Sarunās ar jauniešiem bieži nonāku dilemmas priekšā-kā tad īsti man motivēt jaunieti? Kā mudināt un skaidrot, ka izglītība ir svarīga un ne jau pedagogam vai vecākiem to vajag, bet pašam jaunajam cilvēkam!?Kāpēc tas tā, atbildi uz šo jautājumu man lieliski sniedz viņi paši…
“Kāda jēga man apmeklēt stundas un vienkārši atsēdēt te gadu no gada. Esmu iedomājies savu nākotni pavisam vienkāršu-gulēšu mājās un skatīšos TV! Man nav vajadzības mācīties, jo redzu, ka valstī ir bardaks turklāt, nekas labāk nebūs!”
Tādas un līdzīgas atbildes es saņemu katru dienu. Un,kad runāju ar jauniešu grupām, lai noskaidrotu,kas tad viņus motivē nenākt uz skolu, vai no rītiem ilgi gulēt, jo vienkārši nāk miegs, un skola jau nekur nepazudīs.
Te es vēlos uzrunāt vecākus! Lai vai cik grūti ir saņemties un ieskatīties patiesībai acīs, vajag padomāt par savu nākotni, un Jūsu nākotne ir Jūsu bērni! Viņi vismazāk ir vainīgi pie šobrīd valdošās politikas, krīzes un nedienām, bet viņi ir tie, kuri “filtrē” Jūsu negativitāti. Viņi sāpīgi uztver vecāku nevēlēšanos sadarboties un palīdzēt. Jaunieši mūsdienās ir pārgudri savā būtībā, bet viņiem pietrūkst tieši vecāku uzmanības un mīlestības. Un, skarbajā ikdienā tomēr vajadzētu atcerēties, ka esam atbildīgi par savu bērnu nākotni…mums ir jārada priekšstats saviem bērniem, kā dzīvot tālāk…viņi to gaida no mums…Un pietiks, ja tikai reizi dienā pajautāsiet savam jaunietim: Kā Tu jūties? Kā Tava diena pagāja?
Ticiet man, tas viņiem nozīmē ļoti daudz. Jaunie cilvēki ļoti jūtīgi uztver šobrīd situāciju ģimenē, kad vecāki, kuriem vienmēr ir bijusi nauda, tagad paziņo – man nav naudas, ko Tev iedot pusdienām, nemaz nerunājot par ekskursiju, kuru plāno kopā ar klasi!
Turklāt visiem šiem izteikumiem līdzi nāk negatīva un nosodoša izturēšanās, un tāda “buķete” jauno cilvēku vienkārši “nospiež”, un sākās – draugi(ar negatīvu ietekmi), melošana skolā un mājās, neiešana uz skolu un nesekmība. Kā arī citas ar šiem dažiem faktoriem sasitītas lietas.
Aicinu! Tikai reizi dienā pajautāt : Kā Tu jūties? Vai viss ir kārtībā?
Ticiet man – tik maz vajag…
