kurā var nejauši ieslīdēt 15 tūkstoši dolāru, īpašnieks. Viņš, Burvis, publiskā vēstulē apgalvo, ka mūslaiku «Ļeņins Latvijā [Juris Bojārs – M. K.] ir negodīgs pret tautu, partiju un pat sponsoriem». I.Burvja un J.Bojāra konfliktā iezīmējas kāda ļoti būtiska tendence – cīņa par ietekmi LSDSP. Šī cīņa, kuras uzvarētājs ir neskaidrs, bez šaubām, sašķels «sociķu» vēlētājus, jo būtībā izskatās, ka Burvja un Bojāra strīda zemūdens akmens ir ne tikai par to, kurš lielāks nelietis, bet gan par partijas darbības vīziju.
Un pirmām kārtām šī vīzija attiecas uz ārpolitiku, kur pagaidām LSDSP ļoti akcentēti ir paudusi vēlmi sadarboties ar Krieviju. Jāteic gan, ka pagaidām tas notiek tikai pilsētu līmenī, taču tas ir tikai pagaidām. Turklāt zīmīgi šādā kontekstā skan pedofilu meklētāja Ādamsona it kā solījumi apvienoties ar Tautas saskaņas partiju, kas ir izteikti tendēta uz austrumiem. Otrkārt, tas ir strīds par pašas partijas attīstības vīziju, proti, vai to vada viens viedais – Bojārs – vai vairāki viedie, ko acīmredzot aizstāv Burvis. Strīds partijas attīstības ietvaros, kā liekas, ir arī par sponsoriem, taču to «parastais» latvju pilsonis šajā necaurspīdīgo politisko partiju budžetu valstībā var tikai nojaust, patiesību nenoskaidrojot. Patiesība par LSDSP un ne tikai sponsoriem paliek tikpat mītiska kā pats korupcijas fenomens Latvijā, vismaz tādu šīs korupcijas sociālo tēlu rada politiķi un pašlaik jo sevišķi «sociķi».
Bet kā ar Rīgas mēru Gundaru Bojāru, kas ir cits aspekts «sociķu» (ne) veiksmēs? Lāga vīrs, savā darbā nevainojams? Tāds ir publiskais tēls, ko pretī asajai kritikai liek Bojārs juniors un viņa sabiedrisko attiecību veidotāji. Ir pilnīgi iespējams, ka šāds tēls daļēji varētu atbilst patiesībai, taču nezin kāpēc G.Bojārs trāpās situācijās (kā tāds instruments citu rokās), kas liek to apšaubīt. Piemēram, nupat noritējusī Pētera I loga laušana uz Kronvaldaparku; piemēram, Burvja teiktais par G.Bojāra līdzdalību netīrajās un totāli koruptīvajās (jā, par nelaimi, arī grūti pierādāmajās) partiju sponsoru darīšanās; piemēram, augsti godātā nelabvēļa no Maskavas delegācijas Pereligina aicināšana uz Rīgas 800 gadu svinībām; piemēram, Tralmaka akceptētās orģijas Domu laukumā, kas svārstījās uz traģēdijas robežas (mērs Bojārs gan sacīja, ka tajā visā nesaskatot pamatu, lai Tralmaku atlaistu no ieņemamā amata!). Pēc šiem un citiem piemēriem Rīgas mērs vairs nevar likties tik balts un neaptraipīts. Vēl vairāk – kļūst redzama «sociķu» samērā īslaicīgās darbības kvalitātes zīme. Kvalitātes pašvaldības vadīšanā nav, ir tikai klajš korporatīvisms, par ko varbūt kādreiz kāds burvīgs principiālists partijā atkal iebildīs. Arī «tēvzemieši» nule ir reaģējuši uz mēra Bojāra nespēju vadīt Rīgas pašvaldību, paziņojot par izstāšanos no koalīcijas. «Tēvzemiešus», sperot šādu soli, protams, vada citas – savtīgas (lasi: mēs gribam vairāk varas) – intereses.
Rīgas pašvaldība nav piparbodīte. Šīs pašvaldības budžets ir trešdaļa no Latvijas budžeta, un tās vadīšana ir lielisks spogulis politiskajiem spēkiem, kas gatavojas startēt 8. Saeimas vēlēšanās un kļūt par publiskās politikas veidotājiem. Arī «sociķi» Rīgā ir pierādījuši savu nespēju normāli vadīt valsti.
Ja gribētu banalizēt, tad varētu sacīt, ka statistikai nevajag ticēt. Taču nevar noliegt, ka būs interesanti redzēt, ko rādīs socioloģiskās aptaujas par «sociķu», tas ir, LSDSP politiķu un pašas partijas, reitingiem. Proti, vai tie atbilstoši likumsakarīgajai un provokatīvajai rīcībai vēl joprojām sabiedriskajā domā kotēsies tikpat augstu kā līdz šim un būs līderi starp pārējiem politiskajiem spēkiem, vai arī būs noticis būtisks lūzums demagogu kliķē. Atbilde faktiski būs arī Latvijas sabiedrības pilsoniskās kultūras indikators.
