Ik gadu ziemas izskaņā sarosās kazas piena produktu cienītāji, jo šis ir laiks, kad kazām dzimst mazuļi, kas savukārt nozīmē, ka pēc ilgāka pārtraukuma veikalu plauktos parādās veselīgais piens un tā izstrādājumi – siers, rūgušpiens, kefīrs.
Ik gadu ziemas izskaņā sarosās kazas piena produktu cienītāji, jo šis ir laiks, kad kazām dzimst mazuļi, kas savukārt nozīmē, ka pēc ilgāka pārtraukuma veikalu plauktos parādās veselīgais piens un tā izstrādājumi – siers, rūgušpiens, kefīrs. Par to gādā arī Liepiņu ģimene no Ozolnieku novada Cenu pagasta, kas “Līcīšos” nodarbojas ar kazas piena ražošanu un pārstrādi.
Pašlaik gandrīz katru dienu Liepiņu saimniecībā svinami dzimšanas svētki, jo sācies kazu atnešanās laiks. Mazie lopiņi – balti, melni un raibi – priecē ne tikai saimniekus, bet arī lielus un mazus ekskursantus, kas uz “Līcīšiem” brauc iepazīt piena devēju pasauli. Saimniekdēls Jānis atklāj, ka pagājušajā nedēļā sagaidīts jau šāgada simtais kazlēns, bet pērn pasaulē ieradās tūkstošais, kopš “Līcīšos” nodarbojas ar kazu audzēšanu.
Viss sākās tā…
“Dzīve visu noliek pa vietām,” pārliecināts SIA “Līcīši” saimnieks Aivars Liepiņš. “Droši vien kādu finansiāli izdevīgāku iespēju esam palaiduši garām, taču izvēlēto jomu – kazkopību – ne mirkli neesam nožēlojuši,” viņš piebilst.
“Deviņdesmito gadu sākumā no vecvectēva mantojām zemi. Līdz tam dzīvojām Rīgā – tētis bija autocentra direktors, mamma audzināja mūs,” atskatoties “Līcīšu” vēsturē, stāsta Jānis, bet tētis Aivars turpina: “Tas varbūt bija nežēlīgi pret bērniem, taču, ierodoties šeit, nolēmām: mēs te dzīvosim, nevis te būs mūsu lauki.” Un pagalma vidū tika iekurts ģimenes pavards. Pirmās nedēļas Liepiņu ģimene dzīvojusi teltī, pēc tam pārcēlusies uz celtniecības vagoniņu, bet uz rudeni saņēmuši atslēgas no bijušā kolhoza “Lielupe” pirts, kas atradās uz mantotās zemes. Tur pavadīti kādi pieci gadi, līdz vērtas mājas durvis.
Liepiņi apsaimnieko apmēram 70 hektāru zemes, no kuriem 12 klāj mežs. Daļa zemes vēl jākopj, bet pārējā plešas ganības. Sākumā ģimene iegādājusies divas kazas, kas turētas pašu vajadzībām, lai bērniem būtu veselīgais piens, un pirmais kazlēns gluži kā suns audzis kopā ar mazajiem un dzīvojis pirtiņā. Nu “Līcīši” var lepoties ar gandrīz simts lopiem – saimniecībā pašlaik ir apmēram 80 kazu un divi āži, taču lopu skaits ir mainīgs. Vēl jo vairāk tagad, kad dzimst mazuļi.
Saimniecība attīstās
Pašlaik “Līcīšu” kazas dzīvo agrākajā malkas šķūnī, kas pielāgots lopiņu vajadzībām – tas ir nosiltināts, un iekšpusē divos stāvos izveidoti plaukti, kur pavadīt nakti. Bet dienu viņas labprāt mīt aplokā, kas noklāts ar mīkstiem pakaišiem. “Kazām tīk dzīvoties svaigā gaisā, taču nepatīk slapjums,” paskaidro Jānis.
“Kazu ganāmpulks nav elites klases, jo lielākā daļa līdzekļu ieguldīti piena pārstrādes ēkā – pienu ne tikai ražojam, bet arī iepērkam pārstrādei,” “Līcīšu” saimnieks atklāj – iegādāts piena dzesētājs, uzbūvēta nojume, ierīkota ventilācijas sistēma, vakuumēšanas telpā, kur notiek piena produktu fasēšana, atbilstoši ES prasībām iebūvēta otra aukstumkamera, iegādāts arī jauns transports. Tagad saimniecības prioritāte ir lopu labturība. “Jaunā mājvieta kazām top pašu spēkiem. Kā bioloģiskajai saimniecībai ir prasība, ka kūtij jābūt no koka, turklāt bez grīdas. Kazām labāk, ja grīdas vietā ir zeme un viņas dzīvo uz salmiem,” stāsta saimnieks. Bet nesen uzceltajā šķūnī sētiņās pa desmit pašlaik aug jaunā “Līcīšu” kazu paaudze.
Uz jautājumu, kas kazām vislabāk garšo, Aivars atbild nevilcinoties: “Skujas.” Un tās iegūst pašu mežā, tīrot grāvmalas, upmalu. Kazas ir visēdājas – viņas nesmādē ne banāna, ne koka mizu –, un tagad “Līcīši” ir ekosaimniecība, tādēļ stingri noteikts, ko kazām drīkst izbarot un ko – ne. Tikmēr mazie kazlēni kārtējā ēdienreizē no spaiņa, kuram “pieriktēti” pāris gumijas pupiņu, negausīgi zīž speciālo teliņu barību – piena pulveri, kas atšķaidīts ar ūdeni, – un labprāt paniekojas ar zaru slotiņām.
Saimnieks stāsta, ka dienā no kazas izslauc apmēram divus litrus piena, taču iespējams iegūt arī vairāk. Rudenī kazas tiek pie āža, tad trīs mēnešus viņas vēl dod pienu, bet pēc tam divus ir aizlaistas ciet, līdz ar to kazas piens un tā izstrādājumi ziemā līdz pat lopiņu atnešanās brīdim nav iegādājami. Parasti kazai piedzimst viens līdz pieci kazlēni. Šogad “Līcīšos” viena jau iepriecinājusi ar četriem mazuļiem.
Ģimenes atbalsts
Īsts lauku bērns Liepiņu ģimenē ir tikai jaunākais dēls Augusts, kuram maijā apritēs četri gadi. Jānis, Laura, Līga un Roberts ir pilsētnieki. Tāpat kā sieva Māra. Aivars neslēpj, ka veiksmīga saimniekošana iespējama tikai ar ģimenes atbalstu. Darbi vairāk vai mazāk ir sadalīti – sieva kārto papīrus, “bīda” projektus un organizē seminārus, viņš un Jānis nodarbojas ar preces realizēšanu, turklāt dēla pārziņā ir arī tūrisms – lieli un mazi ekskursanti un somu pirts –, kas saimniecībai dod papildienākumus, bet pārējie bērni ir neaizvietojami palīgi saimniekošanas darbos. “Mēs visi turamies kopā. Neesmu pārliecināts, ka bērni paliks saimniekot laukos, lai gan, piemēram, vecākā meita Laura plāno studēt veterinārmedicīnu. Taču mēs mēģinām piepildīt sapni par savu saimniecību, par vietu, kur gribas atgriezties,” teic Aivars. Viņš vairākkārt uzsver, ka bez ģimenes atbalsta būtu grūti kaut ko sasniegt.
