Izcils zinātnieks, nodevējs, okupantu marionete, Raiņa un Aspazijas tuvs draugs, ilgdzīvotājs, kas darbspējas bija saglabājis līdz pat savai aiziešanai 91 gada vecumā – dažādi šodien vērtē profesoru Augustu Kirhenšteinu.
Izcils zinātnieks, nodevējs, okupantu marionete, Raiņa un Aspazijas tuvs draugs, ilgdzīvotājs, kas darbspējas bija saglabājis līdz pat savai aiziešanai 91 gada vecumā – dažādi šodien vērtē profesoru Augustu Kirhenšteinu. Viņš bija 1940. gadā okupētās Latvijas valdības vadītājs, vīrs, ar kura vārdu saistās Latvijas it kā labprātīga iekļaušana Padomju Savienībā. Tomēr tam visam pa vidu ir kaut kas cilvēcīgi interesants. Par to liecina fakts, ka, piemēram, LLU Veterinārmedicīnas fakultātē Pārtikas higiēnas institūtā Kirhenšteina portrets cauri laikiem stāv goda vietā.
Pagaidām man nav gadījies atrast vēsturnieku publikācijas, kurās būtu pārliecinoši izskaidrots, kā 1940. gada Latvijas politiskajā arēnā “izpeldēja” Kirhenšteina figūra. 1872. gadā dzimis Mazsalacā sīka rentnieka ģimenē viņš piedalījās revolucionārajā kustībā. Taču atšķirībā no daudziem saviem cīņu biedriem Kirhenšteins bija ļoti izglītots. 1902. gadā par spīti savai necilai rocībai viņš absolvēja Tērbatas Veterināro institūtu un jau tolaik bija kļuvis par atzītu speciālistu mikrobioloģijā, infekcijas slimībās, piensaimniecībā un bakteoroloģijā. 1905. gada revolūcijas atplūdos Kirhenšteins emigrēja uz Šveici, kur iepazinās ar Raini un Aspaziju. Cīrihē, Davosā, Ženēvā viņš turpināja zinātnisko darbu, bet vēlāk kā serbu armijas veterinārārsts piedalījās Pirmajā pasaules karā.
Augstskolai ir vieta Jelgavas pilī
1919. gadā Kirhenšteins atgriezās Latvijā un kļuva par tikko dibinātās Latvijas Universitātes docētāju, 1923. gadā – par profesoru. Brīvvalsts laikā viņš organizējis prettuberklozes vakcināciju, piena kontroli un arī citas sabiedriski nozīmīgas lietas. Vera Kacēna (īstajā uzvārdā Kalpiņa), padomju žurnāliste, frontiniece Otrajā pasaules karā, kas cenzūras apstākļos uzdrīkstējās pateikt vairāk nekā daudzi citi. 1982. gadā žurnāla “Karogs” 10. numurā rakstīja, ka Kirhenšteins bija viens no tiem, kas pirms kara veidoja 1938. gadā dibināto Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. Vēl pārliecinošāks ir V.Kacēnas vēstījums par Kirhenšteina lomu pēc kara Rīgā atjaunotās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas atpakaļ pārcelšanā uz Jelgavu. Žurnāliste rakstīja: “Viens no tiem cilvēkiem, kuriem, manuprāt, profesors uzticējās vairāk nekā dažam citam, bija toreizējais LLA zinātniskais prorektors fitopatologs Laimons Pētersons. Studējis Kenigsbergā un beidzis arī Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti, kopš 1934. gada strādājis Priekuļu selekcijas stacijā un kopš 1939. gada arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā. Kara laikā Laimons Pētersons atradās frontē Latviešu strēlnieku divīzijā. Tātad vietējos apstākļus zināja un savu uzticību padomju varai bija apliecinājis.” Tālāk V.Kacēna raksta par kādu vakarēšanu 1947. gada 19. oktobrī pie Kirhenšteinam dzīvošanai nodotajā mājā Mežparkā, kad Laimons kopā ar Augustu sprieduši par LLA nākotni. Jāpiebilst, ka tolaik augstskola atradās Rīgā, Ausekļa ielā, mācību iestādei galīgi nepiemērotās telpās – lielā un labiekārtotā dzīvokļu namā. “Laimons Pētersons bija viens no tiem, kas iestājās par pils un akadēmijas pārcelšanu uz Jelgavu. Profesora kompetencē nebija šo jautājumu izlemt. Tajā laikā projektēja LLA būvēt Rīgas nomalē – Rāmavā. Prāvu summu ieguldīja projektā, bet tas galu galā nogūla arhīvā. Tad tapa jauns projekts par pils atjaunošanu un citām LLA nepieciešamām būvēm Jelgavā. Tiesa, pils atjaunošana jau tad prasīja krietni lielākus līdzekļus, nekā tas būtu tūlīt pēc kara, izmantojot tās summas, kas tika iztērētas Rāmavas projektam un daudzajām Ausekļa ielas nama iekšējām pārbūvēm, pārveidojot dzīvokļus par laboratorijām un klausītavām,” liecināja V.Kacēna, kas tajā sarunā bija klāt.
Tikšanās tovakar ieilgusi līdz pat desmitiem. Tad profesors pēkšņi atcerējies, ka viņš ielūgts uz LLA studentu balli Mazajā Ģildē. Tā nu savos 75 gados vēlā vakara stundā devies uz Vecrīgu. Tur izdancojies ar jaunām studentēm un vēl pārmetis Kacēnai un Pētersonam (kas bija 40 gadu jaunāki), ka šie nedejo. Ir liecības, ka citos studentu “tusiņos” viņš diriģējis “Pūt, vējiņi!” un “Jelgaviņa liela muiža”. Tas no valsts vīra imidža veidošanas puses varētu būt krietni iespaidīgāk nekā Eināra Repšes negaidītais pirmsvēlēšanu “sprediķis” Jēkabpils baznīcā.
Mongoļu maršals glāzi nepacēla
Taču atgriezīsimies pie Augusta Kirhenšteina politiskās darbības 1940. gadā. Liktenīgās jūnija dienās mūsu novadnieks – Robežapsardzības priekšnieks ģenerālis Ludvigs Bolšteins –, izmisīgi protestējot pret okupantu karaspēka ienākšanu, nošāvās. Ko tolaik zināja, domāja Kirhenšteins? Zināms, ka viņš vadīja Latvijas tā sauktās Tautas saeimas delegāciju, kas Maskavā ieradās, lai ar it kā leģitīmu fikciju pievienotu mūsu tēvzemi padomju impērijai. Mongoļiem ir, cik zinu, patiesa leģenda par maršalu Čoibalsanu, kas pieņemšanā Kremlī brīdī, kad Staļins pacēlis tostu par Mongoliju kā 16. padomju republiku, drosmīgi apgriezis savu glāzi otrādi un izlējis dzeramo. Pēckara gados Mongolijas politiskā patstāvība bija diezgan nosacīta. Tomēr, kā kaut cik neatkarīgu valsti komunistiskās represijas to skāra mazāk.
Augusts Kirhenšteins Maskavā nekādus politiskus demaršus Latvijas valsts glābšanai neveica. “Pie Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls…” vēlāk tautā dziedāja populārajā “Daugavas laivinieka melodijā”. Marionete, kas paklausīgi izpildīja padomju impēristu prasības un kuram par to pat samaksāja. Augusts Kirhenšteins kļuva ne tikai par Latvijas Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju (1940 – 1952), bet arī PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieku (1941 – 1952). Taču atšķirībā no rakstnieka un iekšlietu tautas komisāra Viļa Lāča nav zināms, ka Kirhenšteins būtu parakstījis kādus represīvus dokumentus. Tādu grēku šim vīram it kā nav.
Vai brāļi Kirhenšteini sadarbojās?
Vai tiešām profesors, kurš varbūt pat Latvijā gribējis atjaunot demokrātiju (ko zināmā mērā, var uzskatīt, sagrāva Kārlis Ulmanis un viņa piekritēji), nezināja, cik patiesa ir tautas vara Padomju Savienībā? Cik daudz komunistu represijās jau ir cietušas šajā impērijā pakļautās tautas? Šie jautājumi paliek neatbildēti.
Nesen izlasīju Staļina un arī Hruščova tulka Ovīdija Gorčakova (1924 – 2000) pērn Sanktpēterburgā izdotu grāmatu par Jāni Bērziņu jeb Pēteri Ķuzi, latvieti, kurš no 1924. līdz 1935. gadam, īsu laiku vēl 1937. gadā vadīja, pareizāk sakot, izveidoja PSRS militārās izlūkošanas sistēmu. Tad, lūk, atklājās, ka viens no Bērziņa tuvākajiem draugiem un arī dienesta biedriem ir bijis Rūdolfs Kirhenšteins, Augusta brālis (padomju laika izdevumi par to klusēja). Rūdolfs salīdzinājumā ar Augustu bija par 19 gadiem jaunāks, no 1907. gada skaitījās boļševiku partijas biedrs. Sarkanajā armijā bija uzdienējis līdz pulkvedim. Zināja vācu, franču un itāliešu valodu. Divdesmitajos gados un trīsdesmito sākumā Rūdolfs Kirhenšteins kā padomju izlūkdienesta rezidents bijis misijās Vācijā, Itālijā, Austrijā, Anglijā, Čehoslovākijā. Tad atkal kādu laiku dienējis Sarkanās armijas štāba izlūkpārvaldē.
1940. gadā ne Jāņa Bērziņa, ne Rūdolfa Kirhenšteina vairs nebija starp dzīvajiem. Viņus, nepatiesi apsūdzot sadarbībā ar latviešu nacionālistiskajām organizācijām, jau 1938. gadā iznīcināja čeka. Tomēr iespējams, ka vēl pirms tam brāļiem Kirhenšteiniem un Bērziņam – Ķuzim bija norunātas slepenas lietas, kas saistās ar Latvijas tālāko likteni. Ja trīsdesmitajos gados šie padomju izlūkdienesta darboņi varēja ietekmēt pilsoņu karu Spānijā (Bērziņš – Ķuzis bija padomju galvenais militārais padomnieks), tad izplānot Latvijas okupāciju 1940. gadā jau ir salīdzinoši sīkums. Tādā gadījumā Augusta Kirhenšteina politiskā izpeldēšana 1940. gadā nav tik neizprotama. Iespējams, ka profesors varēja arī nezināt, ka Rūdolfs un viņa priekšnieks jau ir komunistu represijās nogalināti un rīkojās, kā bija norunāts. Ja viņš to zināja, tad bēdīgāk tiem, kuri Kirhenšteinā cenšas redzēt ko cilvēcisku.
Aspazijas lūgums
Aspazijas daiļrades un dzīves pētniece nu jau diemžēl aizsaulē aizgājusī Saulcerīte Viese, aprakstot dzejnieces dzīvi padomju okupācijas apstākļos, minēja neparastu gadījumu. Proti, Aspazijas dzimšanas dienā 1941. gada 16. martā vasarnīcā Jūrmalā pēkšņi ieradies ģimenes draugs kopš Šveices trimdas laikiem un nu tā sauktās Padomju Latvijas galva Augusts Kirhenšteins. Viņš atnesis dažas pudeles ārzemju vīna un dzejniecei paziņojis, ka viņai no jaunās varas piešķirta visaugstākā pensija – 600 rubļu mēnesī. Tas trūkumā nonākušajai Aspazijai bija būtiski, tomēr šo ziņu viņa uzņēma ar pašcieņas pilnu atturību. Situācija izveidojusies diezgan saspīlēta. Lai to kliedētu, Kirhenšteins jautājis: “Sakiet, Aspazija, ko jūs tagad vēl gribētu?”
Visi sastinga uzmanībā. Aspazija atbildēja strauji un noteikti: “Es gribētu, lai mūsu Vadonis atgriežas!”
Profesors pārvērtās sejā – ko tādu viņš pat no neaprēķināmās mājasmātes bija gaidījis vismazāk. Taču ātri atguvās un centās teikto pārvērst par joku: “Aspazij! Aspazij, tā jūs nedrīkstat runāt!” – tā Saulcerīte Viese. Tālāk viņa piebilda, ka Kirhenšteins nebijis no tiem, kas denuncētu čekai laikabiedrus. Tā, kaut palikusi bez publicēšanās iespējām, solīto pensiju Aspazija saņēma.
