1873.
gada 14. aprīļa avīzē “Mājas Viesis” līdzās vēstīm no
Rīgas un Vidzemes, Francijas, Vācijas, Amerikas, Indijas, Spānijas,
Itālijas, Turcijas un Persijas pāris lappuses pēc Jāņa Cimzes
aicinājuma potēties pret “kolieri” lasāms Pirmo vispārīgo
latviešu dziedāšanas svētku komitejas sludinājums: “Dziedāšanas
svētku dziesmu programs ir nu galīgi nospriests un šāds…”
8
dziesmas izraudzītas garīgajam, 16 – laicīgajam koncertam. Vīru
un jauktajiem koriem. Drosmīgi, ja zināms, ka līdzšinējos igauņu
un Baltijas vācu dziedāšanas svētkos sievietes nevarēja
piedalīties. Tai pašā laikā pie vairākiem repertuāra
skaņdarbiem “no Baumaņu Kārļa Pēterburgā” un “no J.
Cimzes” piemetināts, ka notis vēl nav nodrukātas un koriem tiks
izsūtītas vēlāk. Repertuārā iekļautā Franča Abta skaņdarba
“Waldandacht” latviešu teksts “Es dziedāju, man jādzied”
vēl tikai topot. Svētkiem joprojām nebija “valdīšanas
atvēles”. Kašķējās parādu nomāktās Rīgas Latviešu
biedrības runasvīri. Ar opozīcijā nostumtā latviešu laikraksta
“Baltijas Vēstnesis” redaktoru Bernhardu Dīriķi nesatika
biedrības priekšnieks Jānis Frīdrihs Baumanis. Nīgrumu par
rīkotāju steigu un “neapdomību” neslēpa Cimzes tēvs.
Virsdiriģents Indriķis Zīle vēl martā ieteica nogaidīt, jo “tik
daudz un tik grūtas dziesmas nevar par 4–6 nedēļām iemācīties”.
Varbūt arī vācu landtāgs un krievu guberņas pārvalde paredzēja
latviešu fabrikanta, dramaturga un aktiera Riharda Tomsona vadītās
dziesmu svētku rīcības komitejas, tas ir, “latviešu lietas”,
izgāšanos, tālab atļauja maija sākumā tomēr izsniegta. Tik īsā
laika sprīdī bez jelkāda valsts atbalsta, drīzāk otrādi, mūsu
tautai vēlāk izdevies sarīkot tikai Trešās atmodas dziedošās
manifestācijas Daugavmalā, pāris nedēļās apgūstot ilgi
aizliegtās nacionālās dziesmas pēc Arnolda Klotiņa veidotā
repertuāra 1988. gada oktobra Tautas frontes dibināšanas sapulcei
Mežaparka estrādē un savākties Baltijas ceļam. Tātad arī par
izdzīvošanu zem svešām varām, spēku saliedēties zaudētas
brīvības atgūšanai un pašorganizēties nākas pateikties Pirmo
vispārīgo dalībniekiem un rīkotājiem. Ne velti Lielvārdes
korists Auseklis pirmajos dziedāšanas svētkos saskatīja ne
tikvien “Gaismas pils” celšanu, bet arī nacionālās
patstāvības cīņas sākumu ar “dziesmu vairogiem un āvām”
sirdīs. Toreiz ieskandētā nācijas pašlepnuma stīga vibrēja
cauri vēlāko laiku dziesmu svētkiem. Arī tiem, ko nācās veltīt
“Vidzemes pievienošanai Krievijas impērijai”, “PSRS
dibināšanas gadadienai”, “Ļeņina dzimšanas dienai” un kam
tik vēl ne.
Topošās
spēlfilmas “Zeme, kas dzied” scenārija vajadzībām pētīdams
Pirmo vispārīgo dziedāšanas svētku rīkotāju, laikmeta varoņu
un liecinieku pierakstus, esmu sajutis viņu pirmreizīgās sajūsmas
augstspriegumu un vilkmi, kas 1873. gada vasarā Rīgā ievilka arī
tautiešus no plašās pasaules, tostarp Vācijas un Krievijas
universitātēs studējošos latviešus, kuri pildīja kārtībnieku
pienākumus. Varbūt dziesmu svētku gājiens, kas 1873. gada
pēcjāņos pārsteidza un negaidīti iekaroja nelatvisko Rīgu, to
zibenīgi pārvērzdams par latviešu kultūras galvaspilsētu, arī
ir mūsu materializētā mūžība?
Pirmajiem
Vispārīgajiem dziedāšanas svētkiem bez Latvijas identitātes
simbolizēšanas pasaulē bijusi un ir regulāras garīgas potes
nozīme i pret “kaunīgo latviešu”, i “viss slikti”
pandēmijām. Dziesmu svētku tradīcija izčākstējusi savas
sākotnes zemēs Vācijā un Skandināvijā. Pie mums tā apbrīnojamā
kārtā kuplojusi, bijusi eksistenciāli svarīga. Ir svarīga.
Vienīgais – kādreizējo komunisma propagandas vietu tagadējo
svētku vīkšīšanā dažkārt ieņēmis populisms. Pielāgošanās
masu patērētājam vai svētku reducēšana līdz Minhenes alus
festivālam varētu būt lielākais drauds to rītdienai. Padomju
laikos, sākot numerāciju no nulles, pirmskara Latvijas svētki
papildināti ar Staļinam tīkamo masu “pļasku”. Lai arī daži
mūsu šolaiku laukuma dejā arvien saskata totalitāro režīmu
rituālu elementus, latviešu deju kolektīvi jau pietiekoši cieši
saauguši ar koru kustību. Neesmu gan pārliecināts, vai programmu
vajadzētu paplašināt ar jauniem horeogrāfijas paveidiem, ielu
dančiem, līnijdejām utt. Iespējams, liekais atbirs dabiskā
veidā, kā atbiris padomju svētkos obligātais arodskolu
bundzinieču pulks sarkanos brunčos un militārā ierindā. Atsijāt
sēnalas palīdz dziesmu svētku sākotnēja satvara izzināšana,
atgādināšana, godā turēšana un uzturēšana. It īpaši
tradīcijas 150. dzimšanas dienas gaidās. Tādēļ domāju, ka
Latvijas valdība rīkojusies pareizi (atšķirībā un igauņiem),
kārtējās pandēmijas apstākļos neteikdama nē virtuālajiem
Skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Tēriņiem par režisora Reiņa
Suhanova un Latvijas Televīzijas aranžējumu, ko varēs noskatīties
septembrī, vajadzētu atmaksāties ar uzviju.
Pat
šķietami provāciskais un piesardzīgais Jānis Cimze, starp
daudzām publikācijām vācu valodā latviski uzrakstīdams tikai
priekšvārdu savai “Dziesmu rotai” un jau pieminēto mudinājumu
potēties, par latvisko dziesmu dziedāšanu tomēr izteicies:
“Latviešiem to nedrīkst liegt.” Vēl vairāk: latviešiem to
nevar liegt.
Foto:
no arhīva
