Jēkaba Medņa 115. jubilejai veltītajā ekspozīcijā Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā varam ielūkoties ievērojamā komponista, diriģenta un mūzikas pedagoga personības šķautnēs.
Jēkaba Medņa 115. jubilejai veltītajā ekspozīcijā Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā varam ielūkoties ievērojamā komponista, diriģenta un mūzikas pedagoga personības šķautnēs. Padzeltējušās nošu, vēstuļu lapas un fotogrāfijas iezīmē arī 20., 30. gadu Jelgavu – J.Mediņa dzīves un darba vietu 23 gadus.
Mediņu dzimta nākusi no Zemgales (Brunkas pagasta), taču vidējais no trīs brāļu dinastijas, kas jau kopš pirmās brīvvalsts laikiem lielā mērā noteica tendences latviešu mūzikā, ir dzimis rīdzinieks.
Pēc mūzikas pedagoga, vienlaikus aktīva mūziķa, gaitām Valmieras Skolotāju seminārā, vēlāk arī Krievijā 1921. gadā J.Mediņš sāk strādāt Jelgavas Skolotāju institūtā, Jelgavā nodibinot arī Tautas konservatoriju un simfonisko orķestri, kas mazliet provinciālās pilsētās gaisotnē ienesa ne mazums radošu dziņu un vētru.
Kā izstādes atklāšanā apliecināja maestro audzēkne, vēlāk operetes teātra soliste Alīda Zvagule, J.Mediņš bijis stingrs un prasīgs pedagogs, taču viņa mūzika, īpaši solodziesmas, nebūt nesaistās ar bezkaislīgu «nošu rēķināšanu», kas nereti raksturīgs pat ievērojamiem skaņražiem. J.Mediņš komponējis no sirds.
Jo vairāk neapstrīdamie nopelni un rakstura īpašības J.Mediņam palīdzēja vēlāk sadzīvot ar abām svešvarām. Tūlīt pēc sarkanarmiešu invāzijas padomju funkcionāru nodibinātajā Mākslas lietu pārvaldē Jelgavā J.Mediņš ieņem Mūzikas iestāžu daļas vadītāja posteni, bet pēc kara trīs gadus (1948 –1951) uzņemas nepateicīgos ideoloģiski reorganizētās Jāzepa Vītola Valsts konservatorijas rektora pienākumus, sekmējot Kordiriģentu katedras izveidošanu, kur arī patlaban izglītību iegūst vairums jauno diriģentu.
A.Zvagule atzīmē, ka aplami būtu domāt, ka akadēmiskās karjeras vārdā komponists pārtapis par nomenklatūras burta kalpu. Ir pat liecības, ka padomju varas pirmajos gados ar J.Mediņa gādību no čekas nagiem paglābies ne viens vien «nacionālburžuāzisks elements». Gluži tāpat mūziķis palīdzējis gestapo vajātajiem ebrejiem.
LPSR gados J.Mediņš joprojām komponē, veic metodisku darbu, ir dziesmu svētku virsdiriģents.
Kā atzīst Vēstures un mākslas muzeja speciālists Mareks Ameriks, kas iekārtojis šo izstādi, diemžēl tieši par J.Mediņa Jelgavas periodu joprojām ir maz ziņu. Gandrīz visas tā laika nošu partitūras un biogrāfiskas liecības gājušas bojā ugunsgrēkā līdz ar komponista jaunības dienu pilsētu. Tiesa, J.Mediņa darbības Jelgavā faktu apzināšanā solījusies palīdzēt gan A.Zvagule, gan komponista mazdēls Aristīds Mediņš. (Starp citu, Mediņa kunga profesija saistīta ar inženiertehniskām zinātnēm, taču mūziku mācās viņa mazdēls.)
Lai labāk iepazītos ar muzicēšanas tradīcijām pirmskara Jelgavā, vēlams gūt kopainu par to veidotāja dzīvi un veikumu, un vēsturisku dokumentu par J.Mediņu pietiek ne vienai ekspozīcijai vien. Šajā izstādē materiālus no Jelgavas muzeja, kā arī no privātajiem arhīviem papildina eksponāti no Raiņa Literatūras un mākslas muzeja fondiem. Līdztekus fotogrāfijām, vēstuļu un partitūru fragmentiem zem vitrīnu stikliem uzmanību saista gan Marijas Mediņas autobiogrāfisks darbs par tēvu, gan paša maestro vienīgā pirmspadomju laika teorētiskā satura brošūra «Kora zinātņu pamati», gan 1947. gadā rakstītā vēstule laikraksta «Literatūra un Māksla» redakcijai, kurā par spīti Staļina kulta atmosfērai maestro lūdz savu rakstu par «jaunas operas radīšanas problēmām» publicēt nekavējoties.
