Nāc nākdama, Liela diena,
Visi bērni tevi gaida,
Visi bērni tevi gaida,
Aiz vārtiem sasēduši.
Līdz pat 16. gadsimtam jaunais gads Eiropā, un ne tikai tur, sākās ar Lieldienām, ar tradicionālo saullēkta sagaidīšanu, un visilgāk šī tradīcija noturējās Dienvideiropā – Bulgārijā, Dienvidslāvijā, Albānijā. Kalendārā oficiālais gada sākums bija 1. marts, kas jau vairs nesakrita ar pavasara ekvinokciju.
Kristīgā baznīca svin Lieldienas kā Kristus augšāmcelšanās svētkus. Ilgi svētku laika noteikšanā bija daudz strīdu un atšķirību Mazāzijā un Romā, līdz Nīkaja koncilā 325. gadā vienojās, ka Lieldienas nebūtu svinamas vienā laikā ar jūdiem, bet pirmajā svētdienā pēc pavasara pilnmēness, noteikti pēc pavasara ekvinokcijas. Tika arī pieņemts, ka pavasara ekvinokcija ir pastāvīgi 21. martā. Vēstures avotos ir saglabājušās ziņas, ka līdz viduslaikiem Lieldienas svinētas veselu nedēļu, tad ierobežotas ar trim dienām.
Diena un nakts vienādā garumā gadā ir divas reizes, bet katru reizi citāds ir šo saulgriežu saturs un piepildījums. Pavasara pusē mēs savas izjūtas ietilpinām jēdzienā “pavasaris galvā”. Tradicionāli šis laiks saistās ar dienas augšanu garumā un darbīgā laika blīvāku piepildījumu. Tā jau teic – pavasarī dzērves nes launagu un rudenī atkal aiznes, bet šī viena ēdienreize jau nenozīmē neko citu kā darba laika un intensitātes pieaugumu.
Ar pavasari sākas tas laiks, kad zemniekam darbs dzen darbu un ir jāiespēj tikt līdzi darba ritmam. Bet, re, kā, latvietis saglabā zināmu neatkarību no šīs steigas: piemēram, Lieldienās šūpojoties, šūpoles nedrīkst apturēt, tām jāapstājas pašām; tikai tad, tā rāmi šūpodamies un veldrē nesakrizdams, noziedēs linu lauks. Tātad te vēl viens atgādinājums – viss jāpaspēj, bet bez steigas, iekļaujoties apkārtējās pasaules kārtībā.
Mūsdienu literārajā valodā lieto vārdu “šūpoles”, bet dažādos apvidos tās sauc par šūpotnēm, šūpulēm, līgotnēm, līgačām, airēm jeb eirēm.
Augsti mani bāleliņi,
Augstu kāra šūpotnīti;
Tautu meita neiekāpa,
Iekam lūdza cēlājiņa.
Lielā diena, Liela diena, Lieldiena un Lieldienas – tie visi ir jēdzieni, kas dainās lietoti šo svētku apzīmēšanai. Lieldienu svinības parasti ilga trīs dienas. Nozīmīgākie priekšdarbi saistīti ar apģērba gatavošanu un šūpoļu kāršanu, kā arī ar īpašu ēdienu gatavošanu.
Lielas dienas, Lielas dienas,
Cepiet raušus krāsnīnās,
Raudziet alu, vāriet olas,
Lai es varu priecāties!
Neatņemama Lieldienu sastāvdaļa ir ola. No senseniem laikiem ola kā dzīvības dīglis ir saistījusi cilvēku uzmanību. Lai gan olu krāsošanai, kas šobrīd ir viena no visizplatītākajām ieražām, pārāk senas vēsturiskas tradīcijas nevar atrast. Dainās ir tikai daži šķietami jaunākas izcelsmes teksti, kas min olu krāsošanu vai raibas olas. Iecienītākās krāsas ir zaļa un dzeltena – visdažādākajos toņos.
Ai, zaķīti, garausīti,
Kā es tevi sen gaidīju
Ar raibām oliņām,
Ar kadiķu ziediņiem.
Sekojot kristīgās kultūras tradīcijām, Lieldienām gatavojas ar septiņas nedēļas ilgu gavēni, kur pēdējā ir Klusā nedēļa, kas aizsākas ar Pūpolsvētdienu. Vēl Klusajā nedēļā izceltas Zaļā Ceturtdiena un Lielā Piektdiena.
Lielās dienas norisēs (pēc iepriekšējā laika posma maskotajiem gājieniem) kaimiņi, radi, draugi un paziņas satiekas bez maskām. Tikšanās jēga tāda pati kā citos gadskārtu svētkos: vēlēt labu tuviem un tāliem kaimiņiem, pārlūkot saimniecību un saskaņā ar ticējumiem veikt ritus, kas nodrošina auglību un saimei dzīves sekmīgu gaitu turpmāk, kopt savstarpējās attiecības, izrādīt goda drānas, kuru papildināšana notikusi iepriekšējā ziemas rokdarbu sezonā.
Izmantota informācija no M.Mellēna, V.Muktupāvela, E.Spīča, I.Irbes “Gadskārtu grāmatas” (SIA “Madris”, 2020)
“Tajos laikos visi svētki, ko bij nolikts svētīt, bij nozīmes pilni, un ļaudis iegāja to līksmībā, kā ieiet mājā zem izpušķotām palodām. To gadu Lieldienas iekrita vēlu, bet, jau klusajai nedēļai sākoties, saime posās uz tiem. Viss, kas vien istabā bij cilājams, tagad izceļoja pa durvīm sētsvidū. Pēļus, deķus un drēbes dauzīja un vēdināja, un pagalms bij tādu putekļu un trokšņu pilns, ka vistas izbailēs noskrēja no saviem perēkļiem, dikti kladzinādamas. Uz ķebļiem pakāpušās, meitas ar nažiem kasīja no logu rāmjiem papīrus, ar kuriem bij aizlīmētas to šķirbas. Kad izņēma iekšējos un atvēra ārējos logus, istabas vienā rāvienā pieskrēja pilnas svaiga pavasara gaisa līdz pat vissīkākam kaktiņam. Meitas ar slotām noslaucīja griestus un sienas, un veseli spaiņi vārīta ūdens nolija uz grīdām, un meitas tās berza salmu vīkšķiem, ceļos nometušās. Pat Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas biezos vākus nomazgāja ar mitru drēbi un nolika tās ārā uz galda, lai vējš izšķirsta un izvēdina vecās nodzeltējušās lapas. Pēc tādas tīrīšanas istabas it kā atjaunojās un apaļie priežu baļķi atguva atpakaļ savu seno brūnumu.Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās uz tiem. Lielā maizes abra gulēja nevajadzīga, bet godā nāca mazā, kurā jauca baltu maizi. Sevišķi bļodā iejauca mīklu cukura kriņģelīšiem, pie kuru sagatavošanas netaupīja ne sviestu, ne cukuru. Cik tik vien bij vārāmo caurumu plītīm un kāšu skursteņa ķēķī, uz visiem vārījās grāpīši, mezdami priecīgus garaiņus un izplatīdami visādas smaržas, kas plūda pa istabām, kutināja nāsis, un no tām ļaudis bij jau iepriekš paēduši. Krāsnī čuguna podos čurkstēja cūkas gaļa ar kāpostiem, un, jau vakarā tur ielikta, tā stāvēja, kamēr kāposti virspusē bij sacepuši brūni. Cepšanas un vārīšanas laikā visus vīriešus iztrieca no istabām, un tur rīkojās tikai saimniece, meitas un sievas, un visām acis zibēja un sejas liesmoja, kā tas notiekas arvienu, kad jādara patīkams un priecīgs darbs. Meita Līna ar ačgārni sasietu drāniņu galvā ņēmās ar baltas maizes mīcīšanu, un viņas ar mīklu aplipušās dūres bij tikpat baltas un apaļas kā viņas krūtis. Ap vakara pusi skalu kurvji, skārda pannas un pār gultām noliktie dēļi bij pilni maizēm. Tur varēja redzēt pīrāgus, līkus kā augoši mēneši, kam no pušu pārplīsušiem sāniem līda ārā vēl čurkstoši speķa gabaliņi, kriņģelīši, kas kusa mutē ātrāki nekā cukurs, apaļas karašas un četrkantainas baltmaizes brūniem virsiem.Kad šis darbs bij galā, sākās olu krāsošana. Še darbojās vienīgi saimniece, un meitas viņai tikai palīdzēja. Tagad viņa noņēma no skapja augšas buntītēs sasietas zāles un ziedus un meta pēc kārtas katliņā kopā ar olām. Viņas tumšās acis vērīgi skatīja caur garaiņiem, un šinī brīdī viņa līdzinājās burvei, kas vāra savu virumu. Bet burvība ir katra zināšana, kuras cēloņi un sākums mums ir pazuduši. Tā viņa nokrāsoja olas visās krāsās, kādās mirdzēja Straumēnu pļavas dažādos vasaras cēlienos. Vēl vairāk nekā vīrieši viņa zināja visus labumus, ko deva viņas apvidus, visu uzminēdama savā klusajā nodabā. (..)Bet, kamēr sievieši rīkojās pa istabu, aploka malā iečīkstējās tikko uzkārtās šūpoles, ko izmēģināja puisis Kārlis ar kalpu Janku. Uzlaidušies līdz galotnei, viņi atlaidās, jo tas būtu bijis vislielākais grēks, ja viņi klusajā sestdienā, kad Kristus guļ kapā, kliegdami laistos pa gaisu. Bet visi taisījās uz rītdienu – un visskumjākā diena bija pilna aizturētu Lieldienas gaviļu. Šinī vakarā Straumēnu ļaudis pērās ilgi un pamatīgi, un vēl istabā viņu sakarsušās miesas kūpēja. (..) Tāpat kā Jāņu apaļais un dzeltenais siers ir vasaras saules zīme, Lieldienu šūpoles ir lielo dabas šūpoļu atgādinājums, kurās, ziemai beidzoties, šūpojas visa radība. Saule neredzami iekustina šīs šūpoles – un ūdeņi laistās šūpodamies savos krastos, šūpojas putnu ligzdas koku zaros, biržu robainās galotnes un dziesmas, kas skan tām pāri. Šūpoles Straumēnos bij tā vieta, kur savienojās visa Lieldienu jautrība. Te sanāca ne vien Straumēnu, bet arī kaimiņu ļaudis, un jau pa lielu gabalu bij dzirdama vēja svilpšana un vicu čīkstēšana, kas sacēlās, šūpotājiem drāžoties no stāva augstuma lejup.”
Edvarts Virza “Straumēni”
