Alma Katrīna Zariņa tikko piedzīvojusi bagātu jubileju – 90. Neredzamajam «laika skaitītājam», kas pa pēdām staigā, sirmās kundzes takā bijis daudz ko redzēt – Latvijas brīvvalsti, karu, arī izsūtījumu un cenšanos ar to sadzīvot turpmākajos gados.
Alma Katrīna Zariņa tikko piedzīvojusi bagātu jubileju – 90. Neredzamajam “laika skaitītājam”, kas pa pēdām staigā, sirmās kundzes takā bijis daudz ko redzēt – Latvijas brīvvalsti, karu, arī izsūtījumu un cenšanos ar to sadzīvot turpmākajos gados.
Ar sirmo, bet dzīvespriecīgo un enerģijas pilno Almas kundzi tiekamies brīdi pirms Komunistiskā terora upuru piemiņas dienas. Ja vien pietiks spēka, viņa nolēmusi piedalīties arī pasākumos Svētbirzē. “Tur mēs visi vecie satiekamies, kamēr dzīvi,” noteic Alma, izsakot gandarījumu par piederību politiski represēto apvienībai “Staburadze”, kas fiziski un emocionāli rūpējas par tiem, kas piedzīvojuši tautas melnākos brīžus. “”Staburadze” mūs ved ekskursijās, rīko sanāksmes un izskaidro visu, kas pasaulē notiek, neaizmirst dzīves jubilejās,” vērtē A.Zariņa.
Tagad tikai atmiņas
Almas bērnība pagājusi Vircavas pagasta Sterliņos. “Bijām liela ģimene – seši brāļi un māsiņa. Tagad tikai viens palicis. Arī tēva mājās viss likvidēts. Taču bērnība bija ļoti skaista – turējām lopus, ganīju govis. Bieži ciemojās mammas brālītis, kas mūs nekad neatstāja,” aizlūzušā balsī stāsta sirmā kundze, jo turpmākie gadi nesuši daudz posta un iznīcības. “Tagad palikušas tikai atmiņas. Es tās bildes turu, jo tad jūtos, ka neesmu viena,” viņa pauž, norādot uz daudzajām fotogrāfijām sienas skapī.
1949. gads saudzē
“Mani aizrāva “otrais vilnis”, jo iepriekšējās izvešanās, tā kā strādāju Jelgavas slimnīcā, dakteris Čakste un pārējie mani dikti sargāja,” atklāj Alma. Tomēr pēc gada nelīdzēja arī tas, un viņai piesprieda desmit gadu Vorkutā. “Tāpēc, ka uzskatīja – ar zālēm uzturēju brāļus, kas bija dienējuši leģionā un Latvijas armijā,” Alma atklāj apsūdzību. Sibīrijas ciešanu ceļus izgājusi teju visa viņas ģimene. Liktenis saudzējis vien māsu Annu, kas nesa smagumu dzimtenē, grūti strādājot kolhozā par slaucēju, lai varētu piederīgajiem svešumā regulāri sūtīt paciņas, un vecāki, kas, sagaidījuši laimīgo atgriešanās brīdi, drīz vien aizgājuši mūžībā.
Sibīrija paņēma sešus Almas jaunības gadus. “Četrus paliku parādā. Nebūtu Hruščova, nezinu, kā mājās tiktu!”
Vorkutā nācās strādāt ķieģeļu fabrikā. “Sibīrijā jau bija drausmīgi. Īpaši tika sisti un nogalināti vīrieši. Pret sievietēm liktenis bija saudzīgāks – mēs vairāk atgriezāmies. Savs režīms jau bija, un daudz kas atkarīgs no konvoja labvēlības,” spriež kundze, atdzīstot, ka pārinodarījuma izjūta saglabājusies, taču nevienu par to nevarot sodīt, jo visi cilvēki nav vienādi. “Lielajā netaisnības barā bija arī tādi, kas domāja citādi, bet ļaunais guva pārspēku. Jāsadzīvo ar to,” viņa teic.
“Tas bija ļoti liels pārdzīvojums, kad lēģera priekšnieks sanāksmē paziņoja, ka mūsu soda mērs samazināts un tiksim sūtīti atpakaļ uz savām dzīvesvietām. Taču bija grūti sazināties ar mājiniekiem, jo garas vēstules nevarēja rakstīt – tikai dažas rindiņas.”
Darba mūžs slimnīcā
Beigusi Rīgas medmāsu skolu, Alma Zariņa līdz pat 1972. gadam, kad pienāca pensijas vecums, palika uzticīga apgūtajam arodam un Jelgavas vecajai slimnīcai – arī atgriežoties no izsūtījuma. “Šis darbs man vienmēr paticis. Bija jāmācās dažādos kursos. Visvairāk atmiņā saglabājies Latvijas laiks, kad tika godināti laba darba veicēji, bet kara gados slimnīcu pārcēla uz laukiem. Ievērojams bija dakteris Čakste, kas iestādē visu sakārtoja,” stāsta sirmā kundze, piebilstot, ka kara nogalē sagrautajā pilsētā sadegušos dokumentus viņai nācās atgūt, divus gadus nostrādājot P.Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā.
Arī šis jāpārdzīvo
Alma Zariņa dzimusi 1917. gadā, tāpēc ir viena no nedaudzajiem, kas piedzīvojusi visus Latvijas prezidentus. “Ne par vienu neko sliktu nevaru teikt. Čakste, Zemgalis un Ulmanis bija ļoti labi vadītāji, kas atzina Latviju un cēla uz kājām. Par tagadējo jauno nezinu – galīgi svešs. Manuprāt, nebija pareizi, ka viņu paņēma, bet lielie vīri lemj mūsu dzīvi,” spriež kundze.
Gadu nasta nav no vieglajām, tāpēc Alma ikdienu pārsvarā pavada Jelgavas dzīvoklī. Priecājās par saviem mīļajiem – māsīcu un brāļa ģimeni, kas sirmo māmuļu apciemo, piezvana un painteresējas, kā klājas. Ja pietiek spēka, gandarījumu sniedz ģimenes dārziņš, kur izaug savs kartupelis, burkāns un sīpols, ir ogu krūmi un augļu koki, ziedi un bērzi, kur pavasarī sulas satecināt. “Kādu reizi paskatos un paklausos televīziju, taču lielākā laime un prieks, ka varu iet savām kājām. Lai arī galva brīžam niķojas, varu sadzīvot un iztikt ar veselību,” teic Alma Katrīna Zariņa.
