Ne velti saka, ka tas, kas bērnībā varējis izjust mātes maigumu un mīlestību, jau piedzīvojis labāko savā dzīvē. Pārējiem tas jāmeklē visu mūžu.
Ne velti saka, ka tas, kas bērnībā varējis izjust mātes maigumu un mīlestību, jau piedzīvojis labāko savā dzīvē. Pārējiem tas jāmeklē visu mūžu. Maigums ir mīlestības maigā daļa, un cilvēkam ir jābūt drošam, ka var atļauties maigumu izpaust. Nedrošības izjūta ir tā, kas neļauj pilnībā atvērties maigumam. Psihologs Adams Meisons no ASV saka: «Visas lietas cilvēkam nāk no sirds. Ja sirdī maiguma nav, tad viņš tajā nevar dalīties». Mēs esam tik laimīgi, cik paši sev to atļaujam.
«Katrs cilvēks patiesībā ir izsalcis pēc maiguma, bet ir cilvēki, kas to pat neapjauš. Kad cilvēks apzinās, ka viņam pietrūkst maiguma, rodas bailes, kas izraisa vajadzību noliegt nepieciešamību pēc tā,» saka psihoterapeits Gints Garlejs.
Dzīvē ienāk daudz jaunu ideju, mācību un filosofiju. Daudzi atveras visam jaunajam, meklējot atbildes uz jautājumiem. Maigums, tāpat kā mīlestība, ir sens kā zeme. Bet vai mēs to protam sniegt un saņemt? Cik godīgi esam, to sniedzot un saņemot? Vīriešiem patīk, ja sieviete ir maiga, sievišķīga un atsaucīga. Sievietēm parasti patīk vīrišķīgi vīrieši, bet tajā pašā laikā – maigi. Noglāstīt var ne tikai ar rokām, bet arī ar acīm un vārdu. Maigums īpaši vajadzīgs tagad, kad dzīve liekas tik sarežģīta, smaga un reizēm pat iznīcinoša. Ir arī citādi uzskati par maigumu.
Vācu psihologs Dr. Alfreds J.Bīrahs lieliski formulē, kas notiek, ja bērns nesaņem maigumu bērnībā. Tad viņā tas var izraisīt dažādas reakcijas, visbiežāk šādas:
šī pasaule ir pret mani, un es to ienīstu;
to, kas man liegts, es saņemšu citur – apbrīnu, mīlestību, pašcieņu, prestižu un aizmiršanos;
šī pasaule nedrīkst palikt tik bezsirdīga, un es gribu to uzlabot;
šo bēdu ieleju nav iespējams mainīt, un tikai nākamajā dzīvē tikšu atalgots par savām ciešanām.
Nedaudz par slavenībām
Ar maiguma trūkumu varam nodzīvot visu mūžu, kas reizēm rada mazvērtības izjūtu. Smagi cieš bērns, kas tiek izmantots par ieroci vecāku strīdos, un pārdzīvo, kad viens no vecākiem otru pazemo, lai gan pret bērnu abi izturas mīļi, un arī bērns cenšas pret abiem būt mīļš.
Dr. Alfreds J.Bīrahs savā grāmatā «Galvu augšā!» stāsta par ievērojamiem cilvēkiem, kas cietuši bērnībā. Piemēram, Onorē Gabriels Mirabo piedzima ar kroplu kāju, runas defektu, bakurētains, auga pamātes un tēva pazemots, bez mīlestības. Kā revolucionārs viņš meklēja Parīzes, Francijas un pēc brīvības izslāpušās pasaules mīlu. Kurš gan spētu zem šīs lielā runātāja maskas ieraudzīt uz mūžu ievainoto bērna dvēseli?
Un Napoleons? No visiem pēc varas izsalkušajiem pasaules vēsturē viņš vairāk nekā jebkurš cits prata visu savu nevaldāmo enerģiju, garīgo apsviedību un precizitāti, cilvēku pazīšanu, fantāziju un organizatora spējas pakļaut savai vienīgajai dziņai – dziņai pēc varas. Tik vājam cilvēkam, kāds patiesībā bija Napoleons, vajadzēja milzīgu devu papildspēku.
Bonapartu ģimenē valdīja juceklīgi apstākļi. Tēvs bija kaktu advokāts, vējagrābslis un vairāku ārlaulības bērnu tēvs. Māte, kas bija valdonīgi stingra, ne reizi vien sasita Napoleona degunu asinīs.
Tendence slēpt savu maigumu
Maigums sākas jau no dzimšanas – kad bērns raud, tad māte viņu mīļi aijā, sarunājas ar viņu, kamēr mazais labsajūtā smaida vai aizmieg. Tā būtu jābūt, bet ne vienmēr tā ir.
Kāda cilvēkam bijusi bērnība, ir ļoti svarīgi. Ja bērnībā viņš pārlieku lutināts, bieži vien šīs izpausmes parādās arī vēlāk. Arī tad, ja pret bērnu izturas auksti, viņš var vienkārši noslēgties, nezinot, kas ir maigums. Tas ir nepieciešams, katrs pēc tā ilgojas, tikai ne visi to saņem. Ja bērns noslēdzas sevī, tad vēlāk viss būs atkarīgs no tā, kādā vidē viņš nonāks. Katram neizdodas šo noslēgtības masku noņemt, un cilvēks nodzīvo dzīvi ar to, radot ciešanas ne tikai pašam, bet arī tiem, kas ar viņu ikdienā kontaktējas.
Dace stāsta: «Es bērnībā noslēdzos sevī, jo tēvs bija rupjš pret mani, bet mātei nekad man neatlika laika. Tā es arī augu – sirds nocietinājās. Tādas pašas vēsas attiecības man izveidojās ar vīru. Mīlestības un maiguma trūkums bija arī viņa ģimenē, tāpēc viņš vienkārši neprata būt mīļš un maigs. Tā katrs savā pasaulē dzīvojām vienā dzīvoklī. Ar gadiem atmosfēra kļuva draudīga. Sapratām, ka esam izdarījuši kļūdu apprecoties.» Tikai smagās pārrunās ar psihoterapeitu Dace atguva līdzsvaru dzīvē. Secinājums viens – ja nav pamata, tad vienmēr būs jārēķinās ar sekām. Reizēm vecāki pat neapzinās, cik lielu atbildību viņi uzņemas, laižot pasaulē bērnu bez mīlestības.
Nepatiess cilvēks nevar būt patiesi maigs
Cilvēks, kas teic, ka visu var, ka viņam nekas nav vajadzīgs, kas noslēdzas, patiesībā slēpjas aiz maskas, kas traucē dzīvot vispirms viņam pašam.
«Es biju ļoti jūtīga un gribēju, lai mani kāds mīl. Reizēm pat likās, ka pietiktu, lai kāds tuvs cilvēks vienkārši maigi noglāstītu galvu vai mīļi paspiestu roku vai arī es varētu vienkārši viņam piespiesties pie pleca. Man tas liekas dabiski. Vienmēr ir bijusi vēlme, lai par mani rūpētos un es būtu saprasta. Mīļi vārdi, maigums un glāsti ir kā narkotika, kuru gribas vēl un vēl. Dažus gadus pēc kāzām sapratu, ka mans vīrs ir nesavaldīgs, rupjš un nemaz neciena mani, sapratu, ka es nevaru pārveidot cilvēku, lai arī cik ļoti viņu mīlētu. Visus gadus centos mīlēt, izmisīgi cenšoties izpatikt, upurējot savas jūtas,» stāsta Dana, kurai aklas mīlestības dēļ vilšanās un sarūgtinājums saglabājies uz ilgu laiku.
Maigumu dot un saņemt ir jāprot
Maigumā jābūt diviem. Izrādās, ka pat ar vienu mīļu vārdu un siltu rokas spiedienu var iepriecināt kādu, kas ir zaudējis cerību. Jābūt ir vienam, kas sniedz, otram – kas saņem. Jānis uzauga ģimenē kā vienīgais bērns, pieradis visu ņemt. Viņš bija galvenais lietu noteicējs. Dzīvoja pēc principa – kas nav ar mani, tas ir pret mani. Māte viņu appuišoja, bet, kad Jānis izauga, problēmas radās abiem. Viņš bija kļuvis atkarīgs no mātes, kaut arī pats strādāja. Jāņa draudzene neatrada kopēju valodu ar viņa māti – māte negribēja «dalīties». Bet pats Jānis nespēja izlemt, kas viņam tomēr svarīgāks – sieva vai māte. Patiesībā viņš gribēja paturēt abas. Tas bieži izraisīja strīdus. Aklā mīlestība un pārspīlēts maigums viņus noveda līdz naidam.
Kas vienam maigs, tas otram rupjš
Maigums ir diezgan subjektīvs jēdziens. Viss ir atkarīgs no katra attieksmes pret sevi, citiem un dzīvi vispār. Ja satiekas divi agresīva tipa cilvēki, tad iespējams, ka viņi atradīs kopēju valodu. Bet, ja vienai no pusēm tiek kaut kas uzspiests, tad to par maigumu būtu grūti nosaukt.
Aiga uzauga agresīvā vidē. Viņa nenoslēdzās, bet pati palika valdonīga: «Mēs ar vīru ļoti labi saprotamies – mūsu agresivitāte ļoti noder gultā, bet citur gan to neizmantojam. No malas mēs esot kā divi brieži. Nevaru iedomāties, ja man būtu vīrs, kas dod «slapjas» bučas un nevar gandrīz vārdu izdvest.»
Lai būtu maigs, ir jābūt drosmei – patiesi atvērties
«Māris pret mani vienmēr ir maigs, kaut arī mēs esam tikai draugi. Viņš man ir draugs, brālis, tēvs – viss vienā personā. Varbūt kaut kad nākotnē būsim kas vairāk, bet pašlaik ļoti labi jūtamies tieši tā. Mūsu starpā nav melu un divkosības – mēs vienkārši neprotam melot, un nav arī vajadzības, jo uzskatām, ka visas lietas risināt var runājot. Jebkuras! Ja man sāp, es saku, un bēdas mazinās. Ja es priecājos, tad saku, un – prieks vairojas. Māris maigumu vienmēr izstaro ar acīm, viņš prot noglāstīt, maigi sabārt, pat bučiņu spēj nosūtīt ar acīm. Mums sen vairs nav trīsdesmit, bet tīra mīlestība vecumu nepazīst! Arī gadu starpība nav šķērslis mūsu attiecībām. Abi esam brīvi cilvēki, bet steigties nedrīkst. Steigā apprecoties, cilvēki ieiet ikdienas rutīnā – darbi, bērni, pienākumi. Tad maigumam parasti paliek maz vietas, tāpēc mēs arī necenšamies steigties. Mēs cenšamies tādi būt tagad un te. Un, ja var ticēt teicienam, ka pieradums rada atkarību, tad esam jau ar «maiguma atkarību» saslimuši, par ko nemaz nebēdājam,» smej Santa.
Pretīgs maigums
«Agris skrēja pie manis ik dienas, nesa dažādas ēdamlietas un puķes. Viņam likās, ka viņš spēs «nopirkt» manu mīlestību, liekot justies kā parādniecei. Mani tas kaitināja, bet pateikt «nē» ir jāmāk. Es to nemācēju. Mocījos sirdsapziņas pārmetumos, līdz man sāka riebties jebkādas mūsu attiecības. Tas noveda līdz naidam – sāku viņu nīst. Šāda veida maigums nebūt nav patīkams – tik uzbāzīgs, kas man atgādina nosiekalojušos suni,» stāsta Aiga.
Ļoti maigs vīrietis var robežoties ar «jēlu» vīrieti, un tas vairs nemaz nav patīkami. Daudzi pārspīlēti maigi vīrieši tiek saukti par mīkstajiem, memmesdēliņiem, pielīdējiem, iztapoņām. Viņi ir gatavi darīt visu, lai tikai nepazaudētu savu mīļoto cilvēku. Arī viņiem pamats ir ielikts bērnībā, bet tagad jāmācās ar savu «jēlumu» sadzīvot, kas bieži viņus noved mokošās situācijās.
