Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, Latvijas Universitātes profesore Dace Markus jau divdesmit piecus gadus dzīvo Jelgavā, taču viņas darbavietas objektīvu iemeslu dēļ pārsvarā ir Rīgā.
Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, Latvijas Universitātes profesore Dace Markus jau divdesmit piecus gadus dzīvo Jelgavā, taču viņas darbavietas objektīvu iemeslu dēļ pārsvarā ir Rīgā. Kaut arī ļoti aizņemta, Markus kundze izbrīvēja laiku, lai tiktos.
Profesore ir fonētikas speciāliste, lasa studentiem lekcijas Latvijas Universitātē, bieži tiek aicināta kā vieslektore. Piemēram, trešdien Dace Markus lasīja lekciju augstskolu pārstāvjiem par bilingvālās izglītības sākumu Latvijā, bet jau ceturtdien un piektdien viņu klausījās Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē. Vēl D.Markus ir studenšu korporācijas «Spīdola» filistre un Jelgavas lietuviešu valodas draugu klubiņa «Atslēdziņa» dalībniece. Profesore ir arī vairāku projektu un grāmatu autore un līdzautore.
Uz Zemgales līdzenumu
D.Markus dzimtā puse ir Ziemeļaustrumvidzemē, vēl aiz Alūksnes uz Dēliņkalna pusi. Jelgavā ieprecējusies. «Ar vīru iepazinos sporta sakarā. Biju augstlēcēja, viņš – barjerskrējējs. Kad sāku dzīvot Jelgavā, pirmajā ziemā prasīju, kur lai eju paslēpot, kur tuvākais kalns. Vīrs kā kārtīgs jelgavnieks atbildēja – dzelzceļa uzbērums. Man tas likās briesmīgi. Pa šiem gadiem esmu iedzīvojusies. Aspirantūras laikā vienu laiciņu padzīvoju Rīgā. Nepatika, esmu lauku bērns. Jelgavā kopā ar vīra vecākiem draudzīgi dzīvojam viņu celtā privātmājā, kurai ik pa laikam kaut ko piebūvējam klāt vai uzlabojam. Netālu tek Svēte, vasarā var aiziet nopeldēties. Izej dārzā un norauj rasotu bumbieri…,» stāsta Daces kundze.
Ģimenes vīrieši
Par savu ģimeni Daces kundze ir ļoti lepna. Kopā ar vīru Daini Marku, pedagoģijas zinātņu doktoru, Rīgas Valsts tehnikuma direktoru, ir izaudzināti labi dēli. Vecākais, Uldis, šogad beidza Policijas akadēmiju un strādā Jelgavas kriminālpolicijā. «Domāju, ka jaunie policisti ir savas valsts patrioti, es viņiem uzticos. Tikai ir bažas, vai viņi izturēs, – darbs grūts, atalgojums mazs,» tā par Uldi saka māte. Kārlis strādā Finansu ministrijā un studē Latvijas Universitātes maģistrantūrā. «Gana gudrs un gana elegants,» tāds raksturojums tiek viņam. Jānis mācās Rīgas Valsts tehnikumā. «Man šķiet, ka viņš varētu būt labs automehāniķis. Brīvo dienu vakaros gan viņu vairāk interesē diskotēkas,» saka D.Markus.
Bija vēl arī ceturtais dēls, viņš traģiski aizgāja bojā pagājušajā vasarā. «Traģiski brīži padara cilvēku nospiestāku. Mēs bieži par Daini domājam, un ir dziļa sajūta, ka viņš ir kopā ar mums,» tā Markus kundze.
Uz jautājumu, vai tiek galā ar saviem vīriešiem, viņa apgalvo: «Netieku. Viņi tiek galā ar mani.»
Daži nodevīgi centimetri
Savā laikā D.Markus aktīvi sportoja un startēja republikas izlasē. Kā pati atzīst, panākumi bija mainīgi: «Visu mūžu skrēju pakaļ meistarkandidāta normatīvam. Tas notika apmēram tā – pārlecu 1,57 m, bet tajā brīdī normatīvs «pārcēlies» uz 1, 59 m; pārlecu 1,64 m, normatīvs – 1,65 m. Kad Viļņā gāju aizstāvēt kandidāta disertāciju, domāju, vai tiešām arī zinātnē man būs tāds liktenis.»
Kad D.Markus beidza aktīvās sporta gaitas, bija apmēram desmit gadu pārtraukums. Bet Marku ģimenei kaimiņos dzīvoja veterānu sporta kluba vadītāja Ruta Melhere, kas vienmēr aicinājusi atsākt sportot. «Saņēmos un atsāku. Izrādījās, ka tehnika ir, vajadzēja tikai lēkt. Pirms desmit gadiem ar veterāniem vēl aizbraucu uz Eiropas mačiem Dānijā un uzvarēju lodes grūšanā un augstlēkšanā. Pēdējos piecus gadus savam priekam uzspēlēju bumbu vai galda tenisu. Pagājušā gada nogalē saņēmu pārsteigumu – sporta veterāna Goda zīmi.»
Paļāvāmies viens uz otru
Kad ģimenē bija vēl tikai divi dēli, Dainis Markus saņēma komandējumu darbam Āfrikā uz diviem gadiem. Bijis noteikums, ka jābrauc ar ģimeni. Dacei jau bija uzrakstīta kandidātes disertācija. «Disertācijas vadītājs bija no Viļņas Universitātes. Viņš man apsolīja, ka tad, kad atgriezīšos, varēšu darbu aizstāvēt. Dzīvojām Alžīrijā divus gadus. Tas bija brīnišķīgs laiks jaunai ģimenei. Mēs varējām paļauties tikai viens uz otru, un tas ļoti stiprināja ģimeni. Vīrs bija pasniedzējs tehniskajā skolā, es ar bērniem dzīvoju mājās, gatavoju ēst, sagaidīju vīru uz 14. stāva balkona milzīgā debesskrāpī. Mums piedāvāja palikt arī trešo gadu. Taču otrajā gadā tur bija zemestrīce, tas bija liels pārdzīvojums. Un vajadzēja taču vienreiz braukt atpakaļ aizstāvēt disertāciju,» atceras Markus kundze.
Saikne ar Jelgavu
D.Markus astoņus gadus strādāja arī Jelgavas Domē, reizi nedēļā piedaloties Valsts valodas atestācijas komisijā. «Mēs eksaminējām cittautiešus. Lielākā daļa bija tādi, kurus es labprāt atceros. Atnāk tantuks mirdzošām acīm pēc eksāmena un saka: «Meitiņ, mūžam nedomāju, ka es to valodu iemācīšos!» Ļoti daudzi krievi ir iemācījušies latviešu valodu. Un labi.
Tikko veiktajā pētījumā kopā ar Ohaio Universitātes profesori Dzintru Bondu noskaidrojām, ka labi latviski runā jaunieši vecumā līdz 30 gadiem. Un vēl labi runā tie, kam ir pāri 60, kam bijusi labvēlīga darba vai dzīves vide. Visgrūtāk ir ar vidējo paaudzi. Lai iemācītos valodu, vajadzīga vēlēšanās un atbilstoša valodas vide, kaut vai sadzīviskā līmenī – veikalā, pastā, kafejnīcā. Latvijā tāda ir. Es arī lietuviešu valodā sāku runāt tad, kad uzturējos Lietuvā. Lai apgūtu valodu, vismaz mēnesi jānokļūst attiecīgās valodas vidē. Pēc tam arī formālā mācīšanās būs vieglāka,» atzīst profesore.
Specializācija – fonētika
D.Markus Latvijas Universitātē ir saistīta ar divām fakultātēm – Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē viņa ir ievēlētā profesore, bet Filoloģijas fakultātē – Baltu filoloģijas nodaļas vadītāja, šaurā specializācija – fonētika. «Latvijā studējot, nekad nedomāju, ka pievērsīšos fonētikai. Universitātē šā priekšmeta docētājs bija tik pedantisks, akurāti runājošs. Studenti viņu bija iesaukuši par Lūpeni. Pēc tam aizbraucu uz Viļņas Universitāti. Tur doktorantūrā valdīja ļoti labvēlīgs, pētniecisks gars. Man jau pirmajā nedēļā izdevās atklāt kādu pavisam sīku fonētisku parādību. Visi spiež roku, tas ir notikums! Tas iedvesmoja, un fonētika iepatikās.»
Uz jautājumu, kā populāri izskaidrot, kas ir fonētika, profesore atbild: «Valodas skaņu mācība. Bērniem – saistībā ar logopēdiju, pieaugušajiem tā saistīta ar pareizrunu un dialektiem. Latvijas novados runā atšķirīgi. Ļoti specifiski – Latgalē, arī ventiņos. Dialekta prasme arī ir bagātība. Vidusdialekts ir latviešu literārās valodas pamatā. Man kādreiz jautā, kur runā pareizāk – Cēsīs vai Jelgavā. Abās vietās ir atkāpes no normas. Vēl ļoti daudz esmu pētījusi zilbes intonāciju. Un tad, kad esi izzinājis savas valodas fonētisko sistēmu, sākas pats interesantākais – var sākt salīdzināt to ar kādu citu valodu. Fonētika ir ļoti noderīga cittautiešiem, apgūstot latviešu valodu. Pat princesei nav vienalga, vai princis atnesīs zelta pili vai tomēr zelta pīli.
Vai latviešu valoda ir skanīga?
«Ļoti skanīga un bagāta. Skanīgumu dod zilbes intonācija, tas, ka mums ir balsīgie un nebalsīgie līdzskaņi, garie patskaņi un divskaņi. Teic, ka krievu valoda ir bagāta, jā, bet uz to var palūkoties dažādi. Krievu studentu grupās spēlējam spēlīti – no vienas latviešu valodas saknes «aug-» izdomāt pēc iespējas vairāk vārdu un pārtulkot tos krievu valodā. «Augstmanis, augstskola, auglis…» Krievu valodā tie ir vārdi ar dažādām saknēm. Studenti saka: lūk, cik bagāta krievu valoda – cik daudz sakņu! Es saku: padomājiet, cik vēsturiski bagāta un ietilpīga ir viena latviešu valodas sakne! Ja angliski runājošie teic, ka latviešu valoda ir grūta, viņus saprotu, jo latviešu valodā ir locījumi, bet angļu valodā to nav. Ja krieviski runājošie atzīst, ka mūsu valoda grūta, tad acīmredzot viņi ir saklausījuši kaut ko tādu, kā nav viņu valodā, varbūt garos patskaņus. Tā ir normāla attieksme.»
Vai, ikdienā runājot, mūsu valoda ir bagāta?
«Sarunvalodai ir sava specifika. Tā ir dinamiska, aprauta, galvenais ir precīza informācijas nodošana, nevis skaisti epiteti, apzīmējumi un sinonīmu rindas. Valodas nabadzību vairāk izjūt rakstos. Novembrī saņēmu apbalvojumu, augstāko, kas manā dzīvē varētu būt, – tiku ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. Šai sakarā man bija atsūtīta viena rekomendācija no Austrālijas. Valodnieks Trevors Fennels ir apguvis ļoti bagātu latviešu valodu, nebūdams latvietis, mācīdamies to tikai no grāmatām. Lasīt viņa rekomendāciju bija bauda un laba mācība, jo dokumentos esam pieraduši pie sausām standartfrāzēm.»
Vai valodas attīstība ir prognozējama vai tā notiek pati no sevis?
«Valodnieki šo un to var normēt, ierobežot un ieteikt, bet ir parādības, kas neļaujas normēšanai. Tā acīmredzot būs arī ar mīkstināto «r», kuru vairs neizdosies atdzīvināt. Šī skaņa nav jāskauž, ir ļoti skaisti, ka kāds to izrunā, bet obligāta tā nekļūs.
Savulaik daži uzspiesti likumi, piemēram, 1946. gadā ieviestie pareizrakstības noteikumi, ir radījuši lielu sajukumu valodā, piemēram, garo patskaņu apzīmēšanā svešvārdos. Bija pat tā, ka skolēni rakstīja svešvārdus ar garumzīmēm, bet atnāk skolā pēc brīvlaika – jāraksta bez garumzīmēm. Sāka rakstīt bez garumzīmēm, tātad sāka tā arī izrunāt. Šādi nepārdomāti lēmumi atstāj tālejošas sekas. Tas bija grūts laiks, kad valoda tika uzskatīta par šķirisku parādību.
Pašlaik latviešu valodā ieplūst angļu vārdi, jaunais liekas oriģināls, pievelk. Būtu tomēr derīgi katram anglicismu mīļotājam padomāt, vai latviešu valodā frāze nav vēl skanīgāka. Īsti lepni un bagāti mēs varam būt tikai ar savām vērtībām – valodu, nacionālajām zinātnes nozarēm. Latviešu valoda ir viena no latviskās kultūras pamatvērtībām, tieši tā ļauj uzturēt saikni starp mūsu senčiem un mūsu bērniem.»
