Uz daudzām lietām laika gaitā mēdzam raudzīties atšķirīgi, kā krāsas paletē jaucot jēdzienus un izpratni par tiem. Kas vienam balts, tas otram var šķist tumšā tonī krāsots.
Uz daudzām lietām laika gaitā mēdzam raudzīties atšķirīgi, kā krāsas paletē jaucot jēdzienus un izpratni par tiem. Kas vienam balts, tas otram var šķist tumšā tonī krāsots. Un otrādi. Viltīgs cilvēks kādam liekas gudrs, bet gudrs – muļķis, jo nespēj likt lietā viltu. Tāpat kā labsirdis bez aprēķina – kam svēts, kam pieskaitāms dīvaiņiem…
Ik gadu pirms Ziemassvētkiem un Lieldienām redakcija saņem vēstules no kādas kundzes. Olitas Belovas rakstītais nav sūdzība, nav arī kādas likstas izklāsts, bet gan pateicības vārdi. Starp daudzajiem uzvārdiem laba vēlējumi tiek nodoti visiem pensionāriem, invalīdiem, policistiem, daudzbērnu un vientuļajām māmiņām, karavīriem, cilvēkiem bez darba un mājām, kā arī Olitas kundzei īpaši mīļajiem ielas bērniem. Un visiem tiem, kas ir gatavi nākt palīgā grūtā brīdī. Lūdzām atļauju paviesoties Olitas kundzes mazajā dzīvoklītī pilsētas centrā.
Tas nedaudz atgādina muzeju – ar tuvu cilvēku fotogrāfijām pie sienām, bērnu apsveikumiem un plauktos izkārtotām saimniecei mīļām lietām.
“Citiem nepatīk. Mazdēls dusmojas, kad atbrauc ciemos, bet man ļoti patīk, itin bieži tās apskatu,” teic kundze. Katrai fotogrāfijai šajā namā ir savs stāsts. Sarunājamies, šķirstām albumu, aplūkojam istabas sienas un veidojam savu stāstu par Olitas kundzi.
Uz Jelgavu no galvaspilsētas viņa pārcēlusies, savu divistabu dzīvokli ar ūdenspumpi mājas pagalmā samainot pret dzīvokli ar vienu istabiņu, bet ar ērtībām.
Lai arī Jelgavā Olita dzīvo viena, viņas paziņu loks ir plašs – gan ticīgi cilvēki, gan tādi, kas par Dieva esību daudz galvu nelauza. Starp viņiem – devēji, bet vairāk to, kas gaida…
Atmoda
Olita savā mūžā maizi pelnījusi, dažādus darbus darīdama. Galvenokārt lietā likta pavārmāksla, lai gan savulaik pabeigta Tukuma tautas universitātes divgadīgā juridiskā fakultāte.
Kad Latvijā sākās pārmaiņu laiki, Olitas kundze stājās Tautas frontes rindās. Savā laikā Jelgavā piecās dienās savākusi 1316 parakstu par brīvu Latviju.
“Gāju neēdusi, sausu muti, pa iestādēm, poliklīnikām. Neviens jau mani nespieda, pati uz savu galvu. Lai izbēgtu no nepatikšanām, uz ielas latviski prasīju, cik ir pulkstenis. Bija gadījumi, kad parakstījās arī krievi.
Tagad šo laiku atceros ar skumjām, jo pārņem sajūta, ka pūliņi bijuši veltīgi. Taisnības nav. Nav īstie cilvēki pie varas. Negodīgi.
Par vienu no svarīgākajām cilvēka mērauklām Olitas kundze uzskata godaprātu. “Diemžēl liela daļa godīgu cilvēku spiesti dzīvot smagos apstākļos. Pie lielas naudas tādā ceļā tikt nav iespējams. Arī neviena ticība nav godīga, tāpēc ne pie vienas neturos. Vienkārši ticu Dievam. No bērnības atceros: kad gatavojāmies iesvētīšanai katoļu baznīcā, mums mācīja, ka piektdienas ir gavēņa laiks un nedrīkst gaļu ēst. Bijām jauni, Ulmaņlaikos godīgi audzināti. Skatāmies, vienā no istabām mācītāji piektajā nedēļas dienā gardu muti notiesā gaļu…
Neatzīstu arī grēksūdzi. Godīgu cilvēku mocīšana. Bērniem, kas nāk pie manis pēc atbalsta, saku, ka nav cilvēka, kas nemelotu. Tikai meli ir dažādi: vajadzības meli, pieklājības un “afēristiski” meli. Mācītāji nemelo? Varbūt melo vairāk kā neviens! Tas ir viņu darbs!
Olitas autobuss
Katram cilvēkam ir sava sirds nodarbe, kas veldzē dvēseli. Olitas kundzei tas ir došanas prieks. Protams, Latvijas pensionāram pēc rēķinu nomaksas diezin vai vēl var atlikt kas dodams citam. Un tomēr…
Agrāk, kad Olitas kundze vēl nebija smagi kritusi un gāja ārā no mājas, viņas “donori” bija labā sirds un rokas. Viņa labprātīgi kopa vientuļus cilvēkus, slimiem apgrieza matus, nagus, vājredzīgiem šuva karodziņus, lai var pāriet ielu. “Savā dzīvē esmu redzējusi cilvēkus dzīvojam šausmīgos apstākļos. Kā es zināju, kam vajadzīga palīdzība? Man stāstīja vai adreses meta pasta kastē. Gāju pie visiem. Cēlu vannās gulošos, no trešā stāva stiepu ratiņkrēslā sēdošos. Tulkoju no vācu valodas. Nu, protams, par brīvu, jo nepalīdzu par maksu. Arī tagad, kad pati esmu spiesta izmantot sociālā darbinieka palīdzību, pateicoties labiem cilvēkiem, varu dot. Ne jau no pašmāju naudīgajiem šis atbalsts nāk, bet gan no ārzemēs dzīvojošiem cilvēkiem. Studentiem, skolotājiem, ārstiem un vienkārši ticīgiem.”
Ar saviem draugiem no Zviedrijas Olitas kundze iepazinās Annas baznīcā. Zviedri deva viņai iespēju kļūt par starpnieci palīdzības sniegšanā tiem, kam mūspusē klājas grūti.
Uz Latviju palīdzības autobuss no Zviedrijas ceļo vairākas reizes gadā, tam pat dots nosaukums “Olita”. Kāpēc? Kundze to skaidro vienkārši: “Šie cilvēki man tic. Uzskata, ka esmu ļoti nabadzīga un godīga. Baznīca no zviedru palīdzības atteicās, tāpēc viņi tagad brauc pie manis. Labestības pilni cilvēki. Tad nu es viņu sarūpēto dalu tiem, kam pietrūkst.
Nezinu, kā izskaidrot prieku, ko gūstu no tā. Varbūt bērnunamā pavadītais laiks liek tā justies. Tēvs nomira, kad man bija četri gadi. Mamma, palikdama viena ar trim bērniem, bija spiesta mūs atdot bērnunamā, lai varētu strādāt. Kas viņai cits atlika? Kad man bija 13 gadu un uzlabojās apstākļi, mamma mūs paņēma atpakaļ. Jāatzīst, bērnunamā bija labi. Mājās vienai man bija bail. Atgriežoties, mammu izbrīnījām ar jautājumiem: lūdzu, vai drīkst paņemt cukuru, vai drīkst paņemt maizi. Tā audzināja.”
Logs uz pasauli
Logam Olitas kundzes pašreizējā dzīvē ir milzu nozīme. Cilvēku negodīguma dēļ viņa never durvis nepazīstamiem. Pie ieejas kāpņu telpā izlikta zīmīte ar laiku, kad pirmā stāva logs ir vaļā – visiem, kam vajadzīga maizes rika vai vienkārši labs vārds. Bez noteikumiem nevar, lai labdarība nebūtu par traucēkli kaimiņiem.
Ar īpašu sirsnību Olitas kundze stāsta par savu lielāko rūpi – ielas bērniem. Par tiem viņas sirds sāp visvairāk. “Nāk dažādi cilvēki, arī ne tik nabadzīgi. Bet daudz ielas bērnu. Dalu viņiem saldumus. Pa druskai jau kādam laikam pietiek. Citreiz bērni man saka: “Olita, nemeklējiet nekādus saldumus, mums vienkārši parunāt gribas.” Par to jau ir jāraud, ka tik daudz bez uzmanības atstātu bērnu. Ne tikai no nabadzīgām ģimenēm. Tad mēs runājam. Par lietām, kuras nav izrunājamas ar mammām.”
Olitu apciemo dažādi cilvēki. Ir tādi, kas uz labdarības rēķina kāro iedzīvoties. “Man bija trīs kastes ar ziemas zābakiem. Kāda sieviete piedāvāja tos pārdot un naudu sadalīt. Teicu: ej projām un nekad vairs nenāc! Viņa man parādīja, ka esmu stulba.”
Starp palīdzības saņēmējiem gadās arī tādi, kas pamanās pazust ar Olitas kundzes iedoto naudu kādam pirkumam. Arī tādi, kas logā metuši nelāgas lietas. Visādi gadoties. Arī apvainojumi no apkārtējiem. Tie gan ātri pārsāp, jo dusmojas Olitas kundze reti.
“Vienmēr bērniem saku: smaidiet! Bez smaida cilvēks nevar būt atklāts. Smaids ir labākās bezmaksas zāles. Pati dusmīga esmu ļoti reti. Nesen man viens puika teica: “Olita, jūs šodien tik nesmuka! Kā, esmu kā parasti! Jūs dusmīga esat nesmuka!”
“Puišus cenšos mācīt, ka pīpēt nav labi. Lūdzu parakstīt papīru, kurā viņi sola to nedarīt. Protams, ne visi to uztver nopietni. Gadās, uzraksta, ka pīpēšot vēl vairāk. Paiet laiks, un viņi atnāk ar paštaisītiem apsveikumiem.
Pēc tautības bērnus nešķiroju. Tikai jāatzīst, ka čigānu jaunieši ir nekaunīgi. Viens ievārījuma maizi tīšām nometa zemē. Tad gan biju uztraukta. Ir brīži, kad neko vairs negribas. Bet nāk atkal tie puiši, un man ir žēl.” (Rāda foto – red.)
Savējie
Ne visi Olitas kundzes tuvinieki šodien ir šai saulē. “Vienu no māsām četrdesmitajos gados nošāvuši vācieši. Ne vācieši, ne krievu iekarotāji viņai nepatika. (Rāda foto – red.) Otru māsu satiku pēc ilgiem gadiem. Māsasdēls atveda ciemos no Rīgas.
Vienu no manām divām meitām pievārēja slimība. Otra dzīvo Rīgā. Ik pa brīdim mani apciemo mazbērni un mazmazbērni, bieži zvana. Sauc jau pārcelties pie sevis, bet ko es tur bez sava loga un bērniem, kam saldumus dot? Bez tā man būtu grūti. Ko es darītu, ja dzīvotu otrajā stāvā? Nē, nekur neiešu, kamēr vien varēšu kustēties. Esmu laimīga pie sava loga.”
***
“Labākais uz pasaules, ko mēs varam darīt, ir labu darīt, laipniem būt un putniem ļaut brīvi svilpot un lidot. Bet lielākā daļa tā arī dara… Adventes laiks tāds kluss un mierīgs. Visi cilvēki liekas tik labi…” rakstīts viņas vēstulē redakcijai.
No Olitas kundzes aizejam ar dāvātiem bērnu cimdu pāriem.
