Pēc dažām dienām apritēs desmit gadu kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas.
Pēc dažām dienām apritēs desmit gadu kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Jāsaka – tikai desmit, kas nav salīdzināmi ar Padomju Savienības brālīgajā tautu saimē pavadītajiem 50 gadiem, kuru laikā nomainījās veselas divas paaudzes. Un dzīvē diemžēl tā strīpas pavilkšana nevedas tik viegli, kā gribētos. Austrumeiropas postsociālisma valstīm ir viena kopēja liela problēma, kuras savlaicīga atrisināšana lielā mērā ietekmēs to nākotni. Lai tas neskanētu tik globāli, šo problēmu var attiecināt arī uz Jelgavu. Un tā ir – jaunā domāšana, ko pieprasa jaunie apstākļi.
Viens no aspektiem, kas visu laiku ir nodrošinājis un turpina nodrošināt attīstīto Rietumvalstu labklājību, ir spēja plānot un adekvāti prognozēt allaž mainīgo ekonomisko situāciju. To var attiecināt gan uz katras ģimenes budžetu, gan arī uz Jelgavas Domi, kas ierasti padomju laikiem bija paradusi dzīvot «no rokas mutē». Citiem vārdiem sakot, pastāvīgi darboties «ugunsdzēsēju» režīmā, ko nu nekādi nevar nosaukt par konstruktīvu darbu. Pēdējos gados saimniecisko jautājumu risināšanu Jelgavas Domē pamatīgi apgrūtinājuši partiju ķīviņi un pilnīgi nevajadzīga saimniecisko jautājumu politizēšana, pašaizliedzīgi cīnoties nevis par vēlētāju, bet gan par savām sīkmanīgajām partiju un ekonomisko grupējumu interesēm. Rezultātu diemžēl mēs labi zinām.
Klasisks piemērs ir pašvaldības dzīvojamais fonds, precīzāk sakot, tā akūts trūkums. Tas saistās ne tikai ar «kurjatņiku» iedzīvotāju izmitināšanu, bet arī ar vairākām pašvaldības dzīvojamajā fondā ietilpstošajām avārijas mājām, kuru iedzīvotāji Domei jāizmitina normālai un drošai dzīvošanai paredzētos apartamentos. Nu Dome ir pamodusies, un pagājušajā sēdē tika pieņemts konceptuāls lēmums par ēkas Pasta ielā 44 iegādi. Šajā bijušo kopmītņu ēkā paredzēts izvietot apmēram 70 dzīvokļu īpašnieku. Pēc Domes izpilddirektora Gunāra Kurloviča teiktā, patlaban aktuālā potenciālā pirkšanas cena esot 88 tūkstoši latu, taču vēl notiekot «diņģēšanās». Nekustamā īpašuma vērtētāji māju esot novērtējuši par aptuveni 110 tūkstošiem latu. Iekšējo ēkas komunikāciju sakārtošanai nepieciešami vēl aptuveni 40 tūkstoši latu. Dzīvokļu kosmētiskais remonts – uz potenciālo īrnieku pleciem. 88+40=128 (tūkstoši latu). It kā nav pārāk daudz par 70 dzīvokļu māju, un tomēr…
Izbrīnu rada tas, ka, šobrīd izskatās, domnieki vairāk nekā 100 tūkstošus latu gatavi izlietot mājas pirkšanai (un remontam), neizsludinot konkursu. Tādā gadījumā rodas ļoti loģisks jautājums – kāpēc tieši šo namu? Vai tas ir vienīgais Jelgavā vai arī te slēpjas Domes pozīcijas ieinteresētība? Aizbildināšanas, ka citu potenciālo māju meklēšanai nav laika, šķiet, nebūs īsti vietā. Tad jau iznāk, ka Domei nav laika tam, lai tās darbs būtu caurspīdīgs un vēlētājiem labi saprotams. Domājams, pirms pašvaldību vēlēšanām šāds laiks noteikti būtu atradies.
Bet, atgriežoties pie potenciālās ēkas pirkšanas, – neizsludinot konkursu, Domes pozīcija un administrācija ar šo darījumu met ēnu uz savu darbu un rada pamatu aizdomām par Domes amatpersonu ieinteresētību šajā darījumā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka savulaik šo ēku Dome varēja iegādāties stipri lētāk, un būtu ļoti interesanti dzirdēt atbildi uz jautājumu, kamdēļ tas netika izdarīts. Vai domniekiem aizmirsies, ka viņi nerīkojas vis ar savu privāto, bet gan ar nodokļu maksātāju naudu, un Jelgavas budžets atgādina izspiestu citronu. Bet te pēkšņi kā no gaisa rodas vajadzība pirkt māju par tik daudziem desmitiem tūkstošu latu. Kaut kā jocīgi…
Kas bijis, bijis, un izlietu ūdeni vairs nesasmelsi – iepriekšējo Domes deputātu sasaukumu kļūdas labot vairs nespēj neviens. Bet pašreizējiem domniekiem ir visas iespējas no tām mācīties un tās neatkārtot. Domājams, šī nebūs pēdējā ēka, kuru pašvaldībai vajadzēs iegādāties sava dzīvojamā fonda uzlabošanai. Un, lai tas notiktu godīgi, visiem šādiem darījumiem ir jābūt pilnīgi caurspīdīgiem. Ja tas domniekiem izrādīsies par grūtu, tad vieglākais ceļš ir mainīt nodarbošanos.
