Jelgavas centrā privātā 12 dzīvokļu mājā Dobeles ielā 13 divas ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem jau otro nedēļu dzīvo bez elektrības un daļēji arī bez ūdens.
Jelgavas centrā privātā 12 dzīvokļu mājā Dobeles ielā 13 divas ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem jau otro nedēļu dzīvo bez elektrības un daļēji arī bez ūdens. Tā varētu raksturot konfliktsituāciju, kāda pāris mēnešos saasinājusies starp mājas jauno īpašnieku un tās īrniekiem.
Nams Dobeles ielā 13 atrodas iepretī ugunsdzēsēju depo un ir viens no retajiem, kas saglabājies no pirmskara Jelgavas. Veco saimnieku pēctečiem atgūstot okupācijā nolaupīto, māja nonāca Vircavas pagasta zemnieka Āra Strautnieka īpašumā. Viņš izīrēja dzīvokļus vairākām personām, tostarp Gundaram un Elitai Dauguļiem (Dobeles ielā 13 dzīvo kopš 1999. gada, ģimenē trīs bērni, dzimuši 1985., 1989., 2000. gadā) un Kasparam un Inesei Šaripo (mājā dzīvo kopš 2003. gada, ģimenē viens bērns, dzimis 2001. gadā), kā arī vēl dažiem citiem īrniekiem. Jāpiebilst, ka Dauguļiem īres līguma, kas tika noslēgts ar mājas īpašnieku Ā.Strautnieku, termiņš beidzās šā gada janvārī, bet Šaripo ģimenei – jau 2004. gada martā. Īrnieki bija ieinteresēti līgumu pagarināt. Mājas saimnieks it kā nebija pretī, taču vienmēr atradās kāds iemesls, lai “papīri netiktu nokārtoti”. Taču Ā.Strautnieks tāpat kā līguma darbības laikā līdz pat šā gada maijam pieņēma īres maksu, un īrniekiem likās, ka viņu palikšana šajā namā ir pietiekami stabila.
Īpašnieku maiņa
Šopavasar gan Dauguļiem, gan Šaripo diezgan negaidīti internetā parādījās ziņa, ka māja Dobeles ielā 13 tiek pārdota. Saimnieks neko tādu nebija minējis. G.Daugulis, kā pats stāstīja, izspēlējis “teātri”, proti, pa paziņu telefonu piezvanījis Ā.Strautniekam un teicis, ka vēlas māju pirkt. Nama saimnieks, pēc balss nepazinis savu īrnieku, izklāstījis zvanītājam interesējošos jautājumus. Tad G.Daugulis vaicājis: “Bet kā būs ar dzīvokļu īrniekiem?” Ā.Strautnieks atbildējis, ka var likt viņus ārā, jo īres līgumi beigušies. Te gan var secināt, ka namu apsaimniekošanā ne tik kompetentais zemnieks nezināja, ka tiesu praksē šādu situāciju vērtē citādi. Proti, ja pēc īres līguma termiņa beigām viņš kā mājas saimnieks tomēr turpināja pieņemt īres maksu (tātad faktiski dzīvokļu izīrēšana turpinājās), tiek uzskatīts, ka īres līgums ir pagarināts uz nenoteiktu laiku. Turklāt, ja šiem īrniekiem ir bērni un maznodrošinātās ģimenes statuss, tas šajās attiecībās ievieš vairākus papildnosacījumus.
Apzinoties vai arī īsti neapzinoties īpašuma apgrūtinājumus, ko radīja īrnieku neatbrīvotie dzīvokļi, šā gada maijā māja Dobeles ielā 13 tomēr tika pārdota. To iegādājās Jānis Freidenfelds. Viņš strādā konsultāciju birojā “Zemgales pērle”, kas nodarbojas ar nekustamajiem īpašumiem, īpašuma tiesību noformēšanu un tamlīdzīgiem jautājumiem. Dauguļi un Šaripo par mājas īpašnieka maiņu uzzināja pirms Jāņiem, kad saņēma 10. jūnijā parakstītu J.Freidenfelda vēstuli, kurā tika izteikts aicinājums uz pārrunām par dzīvokļu atbrīvošanu. Tā gan beidzās visai savādi – ar tādiem kā draudiem organizēt viņu izlikšanu, ja dzīvokļi netiks atbrīvoti no laba prāta. Jāpiebilst, ka jaunais mājas īpašnieks no vecajiem īrniekiem īres maksu vairs neņēma.
Slepus ar knaiblēm
Situācija Dobeles ielā 13 veidojās saspringta. Daļa veco īrnieku atbrīvoja dzīvokļus, taču Dauguļi un Šaripo nolēma doties uz Domi un noskaidrot, kā rīkoties un ko jaunajam nama īpašniekam šajā gadījumā var lūgt un prasīt. Izrādījās, ļoti vienkāršu lietu. Proti, Dauguļi un Šaripo vēlas, lai J.Freidenfelds par dzīvokļu neatbrīvošanu iesūdz viņus tiesā. Likumā teikts – ja stājies spēkā tiesas spriedums par īres līguma izbeigšanu ar īrnieku, kuram ir nepilngadīgi bērni, tiesas sprieduma izpilde tiek atlikta līdz brīdim, kad pašvaldība ierāda īrniekam citu dzīvošanai derīgu dzīvojamo telpu. Vēl ir vairāki normatīvie akti, tostarp Domes 2003. gadā izdotie noteikumi nr.62 “Par kārtību, kādā Jelgavas pašvaldība sniedz palīdzību iedzīvotājiem dzīvojamo telpu jautājumu risināšanā” paredz zināmu pretimnākšanu šādām ģimenēm. Tātad tiesas gadījumā mājas īpašniekam tomēr būtu jārēķinās ar namā dzīvojošo cilvēku interesēm, līdz pašvaldība ierāda citu dzīvojamo platību.
Protams, mājas īpašniekam vienkāršāk būtu, ja vecie īrnieki dzīvokļus atstātu bez tiesas. Taču cerībā uz pašvaldības atbalstu Dauguļi un Šaripo tāpat vien no mājas aiziet netaisījās.
8. augustā J.Freidenfelds ķērās pie “dzīvokļu atbrīvošanas organizēšanas”. Pašvaldības policijā un Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas aktos fiksēti vairāki datumi, kad naktī vai dienas vidū (šajā laikā parasti trepju telpā neviena nav) Dauguļu un Šaripo dzīvokļiem tika pārkniebti elektrības vadi. 25. augustā Dauguļu ģimenei atslēgta arī ūdenspiegāde, 5. septembrī elektrības vads, kas no sadales skapja iet uz abu ģimeņu dzīvokļiem, noņemts pilnībā. Metodes ļoti nesimpātiskas, sevišķi, ja ņem vērā to, ka tās tieši skar bērnus. Turklāt šādas darbības organizēja cilvēks, kas reklāmās sevi piesaka kā lietpratēju sarežģītu jautājumu ar nekustamajiem īpašumiem risināšanā.
Gaida tiesas spriedumu
No pēdējās pretenzijvēstules, ko J.Freidenfelds atsūtījis Šaripo un Dauguļu ģimenēm, saprotams, ka viņš vēl joprojām tiesāties nevēlas un grasās organizēt mājas logu demontāžu. Sarunā ar “Ziņām” J.Freidenfelds teica, ka pašvaldībai, lai tā būtu tiesīga sniegt palīdzību veco īrnieku ģimenēm, šajā gadījumā pietiek ar nama īpašnieka prasību atstāt agrāk izīrēto dzīvokli. Iespējams, daudzajos likumu pantos un noteikumu punktos var atrast arī šādu momentu, tomēr, kā liecināja E.Daugule un I.Šaripo, Domes atbildīgās personas turējās pie viedokļa, ka tiesas spriedums ir vajadzīgs.
Daļa Dauguļu ģimenes iedzīves jau sakravāta turpat koridorā. Skaidrs, ka pēc tiesas no mājas būs jāaiziet. Līdzīgs noskaņojums valda arī Šaripo ģimenē. Protams, no pierastās vietas pārcelties žēl. Abās ģimenēs vīri, kuru profesijas saistītas ar celtniecību, līdz šim īrētajos dzīvokļos no savas amata prasmes ieguldījuši diezgan daudz.
Skats no malas
Ja uz to visu paskatās no malas (aizmirstot par bērniem, kuriem vakarus iznāk pavadīt stresā un tumsā), veidojas juridiska pretruna. Proti, iznāk, ka jebkura ģimene ar bērniem var atbraukt nez no kurienes, noīrēt pilsētā kaut uz neilgu laiku dzīvokli, to neatstāt un galu galā panākt tiesas lēmumu par viņu piespiedu izlikšanu. Vai pašvaldībai šajā gadījumā būtu jāpiešķir viņiem cita dzīvojamā platība? Ja tāda prakse vērstos plašumā, pašvaldībai, iespējams, būtu jāceļ viena sociālā māja pēc otras. Jāpiebilst, ka Šaripo ģimene Jelgavā dzīvo kopš 2003. gada un saskaņā ar Domes noteikumiem nr.62 (izdoti 2003. gada 13. novembrī) nevar pretendēt uz pašvaldības dzīvojamo telpu izīrēšanas vispārējās palīdzības reģistra grupu. Ar Dauguļiem šajā ziņā ir citādi – Elita Jelgavā dzīvo vairāk nekā 15 gadu, bet Gundars kopš 1967. gada, un visādā ziņā skaitās jelgavnieki. Taču vienojošais ir tas, ka abas ģimenes, kā nu prot, nostājušās pret mājas īpašnieka neiejūtību, kas acīmredzot pāraugusi neattaisnojamā rupjībā. Šī pretīstāvēšana arī atbildīgajām institūcijām rosinājusi domāt, kā risināt šādas situācijas.
Neviens nedrīkst palikt uz ielas
Šā konflikta sakarā lūdzu uz sarunu Domes priekšsēdētāja vietnieci Irēnu Škutāni. Jāpiebilst, ka pie viņas minētās ģimenes jau augustā vērsušās pēc palīdzības. “Lai cilvēki nepaliktu uz ielas, ir pašvaldības atbildība,” “Ziņām” teica I.Škutāne. “Kaut arī saistošajos noteikumos iekļauta norma par palīdzēšanu tikai tiem, kas Jelgavā nodzīvojuši vismaz piecus gadus, gadījumā, ja dzīvojamās telpas zaudē ģimene ar maziem bērniem, nevajadzētu skatīties tik šauri, kā ievērot vienus saistošos noteikumus. Mums paredzēti arī citi palīdzības sniegšanas gadījumi, tāpēc Domes deputātiem būtu jāizlemj, vai šī nav tā reize. Man negribas ticēt, ka tā ir speciāli sarīkota īrnieku afēra ar mērķi saņemt pašvaldības dzīvokli.”
Domes priekšsēdētāja vietniece paskaidroja, ka patlaban Jelgavas pašvaldība ārkārtas situācijās var piedāvāt brīvas telpas sociālajā mājā Stacijas ielā 13. Jumts virs galvas un siltums tur nodrošināts. Runājot par nama īpašnieka J.Freidenfelda aktivitātēm, I.Škutāne sacīja, ka, no vienas puses, protams, ir apsveicami, ja viņam ir plāni par mājas remontu vai rekonstrukciju (kur nopietnākiem projektiem vajadzīgs arī pašvaldības Būvvaldes akcepts). Saprotams būtu arī tas, ka, ēku pārbūvējot, visiem vai daļai īrnieku tā būtu jāatstāj. Taču, ja J.Freidenfelds konfliktu nerisina civilizēti un atslēdz iedzīvotājiem elektrības un ūdens piegādi, pēc I.Škutānes domām, tas ir gan amorāli, gan bīstami.
