Dziesmu un deju svētku likums, kas stājās spēkā pagājušomēnes, piedāvā vīziju par dziesmu svētkiem kā ciklisku, nepārtrauktu procesu un apņēmību to īstenot, kā arī sola vismaz daļēji atvieglot pašvaldību finansiālo nastu.
Dziesmu un deju svētku likums, kas stājās spēkā pagājušomēnes, piedāvā vīziju par dziesmu svētkiem kā ciklisku, nepārtrauktu procesu un apņēmību to īstenot, kā arī sola vismaz daļēji atvieglot pašvaldību finansiālo nastu. Taču galvenais, kas ļaus spriest par tā efektivitāti, – tradīcijas saglabāšanas un attīstības programmas izstrāde un īstenošana – vēl priekšā.
Likumā, kura uzdevumi ir nodrošināt dziesmu un deju svētku ciklisku nepārtrauktu norisi, sagatavošanas procesu, noteikt valsts un pašvaldību finansiālo un organizatorisko atbildību, nostiprināts Vispārējo dziesmu un deju svētku, kā arī Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku nacionālās kultūras vērtības statuss, noteikti svētku starplaikam domātās tradīcijas saglabāšanas programmas izstrādātāji (Kultūras ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija) un īstenošanas pārraudzītāji (Ministru kabineta izveidota 12 cilvēku Dziesmu un deju svētku padome, kurā ietilpst ministri, pašvaldību un tautas mākslas nozaru pārstāvji). Par centieniem vismaz daļēji labot situāciju, kad svētku starplaikā valsts un pašvaldību finansiālais atbalsts tautas mākslai atbilda attiecībai viens pret 10, liecina tas, ka likumā ne vien noteikts, ka valsts finansiāli nodrošina pašu svētku norisi (tai skaitā dalībnieku naktsmītnes un ēdināšanu), bet arī tas, ka svētku starplaikā norišu ikgadējais valsts budžeta līdzekļu apjoms nedrīkst būt mazāks par iepriekšējā gadā piešķirto, kā arī uzskaitīti tā izmantojuma nolūki (kultūrvēsturisko novadu tautas mākslas svētku gatavošana; tradīcijas saglabāšanas un attīstības programma; rajonu virsdiriģentu un virsvadītāju atalgojums; jaundarbu iepirkšana; autoratlīdzība; nošu un deju aprakstu sagatavošana un izdošana; kopmēģinājumi; tālākizglītība; valsts mērķdotācija).
Ieceres pirmsākumi meklējami 2003. gadā, kad konferencē “Ceļā uz dziesmu svētkiem” izskanēja nepieciešamība veidot vienotu tautas nemateriālo kultūras vērtību uzturēšanas stratēģiju, kurā būtu precizēta valsts un pašvaldību dalība tautas mākslas procesu (tai skaitā dziesmu svētku kā tautas mākslas dzīves galvenā notikuma) nodrošināšanā. Toreiz tika formulēti tādi pamatuzdevumi kā pašvaldību finansiālās un institucionālās kompetences noteikšana un Tautas nemateriālo kultūras vērtību reģistra izveide. Tagad daļa ieceru likuma pamatu radušas Dziesmu un deju svētku likumā, daļa – UNESCO Konvencijā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, ko Saeimā pieņēma pagājušā gada novembrī.
Domās par dažiem jautājumiem sakarā ar īstenoto un vēl īstenojamo “Ziņas” lūdza dalīties valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” direktori Annu Jansoni. Viņas vadītā aģentūra sadarbībā ar IZM pakļautībā esošo Valsts jaunatnes iniciatīvu centru būs Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības programmas izstrādātāji.
Vispirms par pašu nosaukumu. Pirms diviem gadiem bija runa par to, ka būtu izstrādājams likums par tautas mākslas tradīciju saglabāšanu, ar pieļāvumu, kas izskanēja konferences “Ceļā uz dziesmu svētkiem” rezolūcijā, ka papildus tam varētu pieņemt arī atsevišķu likumu par dziesmu svētkiem. Tagad pieņemts tieši šis atsevišķais likums.
Ir ratificēta UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kurā daudz jautājumu, kas saistīti ar nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, jau ir iestrādāti un pārrunāti, bet nebija visā tā mums specifiskā, kas attiecas uz dziesmu svētkiem. Tāpēc uzvarēja viedoklis, ka šis likums tomēr nepieciešams, un sākas darbs pie tā.
Ja runājam par konkrētiem jautājumiem, kas tika izvirzīti par jaunizstrādājamā likuma uzdevumiem toreiz, 2003. gadā, viens no galvenajiem bija valsts un pašvaldību finansiālās un institucionālās kompetences noteikšana, sakot, ka valstij jāuzņemas vispirms jau tie izdevumi, kas saistīti ar pašu svētku norisi, pašvaldībai savukārt galvenais būtu nodrošināt procesu starp svētkiem, tam nepieciešamo infrastruktūru. Likumā ir iestrādāta norma, ka valstij finansiāli jānodrošina svētku norise, uzskaitīts arī valsts budžeta līdzekļu izmantojums starpsvētku laikā. Par pašvaldībām atrodams vienīgi formulējums “pašvaldības iespēju robežās piedalās Dziesmu un deju svētku sagatavošanas procesā un norisē”, kā arī sacīts, ka kolektīvu darbību nodrošina to dibinātāji.
Bet no tiem vairāk nekā 3000 kolektīviem, kas mums valstī ir, tikai apmēram 500 nav pašvaldību. Šis punkts ir tieši tāpēc, ka pašvaldības vairumā gadījumu ir arī kolektīvu dibinātājas.
Ja atgriežamies pie likuma iecerēšanas laikā izskanējušā formulējuma, ka, runājot par tautas mākslas norisēm kopumā, valstij būtu jāparedz atbildība par mākslinieciskās kvalitātes nodrošināšanu (skatēm, izglītību, tālākizglītību, metodisko palīdzību, uzskaiti un analīzi), bet pašvaldības kompetencē savukārt būtu nodrošināt tautas mākslas nepārtraukto ikdienas procesu, tam nepieciešamo infrastruktūru. Par reālo funkciju sadalījumu un visa procesa veiksmīgumu gan varēs spriest vien pēc tā, kā īstenosies, iespējams, pati svarīgākā sadaļa likumā – uzdevums ik pieciem starpsvētku gadiem izstrādāt Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības programmu, ko izstrādās Kultūras ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija un kuras īstenošanu pārrauga Ministru kabineta izveidota Dziesmu svētku padome. Tā jāizveido ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc likuma stāšanās spēkā (1. jūlija). Cik detalizēti programma varētu paredzēt un reglamentēt visu par tautas mākslas norisēm un kolektīvu uzturēšanu, kā arī citus jautājumus? Vai programmā, piemēram, varētu parādīties arī uzdevumi, kas jāuzņemas pašvaldībai noteiktā laika posmā par konkrētiem kolektīviem?
Domāju, ka nē. Ja valsts līdz tam nedod finansējumu, mēs nevaram padarīt to par pienākumu. Bet, tā kā līdz šim lielais vairums projektu, ko realizē “Tautas mākslas centrs”, ir sadarbības projekti, kur slēdzam sadarbības līgumu, pārrunājam, ko nodrošina valsts ar savu finansējumu un kādu daļu uzņemas pašvaldība, šo sadarbības veidu droši vien arī turpināsim, īstenojot detalizētu tradīcijas saglabāšanas programmu, kas izstrādāta, vadoties pēc tā, ko atzīst par valstiski nozīmīgiem pasākumiem, tādiem, par ko valstij jāuzņemas atbildība.
Vēl viena pirms diviem gadiem paustā apņemšanās – par nemateriālo kultūras vērtību reģistra izveidi, lai apzinātu un saglabātu apdraudētās tautas mākslas prasmes, kā to paredz tautas mākslas prasmju identifikācijas un pastāvīgas uzskaites prasība Konvencijā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu.
Kultūras ministrijas Tautas mākslas nodaļa pašlaik izstrādā šo prasmju saglabāšanas mehānismus. Reģistrs, mūsuprāt, jāveido zinātniekiem, attiecīgo tautas mākslas jomu pētniekiem. Savukārt mums, valsts kultūrpolitikas institūcijai, ir jānodrošina apdraudēto prasmju saglabāšanas tālāknodošanas programmas.
