Svētes pagasta Padomes priekšsēdētāja Sandra Viniarska atzīst, ka darbs pašvaldībā viņai nav svešs un sevišķas izmaiņas nav ieviesušas arī vēlēšanas.
Svētes pagasta Padomes priekšsēdētāja Sandra Viniarska atzīst, ka darbs pašvaldībā viņai nav svešs un sevišķas izmaiņas nav ieviesušas arī vēlēšanas: «Es biju izpilddirektore, tagad esmu priekšsēdētāja, bijušais pašvaldības vadītājs Aldis Jēgeris tagad ir mans vietnieks. Amati ir mainījušies, bet pienākumi palikuši tie paši. Vienkārši turpinām darīt iesākto.»
Kā jūs nokļuvāt pašvaldībā?
Desmit gadu strādāju pamatskolā par skolotāju, un kādudien Aldis Jēgeris mani aicināja kļūt par pagasta izpilddirektori. Iespējams, ka daudziem tas šķita neiespējami – skolotājs un uzreiz izpilddirektors. Ir jau dzirdēts arī tāds dalījums: cilvēki un skolotāji… Manuprāt, skolotājs nav tikai pedagogs. Man, piemēram, ir bijušas dažādas aizraušanās, kas kādam varbūt arī liekas nesavienojamas ar skolotāja darbu. Redz, man visos laikos ļoti ir interesējušas automašīnas.
Izpilddirektors ir vairāk saimniecisko darbu veicējs, bet, tā kā mums pagastā ir pašvaldības uzņēmums, kas nodarbojas ar komunālajiem pakalpojumiem, šie pienākumi nebija manā ziņā. Protams, arī es sākumā visu nepratu un ne visu zināju. Liels palīgs bija priekšsēdētājs, viņš mani pamatīgi mācīja, bija kolosāls padomdevējs. Tā bija ļoti viegli strādāt. Par prioritāti savā darbā noteicu ceļu stāvokļa uzlabošanu – cītīgi tīrījām grāvmalas, greiderējām un labojām līdz tam grūti izbraucamus ceļa posmus. Sāku strādāt arī pie vairākiem projektiem – gan par pils rekonstrukciju, gan par skolas pārbūvi.
Tuvojās vēlēšanas, un jūs nolēmāt veidot savu sarakstu…
Strādājot par izpilddirektori, bieži iznāca tikties ar pagasta ļaudīm, viņi mani pamazām iepazina. Tāpēc varu teikt, ka startēt vēlēšanās mani pamudināja iedzīvotāji. A.Jēgeris jau tolaik bija nolēmis atteikties no priekšsēdētāja amata, viņu vairāk interesēja jurista darbs. Tāpēc man tika uzticēts veidot sarakstu, Aldis bija nākamais deputāta kandidāts listē. Otrs saraksts bija draudzīgi noskaņots, un jau sākumā viņi atzina, ka atbalstīs manu kandidatūru priekšsēdētāja amatam. Vēlēšanu laiks bija mierīgs. Reizumis gan kaut kas sašķobījās, bet tas ātri pārgāja un viss atkal nostājās savās vietās.
Kas pašvaldībā ir mainījies pēc vēlēšanām?
Šķiet, īpašu izmaiņu nemaz nav – mainījušies ir amatkrēslos sēdošie, bet ne pienākumi. Darām iesākto. Esam likvidējuši izpilddirektora posteni, un šos pienākumus uzņēmos es. No jauna ieviesām priekšsēdētāja vietnieka amatu, ko pilda A.Jēgeris. Patlaban pašvaldībām stingri jāatskaitās Latvijas Pašvaldību savienībai, un mēs varam būt priecīgi, ka Aldis ir spēcīgs jurisprudencē un spēj šos pienākumus godam izpildīt.
Vai spējat savienot izpilddirektores un priekšsēdētāja pienākumus?
Patlaban tiešām daru ļoti daudz. Man katastrofāli trūkst laika, it īpaši dažādām «papīru lietām». Šķiet, arī apmeklētāju ir vairāk. Es to skaidroju ar to, ka priekšsēdētāja ir sieviete, – pie manis nāk daudz iedzīvotāju, sevišķi sieviešu. Viņas grib parunāties par savām problēmām, un reizēm taču tas vien ir vajadzīgs – morālais atbalsts. Uzskatu, ka ar katru cilvēku ir jāizrunājas un nedrīkst nevienu atraidīt. Tad vēl ir ierastie darbi, kurus pildu kā izpilddirektore. Strādāju ar bezdarbniekiem – ierādu sakopjamās vietas, pievedu degvielu zāģiem, sagādāju materiālus remontdarbiem bibliotēkā. Šķiet, visu vajag izdarīt pašai. Tā nav neuzticēšanās citiem, bet vienkārši pieradums. Pārdomājot savu dienas kārtību, saprotu, ka ilgi tā nevarēs turpināties, būs vien jāmeklē cilvēks, kas varētu ieņemt izpilddirektora amatu. Pagaidām gan neesmu atradusi piemērotu kandidatūru.
Kādus darbus pagastā uzskatāt par svarīgākajiem?
Jau daudzkārt esmu teikusi, ka pagasta lielākā problēma ir skola, tai katastrofāli trūkst telpu. Skola ir tik šaura, ka nevaram atļauties uzņemt tik daudz bērnu, cik grib mācīties. Tāpēc izstrādājām projektu, lai iegūtu Pasaules Bankas kredītu. Vēl pirms laika tika skaidrots, ka atbalstu iegūs viens šāds projekts katrā rajonā, tātad mēs no Jelgavas. Bet nupat dzird runājam, ka tomēr visiem naudiņas nepietiks. Tas mums, protams, būs liels trieciens, vajadzēs līdzekļus meklēt citur – plinti krūmos nemetīsim.
Nākamais lielākais darbs ir pils rekonstrukcija. Gribētos, lai visa pagasta infrastruktūra atrastos vienkopus. Pils tam būtu īsti piemērota vieta – tur varētu būt telpas gan pašvaldībai, gan bibliotēkai, gan pastam, arī jauniešiem varētu atrast piemērotu vietu, kur pavadīt brīvo laiku. Svētē vispār liela problēma ir telpas – mums nav brīvu vietu, kur kaut ko ierīkot. No Kultūrkapitāla fonda bijām cerējuši jau 1. martā saņemt atbildi, vai mums tiks piešķirti līdzekļi pils jumta remontam. Diemžēl šoreiz visa nauda esot atvēlēta Rīgas jubilejas svinībām. Nākamā kārta, kad varētu izskatīt mūsu iesniegumu, būs 1. jūnijā. Ļoti ceram, ka tad fonds atradīs līdzekļus tam, lai vismaz daļēji šogad varētu sākt pils jumta remontu.
Ko darīsiet, ja tas tomēr neizdosies?
Svētes pašvaldība ir unikāla ar to, ka mums nav nekādu parādsaistību. Es gan to vērtēju ne visai pozitīvi, jo uzskatu, ka kredītsaistības liecina par attīstību. Tāpēc, ja projekti netiks atbalstīti, varbūt ņemsim kredītu. Protams, vajadzēs taupīt arī budžeta līdzekļus.
Kam patlaban tiek visvairāk līdzekļu no pagasta budžeta?
Pamatīga summa tiek sociālajai jomai – 23 tūkstoši latu. Nekur citviet tik daudz tai netiek atvēlēts, taču mēs esam pieradinājuši savus cilvēkus pie dažādiem palīdzības veidiem un negribas no tā atkāpties. Ar 15 latiem sveicam apaļās jubilejās, sedzam zāļu izdevumus, veciem un vientuļiem, kā arī 1. grupas invalīdiem un bāreņiem piegādājam piecus kubikmetrus malkas. Tas nav maz – citi pagasti uzskata, ka mēs dzīvojam gluži kā leiputrijā. Protams, ja būs jātaupa, tad pa drusciņai cietīs katra joma.
Ar ko aizņemtas priekšsēdētājas domas, kad darba diena galā?
Tagad šķiet, ka tādu brīžu nemaz nav. Visu laiku pa galvu klīst dažādas idejas – pamostos naktī un domāju, ko vēl labu es savā darbā varētu izdarīt, ko vajadzētu iesākt, ko nākamo īstenot, un tā tālāk. Ideju ir daudz, un ceru, ka tās īstenošu. Protams, katram vajag arī mirkli atslodzei. 24. aprīlī gatavojos braukt uz Zviedriju, lai gūtu pieredzi, kā organizēt jauniešu brīvā laika pavadīšanu. Tas varētu būt izrāviens no ikdienas. Ļoti gribētos atsākt arī nodarboties ar kādu vecu vaļasprieku – slalomu. Jau tagad plānoju, ka vasarā nopirkšu inventāru un ziemā – ar slēpēm prom uz kalniem! Vēl man ļoti patīk parušināties dārziņā, patīk, ja māja ir sakopta un dārzs priecē gan pašu, gan apkārtējos. Pagastā esam nolēmuši sākt nopietnāku cīņu ar tiem, kas nerūpējas par savu apkārtni, mazdārziņos audzē nezāles, tāpēc es kā priekšsēdētāja jūtu, ka manam darbam jābūt par piemēru citiem.
Sandra Viniarska, Svētes pagasta Padomes priekšsēdētāja
Dzimtā puse – Ventspils, Svētē dzīvo jau 12 gadu.
Izglītība – Ventspils 4. vidusskola, Rīgas Pedagoģiskā skola, Daugavpils Pedagoģiskā augstskola. Iegūta sākumskolas skolotājas profesija.
Darba pieredze – nostrādāti desmit gadi Svētes pamatskolā par skolotāju, divi gadi pagastā par izpilddirektori.
Ģimene – vīrs Raimonds strādā SIA «Grauds», meitas Līga (mācās 2. klasē) un Santa (mācās 1. klasē) apmeklē Svētes pamatskolu.
Vaļasprieks – volejbols.
Pēc horoskopa ūdensvīrs, taču tic tikai labajām ziņām.
