Cilvēkam paliekot bez darba, viņš zaudē ne tikai iespēju nopelnīt līdzekļus eksistencei, bet lielā mēra arī dzīves pamatu un jēgu. Ja bezdarba periods ievelkas, cilvēka pašvērtība var tik tālu kristies, ka pēc tam to grūti atgūt pat ilgstošā laikā.
Cilvēkam paliekot bez darba, viņš zaudē ne tikai iespēju nopelnīt līdzekļus eksistencei, bet lielā mēra arī dzīves pamatu un jēgu. Ja bezdarba periods ievelkas, cilvēka pašvērtība var tik tālu kristies, ka pēc tam to grūti atgūt pat ilgstošā laikā. Tomēr ir svarīgi sevi pārvarēt, lai pārkvalificētos, lai varētu sevi piedāvāt darba tirgū. Šim nolūkam Latvijas Nodarbinātības valsts dienests organizē darba meklētāju mācības dažādos kursos. Par tiem mēdz būt dažādas atsauksmes, taču tik lielu gandarījumu par kursiem «Ziņas» uzklausīja pirmoreiz.
Mārīte Nagle visu darba mūžu bija nostrādājusi tirdzniecībā – par pārdevēju, veikala vadītāju. Augu dienu stāvot pie letes, viņa iedragāja veselību. Sāpes mugurā noveda slimnīcā. Sekoja operācija, invaliditāte. Kad veselība uzlabojās, «vilciens bija aizgājis»: bijusī pārdevēja, kaut arī pieredzējusi un ar lielu darba stāžu, darba devējus neinteresēja. Un M.Nagle stājās bezdarbnieku uzskaitē «darba biržā».
Deviņus mēnešus viņa cītīgi reizi mēnesī gāja uz Nodarbinātības valsts dienesta Jelgavas centru pārreģistrēties, saņemt pabalstu un… konstatēt, ka viņai praktiski nav izredžu dabūt darbu. Jo pārdevējas gan ir vienas no pieprasītākajām, taču šo darbu M.Nagle strādāt vairs nevarēja veselības dēļ, savukārt citas vakances šķita nepieņemamas, svešas.
Melita Monozova ilgu laiku bija strādājusi kādā uzņēmumā. Štatu samazinājuma dēļ viņa bija nokļuvusi bezdarbniekos. Kaut arī bijusi galvenā ekonomiste, viņai vajadzēja samierināties ar darba meklētājas statusu. Taču M.Monozova apzinājās, ka pārsātinātajā darba tirgū viņai izredzes dabūt darbu ir tikai tad, ja viņa cels savu zināšanu līmeni. Viņa saprata, ka ar iepriekšējām zinībām un pieredzes bagāžu kļuvis par maz, nepieciešams pārkvalificēties. Tāpēc M.Monozova jau nopietni apsvēra iespējas iestāties kādos maksas kursos, taču, pirmkārt, kursiem bija vajadzīga prāva naudas summa, otrkārt, neapmierināja piedāvātās programmas: tās lielākoties bija šauri profilētas. Risinājums nāca negaidīti: NVD organizēja trīs mēnešu grāmatvežu kursus pēc padziļinātas programmas. Bija iespējams mācīties vai nu Rīgā, vai tepat Jelgavā, kur nodarbības vadīja Dobeles Pieaugušo izglītības centra pedagogi. Abām sievietēm paveicās mācīties savā pilsētā Jelgavā.
Mārīte Nagle atceras, ka pēc tam, kad paredzētais bezdarbnieku pabalsta saņemšanas laiks bija pagājis, bet viņa joprojām bijusi neziņā par savu nākotni, NVD darbinieces viņai piedāvāja iesaistīties darba meklētāju klubiņā. Nosaukums gan licis domāt par kaut ko ne pārāk nopietnu: klubs, sarīkojumi, sanāksmes… Izrādījās, ka darba meklētāju klubs patiesībā ir neaizstājams starpposms darba meklētājiem, kas nonākuši krustcelēs: veselu nedēļu klubiņa biedriem jāapmeklē nodarbības psiholoģijā, darba tiesībās, ar dažādu testu palīdzību kluba biedriem palīdzēja gan iepazīt katram savu raksturu, gan novērtēt profesionālo orientāciju un atbilstību. Faktiski, kā teic M.Nagle, tā bijusi sākotnēja atlase, lai noteiktu piemērotākos kandidātus valsts samaksātajiem kursiem. Grāmatvedības trīs mēnešu kursiem bija pieteikušies ap 80 pretendentu, uzņemt varēja apmēram pusi.
Nākamos trīs mēnešus (no 1. aprīļa līdz 6. jūlijam) abas sievietes diendienā, kā uz darbu devās uz nodarbībām Jelgavas PIC telpās. No pusdeviņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā viņas kopā ar pārējiem kursantiem tika vadātas ne tikai pa grāmatvedības specialitātes specifiskajiem zināšanu līkločiem, bet maksimāli apmācītas arī saskarīgajās zinībās. Tagad abas kundzes ar pateicību atceras, cik ļoti viņas sākumā bija pārsteigusi plašā mācību programma: trīs mēnešos viņas apguva gan finanšu un kredīta kursu, gan uzņēmējdarbības pamatus, uzņēmuma grāmatvedību, darba un saimnieciskās tiesības, lietvedību, lietišķo attiecību psiholoģiju, datormācības pamatus un datorgrāmatvedību…
Melita Monozova: «Pirms mācību sākuma zināju, ka vēlos kaut ko nopietnu, taču, pat ar šādu pieeju, jau no pirmajām nodarbībām jutos pārsteigta par mācību līmeni un kvalitāti. Taču visvairāk mani pārsteidza pasniedzēju attieksme pret mums, kursantiem.»
M.Nagle papildina: «Piemēram, vairākas sievietes bija no laukiem. Pasniedzēji vienmēr centās pieskaņoties, lai viņas pagūtu uz savu autobusu, faktiski katrai kursantei piemērojot individuālu pieeju.»
Melita Monozova turpina: «Īpaši godprātīgas, sava mācību priekšmeta ietvaros prasīgas, taču tajā pašā laikā sirsnīgas un cilvēcīgi saprotošas bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes četras grāmatvedības speciālistes – Ingūna Leibuss, Regīna Grigorjeva, Anastasija Svarinska un Inese Jukse. Viņas lieliski organizēja mācību nodarbības, cita citu aizvietojot un papildinot tā, ka mēs, kursantes, varējām iegūt nevis tikai viena cilvēka sniegtās zināšanas, bet – četru summu.»
Mārīte Nagle savukārt piebilst, ka viņai agrāk bijušas tādas kā mistiskas bailes no datoriem, bet pēc Dobeles PIC pasniedzēja Vladimira Judina aizrautīgi vadītājām nodarbībām priekšstats diametrāli mainījies. Viņa ne tikai sapratusi informātikas nozīmi mūsdienīgā ražošanā, grāmatvedības uzskaitē un pat sadzīvē, bet arī guvusi pārliecību, ka pati pietiekami labi spēj strādāt ar datoru.
Par NVD organizētajiem kursiem abas sievietes ir neviltoti augstās domās. Viņu kursā bijusi gan lingviste, gan meitenes bez profesijas, gan ķīmiķis un pat ģeologs, visus vienojusi nepieciešamība pārkvalificēties atbilstoši darba tirgus prasībām. Katram pirms tam bijusi personīga drāma – darba un materiālā nodrošinājuma zaudējums. Daži bezdarbnieku statusā ar dziļu iekšēju pazemojuma sajūtu ik mēnesi devās uz «darba biržu» pēc pabalsta, neviļus juzdamies kā lūdzēji, kas pie ķēķa durvīm gaida atmetam kādu kumosu. Daudzi ar pēdējiem spēkiem pārvarēja nedrošību, lai spertu izšķirošu soli pretī pārkvalifikācijai. Un tā nenoliedzami bijusi kursu rīkotāju un pasniedzēju liela prasme šos tik dažādos cilvēkus vienot un virzīt uz kopīgu mērķi – daudziem līdz tam nezināmas profesijas apguvi. Un barjera nebija ne kursu dalībnieču dažādais vecums, ne valsts valodas prasmes līmenis, ne iepriekšējo zināšanu bagāža: kursu klausītājas vienojusi pasniedzēju lielā atbildība un cilvēciskā izpratne.
Daļa klausītāju gan sākumā šaubījusies, kādu reālu labumu dos absolvētie kursi. Tagad viņi ir pārliecināti, ka ieguvuši (turklāt pilnīgi bez maksas, jo visus mācību izdevumus un pat transporta izdevumus sedz valsts) nevis «zivi» (konkrētu, uzreiz patērējamu labumu), bet gan «makšķeri», ar kuru arī iemācīti rīkoties.
Un, lai gan tagad pēc kursu beigšanas ne darba tirgus radikāli mainījies, ne kļuvis vairāk vakanču, absolventēm ir daudz vairāk izredžu sevi piedāvāt darba devējiem mūsdienu kvalifikācijas līmenim atbilstošā kondīcijā. Lai gan solīdais, pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošais diploms vēl nav biļete uz noteiktu darbavietu, tas vairākiem desmitiem cilvēku tomēr apliecina viņu atbilstību darba devēju prasībām, kas savukārt neizmērojami ceļ pašapziņu.
Abas kundzes, kas ļoti bija vēlējušās ar «Ziņu» starpniecību izteikt savu gandarījumu par teicami organizētajām, vispusīgajām mācībām, tagad uz dzīvi spējot raudzīties ar lielāku optimismu. Viņas ir pārliecinātas, ka darbu jauniegūtajā bilancspējīgā grāmatveža specialitātē noteikti atradīs. Ja ne Jelgavā, tad Rīgā. Viņas jūtoties pārliecinātas par savu spēju izturēt konkurenci.
