Latvijas diska mešanas čempione Dace Šteinerte vislabprātāk aizstāv Jelgavas krāsas
«Pasaules vai Eiropas rezultāts – tas man būtu kā līdz mēnesim aizmest,» smej treniņā sastaptā jelgavniece Dace Šteinerte. Latvijas rekords kopš 1988. gada ir 65,06 metri, Daces personīgais – 51 ar pusi, bet ceturtajam valsts čempiones titulam šogad pieticis ar 49,55, kas turklāt esot sportistes pēdējo gadu labākais metiens.
«Protams, Jēkabpilī gribējās uzvarēt, un ir gandarījums, ka izdevās, taču sportoju es galvenokārt savam priekam un dzīves dažādošanai, bet sacensībās vislabprātāk aizstāvu Jelgavas krāsas,» atzīst Dace. Šāgada panākumā, viņasprāt, liela loma bijusi iespējai regulāri trenēties Zemgales Olimpiskajā centrā. Bet tikšanos esam sarunājušas vecajā «Daugavas» stadionā, jo tur Dace «dažādošanas» pēc gatavojas izmēģināt ko jaunu – vesera mešanu.
– Kad un kā sākās tava vieglatlētes karjera?
Uz vieglatlētiku pārnācu no basketbola, kad mācījos desmitajā klasē. Tas bija šajā pašā stadionā. Trenere Maija Ukstiņa sēdēja tur tālāk tribīnēs. Piegāju un teicu: «Es gribu trenēties.» Viņa mani nopētīja: «Labi, nāc trenējies.» Pēc gadiem trenere stāstīja, ka es esot atnākusi ar baigo pārliecību, bet es gan atceros, ka biju nobijusies. Sāku ar lodi. Tas bija kaut kas interesants. Jau pats princips – atšķirībā no komandu sporta, kur savstarpēji var viens otram gan palīdzēt, gan ko nojaukt, šeit viss ir atkarīgs tikai no tevis paša. Pēc gada man iedeva disku, kas uzreiz iepatikās. Tā arī līdz 12. klasei trenējos pie Ukstiņas, bet, kad iestājos studēt Jūras akadēmijā, pārgāju uz Rīgu, uz RTU sporta klubu pie Brigitas Krievas. Tur bijām vesela metēju grupa, pārsvarā puiši. Varēju daudz ko mācīties, un sāku mest pāri 50 metriem. Bet par izaugsmi kopumā – nekad neesmu domājusi, ka mani sportā gaida liela karjera. Kā jau teicu – tas ir vairāk savam priekam, kā labs brīvā laika pavadīšanas veids, kas tagad sanāk starp braucieniem jūrā.
– Īstā tātad ir jūras karjera. Cik tālu tajā esi tikusi?
Uz kuģa mans postenis ir trešais stūrmanis, bet nākamajā reisā mēģināšu iet jau par otro. Lai tas notiktu, vēl vienas pārrunas priekšā.
– Vai darbā ir svarīgi, ka esi sportisks tips?
Pašai kaut kādā mērā varbūt jā – ar savu spēku varu justies pārliecinātāka. Esmu starp kolēģiem satikusi gan meistarkandidātus, gan čempionus, bet tikpat labi ar darbu galā tiek arī mazāk sportiskie. Uz kuģa novērtē ne sasniegumus krastā, bet prasmes, kurām, ja tā var teikt, sagatavo pati jūra. Tāpēc arī par savu diska mešanu un Latvijas čempionātiem necenšos stāstīt.
– Reisi vairāku mēnešu garumā – vai uz kuģa arī var kaut cik saglabāt sportisko formu?
Atzīšos, ka tās labā ar katru reisu daru arvien mazāk. Sākumā centos mētāt akmeņus, lidināt saitē piesietu zābaku, tagad to vairs nedaru. Uz kuģa parasti ir kāds stienis, hanteles, tenisa galds, vienreiz bija velotrenažieris – tad jau pavisam forši. Taču laika šādām nodarbēm atliek maz, jo darba stundas ir garas, atbildība liela un atņemt stundas atpūtai nevari atļauties. Tāpēc sportisko formu cenšos atgūt, kad atnāku krastā. Mēnesis paiet, kamēr nonāku pie metiena «saprašanas», divi, līdz sāku justies labi. «Latvijas kuģniecība» šajā ziņā ir atsaucīga – cenšas atbalstīt ar reisu iekārtošanu tā, lai varu sagatavoties svarīgākajiem Latvijas mačiem.
– Kā tu vērtētu fiziskās kondīcijas un tehnikas attiecības diska mešanā?
Tehnika, manuprāt, ir primāra – tie, kas «kačājas» sporta zālē, disku aizmest nevar. Protams, spēks arī vajadzīgs, bet tā man no dabas daudz. Labāk vai sliktāk mest var iemācīties, tāpat kā ar riteni braukt, bet rezultātu atnes tās sīkās nianses, ko pats un kopā ar treneri izkop ar laiku. Tehnika turklāt ir dažāda, tāpēc svarīgi ir uzķert šo īpašo metiena niansi, kas katram var būt arī cita.
– Diska metēji mēdz grūst arī lodi – vai no šā «smalkumu» viedokļa tā nevar būt traucējoša?
Latvijas līmenī, domāju, nē. Kaut vai Latvijas olimpiādē, kur savas pilsētas vai novada komandā dalībnieki bieži startē divos sporta veidos. Ja vienā trenējies, arī otrā vari sasniegt kaut ne tik augstu, bet tomēr labu rezultātu. Es lodes grūšanu atstāju pēc ceļgala meniska operācijas, sāku baidīties no traumas. Tagad prātoju, ka varbūt varētu mest veseri. Aizņēmos rīku un mēģināšu iemācīties, varbūt līdz nākamajai Latvijas olimpiādei izdosies. ◆
