Agnese, 30 gadu. Man ar māti jau vairākus gadus nav iespējama normāla komunikācija – agrāk vai vēlāk visas sarunas beidzas ar balss pacelšanu un dažreiz pat lamām.
Agnese, 30 gadu
Man ar māti jau vairākus gadus nav iespējama normāla komunikācija – agrāk vai vēlāk visas sarunas beidzas ar balss pacelšanu un dažreiz pat lamām. Ne reizi esmu centusies analizēt, kādēļ vairs nespējam cilvēciski viena otru uztvert, vēlējusies atzīt savas kļūdas, tajā pašā laikā pretī neesmu saņēmusi ne mazāko tiekšanos uz kompromisu.
No bērnības atmiņā palikusi kāda jauka ziemas diena. Mājas pagalmā spēlējas bērni, mani vienaudži. Ātri pabeigusi mājas darbus, jautāju mammai, vai drīkstu iziet pagalmā. Diemžēl viņa pieprasīja atrādīt paveikto un skaitīt dzejoļus, runāja par skolu, vēl nezin ko, bet tikmēr ziemas diena kļuva arvien tumšāka un tumšāka, līdz iestājās melna nakts. Kad jautāju mammai, kāpēc es tā arī nevarēju iziet pagalmā, viņa vien atteica: “Tur tev nav ko darīt.” Ar laiku sāku slēpt no mātes, kurp eju un ko daru. Meloju, cikos beidzas mācību stundas, lai tikai varētu darīt to, ko vēlos. Ne jau sliktu – man patika pastaigāties pa vecpilsētu, aiziet uz kino vai vienkārši pasēdēt pie draudzenes.
Iespējams, šī savstarpējā neuzticēšanās, kas ar laiku pasliktināja attiecības, noplicināja jūtas un ieviesa dīvainu tukšumu starp mums, bija iemesls, lai pēc pamatskolas es pārceltos dzīvot uz citu Latvijas pilsētu pie vecāsmātes. Mamma, protams, to traktēja, ka vēlos palīdzēt vecajai omītei, taču vecāmāte saprata īstos iemeslus – ne reizi vien biju raudājusi viņai uz pleca.
Varbūt manī runā sens pāridarījums, pārmērīgs egoisms, lai gan nemēdzu atteikt mātei kaut ko palīdzēt, taču diez vai spēju apgalvot, ka daru to ar prieku. Iespējams, meklējot risinājumus konflikta aizsākumā, to izdotos nokārtot. Bet ar laiku viss pamazām, pilīti pa pilītei tecēja lielā traukā, un, godīgi sakot, es baidos no tā brīža, kad tas būs līdz malām pilns.
