Pazīstamā maizniekmeistara, dzimuša dobelnieka, Aigara Opihtina jaunās grāmatas “Maizes tēva stāsti un receptes” atvēršanas svētki notiks 3. septembrī pulksten 17 Dobeles kultūras namā. Aigars Opihtins ir Latvijas, Anglijas un Amerikas maiznieka amata meistars ar 40 gadu pieredzi, augstākās kategorijas tiesnesis maizes un konditorejas konkursos, izstrādājis vairāk nekā 35 maizes receptes visā pasaulē, ieguvis 17 starptautiskas balvas, kā arī sniedz konsultācijas un palīdz atvērt jaunas maizes ceptuves un konditorejas cehus.
Ņujorkā lielā maiznieku skolā viņš vada krievu katedru, kur māca 12 krievu valodā runājošus studentus. Ir sagatavojis sešus Latvijas Amatniecības kameras maizniekmeistarus un 12 zeļļus. Īpaši viņš piemin savu zelli Nadeždu Trosku, kura Anglijas vidienē cep rudzu maizi.
Maizniekmeistars teic, ka pēc dažām dienām varētu aiziet pensijā (viņam pensija pienākas no 60 gadu vecuma), bet vēlas kādam atstāt mantojumā, nodot savas zināšanas, pamācīt jauniešus, tāpēc vēl būs mazliet jāpastrādā. Jaunajai paaudzei šis arods gan ne pārāk interesējot, jo tas ir grūts un smags roku darbs, kas nav arī tik atalgots. Jauniešiem labāk patīk pie datora sēdēt nekā smagus miltu maisus cilāt. Viņaprāt, nekur nav tik liela maizes izvēle kā Latvijā, tāpēc arī konkurence milzīga un algas nav lielas.
Pavisam atgriezties Latvijā meistars pagaidām vēl neplāno, jo ir īpašums Londonā. “Dzīvošu moderni, kā tagad visi: ar vienu kāju Eiropā, ar otru – šeit,” viņš smaida. Ir bijusi doma savā īpašumā Dobelē atvērt ceptuvīti, bet tas, iespējams, varētu notikt pēc pieciem sešiem gadiem, jo jāpamāca jaunie, jāatrod kārtīgs meistars, kam nodot stafeti. “Pēc 40 gadiem es daru to, kas man patīk, nedaru to naudas dēļ. Pēc 40 gadiem es eju uz darbu ar prieku,” par sevi teic meistars.
Visa šī nedēļa ir veltīta maizei. “Tā ir Dobeles kultūras nama iedibināta tradīcija, kad augusta beigās tiek rīkota Amatu nedēļa, kas katru gadu veltīta kādam amatam, un šogad godā celts maiznieka arods,” paskaidro Aigars.
Vēl viņš, līdzīgi kā Pētera Upīša dārzs ābolu zinātniekiem, vēlas nodibināt un pasniegt savu naudas balvu trīs labākajiem kūku cepējiem. Konkursā obligāts būs nosacījums – receptē pildījumā vai garnējumā noteikti jābūt Dobeles āboliem.
Runājot par grāmatu, autors teic, ka tajā iekļautās 35 receptes nav unikālas, bet vairāk vērstas uz to, lai saglabātu tradicionālās vērtības – rožmaizītes, magoņmaizītes, rupjmaizes ķieģelīti, lai tie nepazūd modernajā laikmetā. Savukārt stāsti ir no dzīves – kā taisījām inventarizāciju, kā kārtojām sanitārās grāmatiņas u.c.
Cīnījās par maizes dažādību
“Šogad jūlijā aprit 40 gadu, kopš pabeidzu maiznieku skolu – 13. pārtikas profesionāli tehnisko skolu Rīgā, Nīcgales ielā. Žēl, ka tagad vairs tādas maiznieku skolas nav. Pa šiem gadiem esmu kļuvis par Maizes tēvu – tā mani sauc. Tā varat droši teikt, jo es Latvijā biju pirmais, kas ieviesa maizi ar saulespuķu sēklām, burkāniem, sīpoliem un citām piedevām, kas tagad ir populāra, bet pirms 40 gadiem to tik ļoti nepieņēma. Esmu lauzies cauri dažādiem šķēršļiem, lai tāda maize nākotnē Latvijā būtu. Atceros, kā maiznieku biedrības vadītāja man teica, lai es viņai nenesot to maizi ar ķiplokiem un sēklām un kas tā par saldskābmaizi ar sēklām…” savu stāstu “Ziņām” stāsta maizniekmeistars.
Bet tad Latvijā ienācis un vēries vaļā lielais “Rimi” veikalu tīkls. Tā menedžeri Aigaram Opihtinam jautājuši pēc kaut kā jauna, un meistars piedāvājis mazās veselības maizītes, burkānu maizi, virtuļus, hotdogus un hamburgerus un citus postpadomju cilvēkiem tolaik vēl maz pazīstamus gardumus. Turklāt tie bija jāsacep trīs dienu laikā… Un viņš Latvijā bijis vienīgais, kurš to varējis izdarīt tik lielā apjomā un īsā laikā.
Dzīvo un strādā Londonā
Tagad Aigars Opihtins dzīvo Apvienotajā Karalistē, Londonā, kur strādā valsts darbā – Anglijas Karaliskā eksperimentālā maizes tehnoloģiju institūta laboratorijā, kur pēta un izstrādā jaunas maizes receptes. Viņš ir arī aktīvi iesaistījies vietējās latviešu kopienas sabiedriskajā dzīvē – darbojas Daugavas Vanagu organizācijā, katru gadu piedalās “Straumēnos” notiekošā Jāņu festivāla rīkošanā, kur kā brīvprātīgais maziem bērniem māca cept maizi, ir Apvienotās Londonas latviešu evaņģēliski luteriskās un miera draudzes loceklis, sabiedriskās organizācijas “Evolūcija” valdes priekšsēdētājs, organizācijas “Pasaules Latvijas barikādes 91” prezidents, kā arī Latvijas Maiznieku biedrības biedrs.
Mūsu saruna notiek Aigara īpašumā Dobelē laikā, kad viņš viesojas Latvijā. Velkot atpakaļ uz mājām Dobelē. Arī Rīgā esot dzīvoklis, un nejauši noskaidrojies, ka Aigars dzīvo vienā mājā ar “Lāču” ceptuves īpašnieku Normundu Skauģi. Vienā mājā divi maizniekmeistari! “Esam labi draugi, bet konkurenti arī,” viņš piebilst.
Aigars Opihtins maizi cepis daudzās pasaules valstīs, latviskās maizītes cepšanas tehnoloģiju pielāgojot atkarībā no attiecīgās valsts tradīcijām, jo, viņaprāt, nevajag par katru cenu ārzemniekiem uzspiest mūsu maizi, kas daudziem cittautiešiem liekas par smagu un skābu, jo viņi ir pieraduši pie vieglākas maizes.
Pirms četriem gadiem Aigars savu cepto maizi nosūtījis arī Anglijas karalienei Elizabetei II. Viņa neesot ēdusi, bet princis Viljams gan, zina teikt maizniekmeistars.
Piecus gadus Aigaram Anglijā bijusi sava maizes ceptuve, taču, kad sācis strādāt valsts darbā maizes pētniecībā, vairs nevarējis pats būt klāt, vadīt biznesu un risināt ikdienas problēmas. Savu biznesu gribējis nodot latviešiem, bet neizdevies, un to nopirkuši ukraiņi.
“Tie, kas grib strādāt, tie strādās arī Latvijā. Ja kāds maiznieks man piezvanītu un teiktu, ka meklē darbu, es viņam palīdzētu,” atzīst Aigars Opihtins.
Maiznieks un maizes pētnieks atklāj, ka pirms četriem gadiem Latvijai piedāvājis kādu savu projektu – izgatavot pārtikas kliju traukus – glāzītes un piknika šķīvjus, kurus, ja grib, var apēst, ja ne – nosviest zemē, kur tie sadalīsies. Mūsu valsts atteikusies – esot dārgi. “Pirms trim mēnešiem biju Japānā. Viņi ir apmierināti ar šo projektu,” viņš paskaidro.
Kā ieguvis Maizes tēva vārdu? Bijis tā, ka Straumēnu Jāņu festivālā, kas norisinās trīs dienu garumā, pēdējās dienas vakarā notiek apbalvošana. Maiznieks savā teltī vācis un kārtojis mantas, kad izdzirdējis, ka visi sauc: “Maizes tēvs! Maizes tēvs!” un liek nākt ārā. Kad reiz iegājis Latvijas vēstniecībā, arī tur nodēvēts par Maizes tēvu. Tā tas iegājies, un tāpēc arī grāmatai tāds nosaukums.
Vēl viņš piebilst, ka paiet diezgan ilgs laiks, deviņi desmit mēneši, lai savu maizīti – pelēko, raibo, sēklu –, gaļas vai mazos rausīšus “iedzīvinātu” kādā valstī. Un arī, kad tā aiziet tautās, tiek uzturēti kontakti, neesot tā, ka līgums beidzas, nauda saņemta, un viss. “Es vienmēr paprasu, kā manai maizītei iet. Varbūt vajag kaut ko uzlabot,” saka Maizes tēvs.
Pirms 13 gadiem Londonā pirmais, ko viņš izgatavojis, bija bagetes ar īsto sviestu un ķiplokiem. Angļi tās iemīlējuši.
Taču sākums bijis grūts. Kad 2005. gadā aizbraucis pie māsas uz Londonu, abi dzīvojuši mazā īrētā istabiņā. Vienu nakti gultā gulējusi māsa, bet Aigars – uz matrača turpat blakus uz grīdas. Nākamajā naktī mainījušies – māsa gulējusi uz grīdas, bet viņš – gultā. Gadu strādājis ar aģentūras starpniecību atrastos darbos fabrikās, piemēram, makdonalda kotlešu rūpnīcā. Viesstrādnieki uzskatīti par trešās šķiras cilvēkiem. Vispirms vajadzēja sevi pierādīt.
Cilvēki nav putni
Maizes tēvs uzsver, ka maizes cepēja arodu nav mantojis no tēva vai kāda cita ģimenes locekļa, ja nu vienīgi, vasaras pavadīdams laukos pie vecāsmātes, vienmēr turējies omes tuvumā un vērojis, kā viņa cep. Patikuši arī dzīvnieki, un vienubrīd vēlējies kļūt par veterinārārstu. Interesējusi medicīna, pēc 8. klases vasarā strādājis Dobeles slimnīcas ķirurģijas nodaļā par sanitāru.
Aigars uzsver, ka nav nācis no pārtikušas ģimenes un varbūt tāpēc vienmēr jau no mazotnes ar cieņu izturējies pret maizi. “Neviens man to nebija mācījis, bet tā bija.” Kad citi bērni skolas kopgaldā mētājušies ar maizi vai turpat nopirktajai plātsmaizei izēduši tikai viduci, bet maliņas izmetuši, viņš garoziņas savācis, nesis mājās un izbarojis putniņiem.
Savukārt cepšanas prasmes izrādījis, arī dienot padomju armijā un uzcepot kādu kliņģeri oficieriem. No armijas atgriezies decembra vidū, kad visās skolās uzņemšana beigusies, bet bijis gandrīz jau sarunāts iet uz ātro palīdzību – sākumā pastrādāt par sanitāru, bet vēlāk, iespējams, mācīties medicīnu. Tad nejauši avīzē pamanījis sludinājumu, ka 13. pārtikas profesionāli tehniskā skola pie toreizējā maizes kombināta “Druva” izsludinājusi uzņemšanu maizes cepējiem. Un viss par brīvu – ēdināšana trīs reizes dienā, apģērbs –, vēl maksā stipendiju un prakses naudu. Aigars pieteicies.
“Es ļoti centos, atzīmes man bija labas – gandrīz vieni piecinieki (pagājušā gadsimta 80. gados skolās bija piecu ballu vērtēšanas sistēma). Profesionāli tehniskajās skolās gan tolaik kontingents bija tāds, kāds nu tas bija, bet mēs bijām trīs cilvēki ar vidusskolas izglītību. Pagāja 20 gadu, kad es “Druvā” atgriezos kā ražošanas direktors, vadīju 300–400 cilvēku lielu kolektīvu. Bet sāku tur kā maizes pakotājs. Astoņdesmitajos, lai beigtu skolu un dabūtu diplomu, vajadzēja mācēt tikai baltmaizes batonu un rupjmaizes ķieģelīti cept. Bet Aigars jau nebūs Aigars, ja kaut ko neizdomās, un es savam diplomdarba ķieģelītim piešāvu klāt saulespuķu sēklas! Mani radinieki – mamma un tantes – visu nakti bija lobījuši saulespuķu sēklas, jo toreiz jau izlobītas sēklas veikalos nopirkt nevarēja.
Eksāmenā meistare man krieviski teica: “Cilvēki jau nav putniņi – no maizes ārā graudiņus nelasīs. Darbs jāpārstrādā.” Tad es vienkārši aizgāju uz veikalu Krišjāņa Barona ielā, nopirku parastu ķieģelīti un aiznesu uz skolu. Meistare un komisija sprieda, ka tā darīt neesot labi, bet, tā kā es maiznieka profesijā tāpat nestrādāšot, ielika man trijnieku, lai vismaz skaitās, ka esmu skolu pabeidzis. No 20 beidzējiem tagad es vienīgais strādāju šajā profesijā,” atmiņās dalās pazīstamais maizniekmeistars.
Strādājis Jelgavas maizes kombinātā
Viņa pirmā darbavieta, kā izrādās, ir bijis Jelgavas maizes kombināts. Gājis visādi, nebijis, kas strādā. Katru dienu vajadzējis izšķīdināt trīs četras tonnas sāls. Šo darbu darījuši divi cietumnieki, kas vesti no cietuma, un uzraugs viņiem stāvējis klāt. Arī psihiatriskās slimnīcas pacienti vesti strādāt. Latviešu sievietes maizes kombinātā strādāt negribējušas, tur bijušas lielākoties krievietes. Ķieģelīša forma svērusi piecus kilogramus, bet kopā ar maizi – astoņus, un tās astoņas stundas jācilā, izcepot 10 tonnas maizes.
Pat tad, kad jau strādājis “Druvā”, vadījis ražošanu, Aigars mēdzis ik pa laikam ieiet cehā un nomainīt kādu cepēju, lai atpūtina kājas, padzeras ūdeni, jo zinājis, cik tas ir grūts darbs. “Esmu tā strādājis, ka piecas diennaktis neesmu no ceptuves izgājis,” viņš atceras. Ziemā vēl sasvīdis no viena ceha uz otru skraidījis.
Bijis arī tā, ka karstā laikā mīkla pārrūgst, bet aukstā – nerūgst, jo īpaši patērētāju biedrības ceptuvēs, kur bijušas problēmas ar apkuri. Kādreiz, atnākot uz darbu, ūdens ledū sasalis, viss auksts, jādomā, kā atdzīvināt raugu. Lai ietu uz darbu, bijis jāceļas trijos naktī, lai maizīte būtu izcepta un septiņos no rīta jau iekrauta maizes mašīnā, kas to izvadāja pa veikaliem un ēdnīcām. Bijis jāstrādā 12–16 stundas, tad atpūties, paguli un atkal ej uz darbu. Anglijā tāpat.
“Bet man kā tādai mākslinieciskai dvēselei vienmēr gribējās virzīties uz priekšu, Jelgavā bija par šauru, gribējās uz Rīgu,” atminas Aigars, stāstot, ka piedalījies maizes konkursos arī Maskavā. Un patērētāju biedrība “Turība” rīkoja konkursus. 1986. gadā 25 maizes kombinātu konkurencē ieguvis trešo vietu. Arī pats centies organizēt dažādus konkursus.
Amatam ir savi knifiņi
Kad vaicāju, kādēļ tagad baltmaize vairs nešķiet tik garda kā kādreiz manā bērnībā, kad mammas sūtītai, nākot no veikala, no kukulīša nekā daudz vairs nebija atlicis, meistars min vairākus iemeslus, piebilstot, ka mūsdienu apstākļos un ar pašreizējām tehnoloģijām bērnības garšu neatgūt. Pirmais iemesls ir vide – graudi vairs nav tie, un miltiem nav tāda kvalitāte. Otrkārt, ūdens vairs nav tik tīrs. Treškārt, maizīti vairs necep lielajās tuneļa krāsnīs lēni četras stundas. Un pirms tam vēl četras stundas rūga ieraugs. Tagad viss notiek ātri – vienas stundas laikā. Toreiz, lai tiktu līdz gatavam produktam, pagāja sešas, astoņas stundas. Tagad vēl uzlabotājus un e-vielas liek klāt.
Vēl meistars stāsta, kad kādreiz cilvēki viņam sūdzas, ka mīkla nerūgst vai krāsns vainīga, tad viņš atbildot, ka vainīgs ir mīcītājs. Kādreiz vecāmāte mīklu raudzējusi, istabā paliekot zem spilveniem. Saimnieces viņš pamāca, ka mājās vienmēr ir jābūt kādam mazam mīklas gabaliņam no iepriekšējā cepiena, un, kad jauno mīklu mīca, veco liek klāt, tad, piemēram, pīrāgi būs pufīgāki.
Par Latvijā attīstīto mājražošanu maizniekmeistars bilst, ka tomēr vairāk ir lielo ražotāju pusē, jo tiem ir lielāka kontrole un viņi labāk spēj ievērot prasības. Piemēram, cepot uz kļavu lapām, tās, sadegot krāsnī, var radīt kaitīgas vielas. Arī mīklu gatavojot, mazajiem cepējiem gadās dažādas kļūdas – pārcukoro, rudzu maizei liek cukuru, bet citreiz nevarot saprast, vai tā ir rudzu vai saldskābā maize.
