Tuvi un tāli līvbērznieki nesen pulcējās uz «labo ļaužu puses» saietu. «Labo ļaužu puses» apzīmējums Līvbērzē iegājies pēc pagasta vēstures grāmatas tapšanas ar tādu pašu nosaukumu.
Tuvi un tāli līvbērznieki nesen pulcējās uz «labo ļaužu puses» saietu. «Labo ļaužu puses» apzīmējums Līvbērzē iegājies pēc pagasta vēstures grāmatas tapšanas ar tādu pašu nosaukumu. Sapulcējās kādreizējie saimniecības speciālisti un strādājošie, tie, kam dzimtas saknes ir Līvbērzē un kas šajā pusē atgriezušies, skolotāji. Pulcējās vienkārši līvbērznieki. Lai satiktos, atcerētos un turpmākajām gaitām spēku smeltos.
Kad pie jaunības slitas citi kumeļi zviedz
Lai kādi laiki nākuši un gājuši, lai kādi ir un būs, šeit vienmēr būs cilvēki, kas lepni saka «Mēs – līvbērznieki». Tik daudziem ar Līvbērzi un saimniecību «Jelgava» saistīti likteņi. Tur pagājusi jaunība un spēka gadi, tur dzimuši, auguši un dzīvo bērni. Tas ir ne tikai mudinājums satikties, tas tiešām bija skaists laiks, tikšanās reizē atzina ne viens vien tagadējais vai kādreizējais līvbērznieks.
Tieši saimniecības «Jelgava» ļaudis un kādreizējie speciālisti veidoja lielāko saieta dalībnieku daļu. Un kā gan citādi, ja savulaik saimniecība bija noteicošā dzīves ass ne vien ražošanas un saimnieciskajā dzīvē. No tās rocības bija atkarīgas arī kultūras aktivitātes un skolu stiprināšana. Līvbērznieki, šķiet, par atbalsta trūkumu nav varējuši sūdzēties.
Tiesa, kopš saimniecības izveides Līvbērzi skāris ne mazums pārmaiņu. Ik pa laikam tās teritorija paplašinājusies uz apkārtējo kolhozu pievienošanas rēķina. Pēdējā pievienošana notika 1978. gadā, kad saimniecībai «Jelgava» pievienoja savulaik no divām saimniecībām izveidoto kolhozu «Vārpa». Savukārt Līvbērzes pagasts (tolaik ciems) pašreizējās robežas ieguva gadu vēlāk.
Lai gan vājāku saimniecību pievienošanas rezultātā arī par stiprākām atzītās sāka nīkuļot, jo palielinājās izmaksas, tomēr «Jelgavai» no tā izdevies izvairīties un ekonomiskais potenciāls turpinājis palielināties. Ne viens vien to saista ar ilggadējā saimniecības direktora Jāņa Ridera vārdu, kas saimniekošanu vadīja 26 gadus (līdz 1983. gadam), bet tagad pagasta aktivitātes virza kā deputāts.
J.Rideris norāda, ka rezultāti ir gudro un atsaucīgo speciālistu nopelns, kas strādājuši gan ražošanas nozarēs, gan kultūras un citās jomās un visus gadus bijuši viņam līdzās. Tā saimniecības vadītājam esot liela veiksme. Nostiprinājušies un auguši ekonomiskie rādītāji, ar katru gadu vairāk līdzekļu ieguldīts zemes meliorācijā, ražošanas ēku būvē, Līvbērzes ciemata izveidē. Un lai nu kā bija ar sociālistiskās sacensības aktivitātēm, agrofirmas «Jelgava» vārds arī bez tām bija labi zināms visiem Latvijas lauksaimniekiem.
Līdztekus lauksaimniecības pamatnozarēm – labības un lopu audzēšanai – «Jelgava» izcēlusies arī kā dārzeņu audzēšanas saimniecība. Salīdzinājumā ar sākotnējiem apmēriem laika gaitā tie vairākkārt palielinājās un pārsniedza 460 hektāru. Tanī skaitā 173 hektāros bija ierīkota apūdeņošanas sistēma. Tolaik tā bija viena no lielākajām, ja ne pati lielākā lauka dārzeņu audzēšanas saimniecība Latvijā, kur audzēja ap 20 dārzeņu kultūru. Bet citādi agrokombinātā, ko izveidoja 1986. gadā, nevarēja. Bez saimniecības tā sastāvā iekļāva konservu rūpnīcu Jelgavā un sakņu bāzi, ekspluatācijā nodeva ar apsildes un apūdeņošanas sistēmām aprīkotas zemstiklu siltumnīcas divu hektāru platībā.
Aina Tauriņa, kas savulaik strādājusi par ekonomisti, atzīst, ka nodarbošanās ar pārstrādi lauksaimniekiem bija pareizs solis. Tiesa, pārmaiņu laikā acīmredzot pietrūka tvēriena darbības turpināšanai. «Tagad zemnieki ir pārliecinājušies, kā ir, kad graudu kombināti ir svešās rokās. Vienīgi pie cukurfabrikas vēl turamies ar «ragiem un nagiem»,» viņa saka.
Saimniecības specializācija, nenoliedzami, ir atstājusi savu iespaidu uz pašreizējo Līvbērzes pagasta zemnieku un piemājas saimniecību īpašnieku ikdienu. Gan visiem zināmos, gan retāk izplatītos dārzeņus audzē vairāk nekā 300 hektāros.
Pagastā reģistrētas ap 70 zemnieku saimniecības, bet lielo zemnieku Līvbērzē nav. Ir vairāki simti piemājas un nomnieku saimniecību. Veiksmīgi strādā Ināras Ozoliņas zemnieku saimniecība «Svētes Ozoliņi», kur audzē zemenes, dārzeņus un ziemājus. Ražas novākšanas laikā un citās sezonas aktivitātēs 53,1 hektāru lielajā saimniecībā nodarbina ap 80 strādājošo. 20 hektāros ar dārzeņkopību (kartupeļu, kāpostu, burkānu audzēšanu) saistīta Rutas un Arņa Medņu piemājas saimniecības ikdiena. Tā kā pašlaik galvenais saimniekošanas stūrakmens saistīts ar noieta tirgus meklējumiem un tur vērojama vislielākā konkurence, Medņu saime savu izaudzēto realizē pat Somijā. 9,8 hektāros dārzeņus audzē Agra Zariņa zemnieku saimniecībā «Jaunsudrabiņi».
Savukārt ciemata siltumnīcās saimnieko SIA «Līvbērzes dārznieks», bet attālākajās – Vācijas uzņēmums «Bērzes dārziņi». Iet smagi, bet cilvēki ir apmierināti, ka vispār ir darbs, iespēja kaut ko nopelnīt. Vaļējās dārzeņaudzēšanas platības ar apūdeņošanas sistēmu aiziet postā. Arī SIA «Agrofirma «Jelgava»» drīzāk velk dzīvību, attīstībai, jaunas tehnikas iegādei līdzekļu nepietiek. Arī zemnieku vidū ik pa laikam kāds pārtrauc aktīvu darbošanos, zemi iznomā, cits samazina saimnieciskās darbības apjomus vai maina profilu. Bet tādas reiz ir šodienas norises.
Bez lauksaimnieciskajām aktivitātēm Līvbērzes cilvēkiem darbu dod koksnes apstrādes uzņēmums «Jelgawood», firmas «Svētvalde» un «Laflora», kas izstrādā kūdru, SIA «Jelgavas mežs» iecirknis. Pagastā ir vairāki individuālie uzņēmumi, SIA un zemnieku saimniecības, kas nodarbojas ar tirdzniecību un ēdināšanu. Taču pašreizējās saimnieciskās aktivitātes nav tik lielas, lai visiem izdotos atrast nodarbošanos. Tajā pašā laikā kārtīgi un uzticami strādnieki ir problēma. Gan dārzeņaudzēšanas saimniecībām, gan cita veida uzņēmumiem. Saimniekošanas formu maiņa daudziem izvērtusies visai smaga, ne visi spējuši atrast savu vietu un ļāvušies straumei.
«Agrāk nebija tāda, kas varētu nestrādāt. Viņus audzināja, kamēr izaudzināja – ja nederēja par traktoristu, ielika lauku brigādē. Bija jāstrādā un pastāvīgi jāpapildina zināšanas, jāmācās. Tagad, kad tas nav obligāti, daudzi ne mācās, ne strādā. Tas ir slikti. Agrāk visi vecāki strādāja, bērni to redzēja un zināja, ka citādi nevar,» spriež A.Tauriņa.
Kā speciāliste, kas strādājusi Vārpas pusē, viņa ir gandarīta, ka Līvbērzes pašvaldība daudz rūpējas par šo ciematu. Tur izveidota veļas mazgātuve un pirts, jauniešu klubs, kur sportot, atpūsties, pilnveidot intereses. Arī Aizupes skola vairs nav pamesta novārtā. A.Tauriņa pieļauj, ka Līvbērzes ciemata iedzīvotāji varētu kļūt greizsirdīgi, bet ir jādomā par visiem.
Aizgājušie laiki pieder vēsturei. Pārmaiņu ietekmē nereti par tiem smīkņājam, bet neba nu viss ir smīkņāšanas vērts. «Tanī laikā tika sakopta zeme, uzbūvēts ciemats, kultūras nams, daudz līdzēts skolām. Jāņa Ridera vadībā saimniecībā izaudzināti daudzi vadītāji,» atzīst kādreizējā kaimiņu kolhoza «Nākotne» vadītājs Valerjans Konovalovs.
Jā, «Jelgava» savulaik bija īsta lauksaimniecības speciālistu kadru kalve. Agronome Velga Lejniece kļuva par saimniecības vadītāju Staļģenē, iecirkņa priekšnieks Rihards Āboliņš un Andris Tauriņš nonāca Lielvircavas pusē, galvenais agronoms Ivars Sekacis vadīja saimniecību Jēkabpils rajonā, Mārcis Jankevics – kolhozu «Vienība», galvenais vetārsts Artūrs Elsis kļuva par Rīgas rajona Lauksaimniecības pārvaldes priekšsēdētāja vietnieku… «Jā, sarkanie baroni bija dzīvais ārprāts, visu Latviju izpostīja. Hānbergs par īstiem izvirtuļiem sauca, kas pirtis sacēluši un no silēm šampanieti dzer,» ne bez ironijas saka J.Rideris. Un kā gan bez ironijas, ja dažs solījies kā gnīdu nospiest. Nu sarkano baronu vairs nav, nav ko vainot. Bet nopietni, no laika attāluma uz kādreizējo veikumu atskatoties, nelabojamas kļūdas tajā nevar saskatīt. Sīkumu, ko varēja izdarīt labāk, protams, netrūkst. J.Rideris teic, ka salīdzināt toreizējās un pašreizējās norises nav iespējams. «Tas ir tāpat kā salīdzināt grāmatvedes darbu ar skaitīkļiem un ar datoru.»
Tagad dzīves ass ir pašvaldība. «Patīk tas, ka Līvbērzes saimniece Nellija Empele nav dzirdēta sūkstāmies, bet sit cauri necaursitamas lietas,» atzīst «Nākotnes» vadītājs V.Konovalovs. Un tas nav lēts kompliments, bet lietišķs vērtējums. Sakārtota apkure, ūdensapgāde. Daudz darīts izglītības iestāžu labā un sociālajā sfērā, tiek atbalstīta kultūra, visu neuzskaitīt un neizstāstīt. Pagastā darbojas Biznesa informācijas centrs, kur pašreizējie un potenciālie uzņēmēji var saņemt informāciju, palīdzību projektu gatavošanā. Pašvaldība labprāt ierādītu brīvās telpas jauniem uzņēmumiem. Aritmētika vienkārša: pretimnākšana vietējiem uzņēmējiem veicina jaunu darbavietu rašanos, kas savukārt sekmē iedzīvotāju labklājību un vairo pašvaldības budžeta ieņēmumus, kalpo par pamatu visai pagasta attīstībai.
Kas tik viss nav bijis
Paju sabiedrības «Lielvircava» vadītāja vietnieks Andris Tauriņš, kas tajā pusē dažādos amatos (dārzeņkopības nozares vadītājs, iecirkņa priekšnieks, direktora vietnieks ražošanas darbā) nostrādājis 17 gadu, tos sauc par skaistākajiem, kad gan cītīgi strādāts, gan daudz dziedāts un ekskursijās braukts. Vēl pēc tam, kad jau strādājis Lielvircavā, viņš pāris reižu, uz darbu dodoties, aizbraucis līdz Tušķiem un attapies, ka nu jābrauc uz Elejas pusi.
Uz lūgumu atcerēties kādus agrāko gadu mirkļus, arī tādus, par ko šodien smaidām, teic, ka pieticis visa kā. Kā jau dārzeņaudzēšanas saimniecībā darbs saistīts ar strādnieku pārvadāšanu. Bet tam nepieciešami autobusi. Lai pie tiem tiktu, iznācis dažādi «draudzēties» ar lieliem priekšniekiem – vienam somu pirts organizēta, citam kūtsmēslu vezums piegādāts. Savukārt kādugad tieši Jāņu dienā ministrijā vajadzējis piegādāt tikko kautu teļu. Zootehniķe Dzidra Rubule ne bez pamata satraukusies – visi līgos un kurš gan nākamajā dienā būs spējīgs braukt. Lai būtu vedējs, nekas cits neatlicis, kā pieskatīt savu vīru.
Savukārt, kad piegādes plāna izpildei pietrūcis cukurbiešu, uz fabriku vestas lopu bietes. Tās, protams, arī pārstrādātas. Tiesa, cukura iznākums bijis gluži cits. Iztrūkstošais kartupeļu plāns pildīts «uz papīra» ar «Sortsemovošč» palīdzību. Ar sivēniem bijis gluži otrādi. Tie, kas nav bijuši fiksēti papīros, nav bijuši jāved uz Maskavu. Tādējādi, ja sivēnmātei piedzima desmit sivēnu, uzrādīja septiņus.
Aina Verze no galvenās zootehniķes laikiem atceras cilvēciski spilgtas epizodes, bet pagasta saimniecei Nellijai Empelei dāvina pašas adītas zeķes.
Sešdesmito gadu beigās praksē atnākušais Lauksaimniecības akadēmijas (tagad LLU) students saslimis ar tuberkulozi, par ko uztraukušies visi lopkopji. Padzirdēts, ka kaitei labi palīdz suņa tauki. Bet kur ņemt suni? Savu kucīti nav pažēlojusi lopkopības brigadiere Mirdza Blažēvica.
Lopkopībā strādājošie kontrolasistentei Valentīnai Ivanovai organizējuši kolektīvās kāzas. Tā kā apstākļi nav bijuši vienkārši, bet izredzētais nācis no Latgales, kur saskaņā ar tradīcijām kāzas jāsvin līgavas un līgavaiņa galā, kolēģes, lai atbalstītu Valentīnu, braukušas arī uz to pusi.
Tagad A.Verzi sauc par galveno pensionāru rīkotāju – viņa ir Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja vietniece un darbojas Labklājības ministrijas darba grupā. Viņa ir gandarīta, ka Līvbērzes pagasta iedzīvotājiem salīdzinājumā ar daudzu citu pašvaldību ļaudīm ir drošības izjūta. Pašvaldība cilvēkus atbalsta grūtos brīžos.
