Kas reiz gluži kā Saturns vismaz sev šķitis esam stabilitātes garants, brīžiem izrādās nevarīgāks par no ratiem izkritušu bastardu, kam pagrūti saviem spēkiem nostāties uz vārgajām kājelēm.
Kas reiz gluži kā Saturns vismaz sev šķitis esam stabilitātes garants, brīžiem izrādās nevarīgāks par no ratiem izkritušu bastardu, kam pagrūti saviem spēkiem nostāties uz vārgajām kājelēm. Tā ir daļa iespaida, ko pašreiz atstāj ekspremjera Aigara Kalvīša pozīcija.
“Muļķības nav sastrādātas”, “valdībai nav nopietnu instrumentu kreditēšanas ierobežošanai, ar to nodarbojas Latvijas Banka (LB)”, “vienmēr esmu bijis par straujāku attīstību” – šķiet, tie ir bijušā izpildvaras līdera pārliecības stūrakmeņi. Vai būtu jādomā, ka valdības mītne atrodas neskaitāmu gaismas gadu attālumā no LB ēkas un abu struktūru vadības ne reizi un ne ar pušplēstu vārdu nav pārrunājušas procesus, kas skar ikvienu valsts iedzīvotāju?
Stabilitātes “flagmanim” grūti atzīt, ka slazdi inflācijas žurkulēnam izlikti dažus gadus par vēlu, bet kavēšanās ar izziņu prasīšanu par legāliem ienākumiem lējusi pamatīgas ūdens šaltis uz ekonomikas “vārīšanās” dzirnām. Ja reiz prioritāte bijusi straujāka valsts attīstība un trijos “veiksmes” gados dubultotās algas (tiesa, ar krietni mazvērtīgāku naudu), tad neatbildēts paliek jautājums, kādēļ konkrētu profesiju pārstāvji vēl joprojām tiek turēti zem krīzes iztikas minimuma, par pensionāriem pat nerunājot.
Sekas ir labi manāmas – esam uz Eiropas inflācijas čempionāta pjedestāla augstākā pakāpiena, un aizvien lielāks cilvēku skaits palielinātu hipotekāro maksājumu dēļ virtuāli pretendē uz vietu pie “parašas” parādnieku cietumā. Turklāt paģiras pēc lepnajām dzīrēm pastiprina arī Briseles vēju ripinātā akcīzes nodokļa sniega bumba. Speķītis Latvijas iedzīvotāju pavēderē izmaksājis sasodīti dārgi.
