Pagājušā gada beigās Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Mājokļu politikas departamentā tika prezentēts jaunais Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums.
Pagājušā gada beigās Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Mājokļu politikas departamentā tika prezentēts jaunais Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums. Projekta autori šo dokumentu jau sākuši slavināt, nosaucot par brīnumieroci, kurš jau rīt atrisinās visas problēmas, kas saistītas ar dzīvojamo māju pārvaldīšanu un apsaimniekošanu. Šādam ministrijas pārstāvju apgalvojumam nepiekrītu vairāku iemeslu dēļ. Uzskatu, ka šis dokuments tapis “kabineta apstākļos” un tā būtība ir ļoti tālu no reālās situācijas. Apstākļos, kad valstī nav stingras koncepcijas, kā tiks pārvaldītas dzīvojamās mājas, nevar tapt kvalitatīvs likumprojekts, kas reglamentētu atsevišķu koncepcijas detaļu realizāciju. Tāpēc nav brīnums, ka ministrijas pārstāvji, prezentējot likumprojektu, cenšas apgalvot, ka ir dzīvojamās mājas, kas netiek pārvaldītas, un ka dokuments likvidēs šo situāciju.
Pašlaik visām dzīvojamām mājam ir pārvaldnieks un apsaimniekotājs. Tas, ka viņi strādā nekvalitatīvi, ir skaidrs, bet tāpēc nav jādeklarē, ka pārvaldnieku vispār nav. Valstī no visa dzīvojamā fonda šādas mājas var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, tāpēc šiem atsevišķajiem gadījumiem likumus neizstrādā. Pašlaik ir daudz iespēju, kā pārvaldīt dzīvojamās mājas, taču valsts nav atklājusi, kādu metodi atbalstīs, veicinās un reglamentēs.
Izstrādātajā dokumentā daži punkti paredzēti centralizētai apsaimniekošanai, kas nu izsmēlusi iespējas, tāpēc iedzīvotāji paniskās bailēs bēg no šīs metodes. Nav saprotams, kāpēc valsts ierēdņi tērē nodokļu maksātāju naudu, lai reglamentētu centralizēto apsaimniekošanu.
Atsevišķi likuma punkti paredz individuālo pārvaldnieku darbības noteiktus momentus, bet ne viņu darbību kopumā, daži punkti domāti denacionalizēto māju īpašniekiem, vairākas metodes, kā var pārvaldīt dzīvojamo māju, netiek izskatītas vispār.
Izstrādājot likumu, nav pārdomāta tā struktūra, tāpēc rodas iespaids, ka likumā ir mazliet no visa, bet tas, kas nepieciešams, nav ietverts. Nav saprotams, kāpēc pašvaldībai būtu jāparedz vēl kāds mājas pārvaldnieks, ja valdītājs un pārvaldnieks jau ir.
No likuma netop skaidrs, kāpēc robeža, kad jāiegūst pārvaldnieka profesionālā izglītība, ir 1500 kvadrātmetru. Kas mainās, ja platība ir 1505 kvadrātmetri? Likuma izstrādātājiem, apstiprinot šo robežu, nav loģiska skaidrojuma. Turklāt viņi bijuši par slinku, lai ieskatītos LR likumā “Par dzīvokļu īpašumu”, kur dzīvojamā māja (neatkarīgi no tā, cik tajā dzīvokļu vai platības kvadrātmetru) tiek uzskatīta par atomu, kas sīkāk nedalās.
Nav pieņemama situācija, ka visi pārvaldnieki spiesti mācīties, lai iegūtu profesiju standartam atbilstošu izglītību. Kāpēc pārvaldniekiem, kuriem jau ir darba stāžs, vēl kaut kur jāmācās, lai saņemtu formālu papīru. Uzskatu, ka šādi tiek lobētas mācību iestāžu intereses.
Nevar piekrist situācijai, ka valsts iejaucas uzņēmējdarbībā, nosakot, kas drīkst strādāt par pārvaldnieku un kas ne, kas tiks iekļauts reģistrā un kas izslēgts no tā. Namīpašumu pārvaldīšana nav stratēģisks pakalpojums, kur valstij būtu jāiejaucas, un šāda prasība ir pretrunā ES direktīvām.
Pārlasot Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu, katrs otrais pants ir pretrunīgs, neskaidrs un diskutējams. Likums neapšaubāmi ir vajadzīgs, taču šoreiz tā izpildījums neatbilst prasībām. Tas neatrisinās situāciju, gluži pretēji – šādā redakcijā tā tiek sarežģīta.
Saīsināti no www.delfi.lv
