Laikam jau vairs ne saskaitīt, cik bieži pilsētnieki savās valodās
locījuši vietējā pasažieru pārvadātāja «Jelgavas autobusu parka»
(JAP) vārdu. Lielākoties gan ne tajā labākajā nozīmē.
It kā nepietiktu ar sūdzībām par grafikam neatbilstošu kustību un
pārbāztiem autobusiem, savu vietu visai nepatīkamā kontekstā jau
atkal ieņēmis cilvēciskais faktors. Visu varena šofera balss
decibelu paraugdemonstrējumus izraisījis apstāklis, ka – tavu
neražu! – vienā autobusā sadomājušas braukt trīs sievietes ar bērnu
ratiņiem. Viena lieta – attieksme pret
klientu un «uz nerva» uzsēduša šofera rīcība. Taču balamuti
pasargāt nekavējas arī viens no JAP līderiem, sociāldemokrātiski
demagoģiskā manierē taisnojoties, ka vācu auto lielražotājs savus
autobusus teju vai paredzējis reģioniem ar demogrāfisko kāpumu
gandrīz nulles līmenī, un tā nu šlāgernācijas inženieri salonā
atstājuši vietu tikai vieniem ratiņiem. Arī risinājums esot tik
viens – veiklības vingrinājums ratiņu salikšanā! Un – atcerieties!
– šoferim ir tiesības vairāk par vieniem ratiņiem autobusā neņemt!
Toties fakts, ka stūresvīrs atļāvies pavingrināt balssaites pret
pasažierēm, veikli ignorēts. Pierasta lieta, vai? Lai kā arī nebūtu ar autorūpnieku priekšrakstiem, šeit
vēlreiz visā krāšņumā saskatāms cilvēcības trūkums no konkrētā
pārvadātāja puses. Ja prioritāte patiešām būtu pasažieru nogādāšana
no punkta A uz punktu B, šāds starpgadījums nebūtu noticis. Un
jebkurā normālā valstī tiktu rasts saprātīgs risinājums vairāku
ratiņu sarūmēšanai salonā. Tikai ne šeit, jo spēkā nez kādēļ ir
citi kritēriji.
