Madlēnas Bratkus un Elīnas Apsītes stāsti
Laiks ziemai nomainīt pavasari. Tieši tādēļ laiks pēdējiem “Ziemas stāstiem”. Tajos teju divu mēnešu garumā atklājām brīnišķīgas Jelgavas un Jelgavas novada personības mums līdzās. Ar viņu stāstiem, fotogrāfijām un atziņām ikviens var iepazīties Kultūras un mākslas centra “Nātre” radītajā lielformāta fotogrāfiju izstādē “Ziemas stāsti” Jelgavas pils pagalmā. Izstādes laiks ir pagarināts līdz pat 18. aprīlim. Tā skatāma katru darba dienu no pulksten 10 līdz 17, arī Lieldienu laikā. Pēdējo stāstu varones ir divas vitālas, dzīvesgudras, optimisma un prieka pilnas sievietes – Madlēna Bratkus un Elīna Apsīte.
Abas ir senas kolēģes un domubiedres, kas kopā radījušas vairākus radošus uzvedumus. Viņas abas vieno misijas apziņa, ka mēs kā tauta esam patiesi varena, ka mūsu saknes ir dziļas, tās jākopj un vērtības iespējams pārmantot vien tad, ja ar tām dalāmies un nododam nākamajai paaudzei.
Madlēna Bratkus
Madlēna ir dzimusi Rīgā, augusi, mācījusies, dauzījusies, pēcāk iemīlējusies jau Jelgavā, kur gājusi 1. vidusskolā. “Jelgava ir manas bērnības un jaunības pilsēta. Tā ir ļoti mainījusies. Tomēr atmiņās man tā būs ar aizsalušiem grāvjiem ziemās, kur slidināties, ar aizaugušām pļavām Slimnīcas ielas rajonā, ar plūdiem pavasaros, kad varēja neiet uz skolu, ar lielo čīkstošo karuseli Raiņa parkā. Es tur vienmēr jutos droši.”
Pēc skolas beigām Madlēnai sācis veidoties viņas profesionālais ceļš un dejas mīlestība. Absolvējusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu un ieguvusi horeogrāfiskā kolektīva vadītāja diplomu. Vēlāk izglītība papildināta Liepājas Pedagoģijas akadēmijā kultūras vadības specialitātē. Mācības vienmēr tikušas apvienotas ar ģimenes dzīvi laukos Zaļeniekos un divu bērnu – Martas un Rūdolfa – audzināšanu.
Tādēļ arī par savu lielāko personīgo sasniegumu Madlēna uzskata to, ka, būdama 100% pilsētniece, viņa jau 32 gadus dzīvo laukos un arī vēlas tur palikt. Savukārt profesionālajā ziņā – ka jau 22 gadu garumā ir Jelgavas jaunrades nama “Junda” Tautas deju kolektīva vadītāja, deju pedagoģe. Ar lielu prieku viņa brauc uz “Jundu”, lai satiktos, kopā mācītos, veidotu dažādus horeogrāfiskus projektus ar saviem dejotājiem, talantīgiem jauniešiem (Jānis Grūtups iestudēja dejas izrādi “Kerija, Mēs. Pieaugšana”, Made Galiņa izveidoja deju uzvedumu “Mades burtnīca). Deju zāle ar bērniem Madlēnai ir prieks, gandarījums, spilgtas emocijas, bezgalīga enerģija. Skatuve ir cieņpilni svētki pret apkārtējiem un sevi pašu.
Par “Covid” laiku, kad viss jāprot iemācīt attālināti, Madlēna pārliecinoši saka: “Man neviens neiestāstīs, ka dejas var mācīt un mācīties attālināti vai ar tehnoloģiju palīdzību! Deja ir enerģija, emocijas, kurā cilvēka klātbūtne ir nepieciešamība! Esmu deju pedagoģe, un mans uzdevums ir iemācīt latviešu tautas deju, latviešu tautas mākslu un kultūru un cieņu pret to. Tā ir īpaša enerģijas apmaiņa, un to attālināti iemācīt nevar, vienalga, kādas kombinācijas mēs neveidotu: dejotājs + dejotājs, dejotājs + pedagogs, dejotājs + skatītājs, tikai ne dejotājs + dators. Arī iedvesmas man nav. Tā rodas lielā darbā, saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Jo deja ir cilvēks!”
Madlēna ir spilgts piemērs, kā viens cilvēks ar lielu darba mīlestību un stingru apņemšanos var sasniegt vēl vairāk – ne tikai mācīt, būt par deju pedagogu bērniem un jauniešiem, bet arī radīt un tapt par autoru kam varenam. Madlēna Bratkus ir daudzu horeogrāfisku uzvedumu autore. 2015. gadā viņa bijusi XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku lielkoncerta “Daugavas” stadionā dejas autore, bet 2020. gadā – XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes locekle. Šos deju svētkus vēl gaidām un zinām, ka tajos savu spēku un enerģiju ieguldījuši arī mūsējie, tādi kā Madlēna. Par savu veikumu viņa cildināta arī konkursā “Zemgales laiks Ziedonim” nominācijā “Zemgales bize” (2020).
Kur rodams spēks un optimisms tomēr dejot un būt tik dedzīgai arī šobrīd? “Daudz šajā laikā dzirdu – katrā krīzē ir iespēja! Jā, ir! Šis laiks mani piespiedis apgūt tehnoloģijas, nu man ir savs “Zoom” konts un arī citas lietas. Ir apgūts kas jauns. Personīgi šis laiks ir devis iespēju atrast vairāk brīžu sev. Agrāk strādāju līdz vēlam vakaram. Mana vasaras pelde nu ieilgusi līdz pat janvārim. Esmu dzirdējusi, ka aukstumā iespējams saglabāt ķermeņa formu. Tomēr es jums saku – ronis ir ronis. Intuitīvi, vadoties pēc savām sajūtām, es visu ziemu peldu Pūteļu karjeros, neizlaižot nevienu dienu. Tas gūtais satricinājums nenormāli priecē. Tas ūdens mani glābj no “Covid” sasaluma un palīdz saglabāt dzīvesprieku un optimismu.
Vieta, kur Madlēna Bratkus smeļ mieru, prieku un optimismu, ir arī viņas mīļākā vieta, par kuru ir kāds īpašs stāsts, kas izlasāms un aplūkojams Jelgavas pils pagalmā lielformāta fotogrāfiju izstādē “Ziemas stāsti”. “Bildē esmu savā mīļākajā vietā – Zaļenieku Daukšās. Tā ir vieta, kurā mana ģimene jūtas vislabāk. Tur var pazust viens no otra un tur var arī visu nakti kopā pie uguns vienkārši pasēdēt. Tur var vienmēr izvēdināt galvu Zemgales vējos, tur var no sirds priecāties par katru tai smagajā zemē uzdīgušu zieda asniņu.”
Daukšās 1865. gadā ir dzimusi un līdz mācībām Jelgavas meiteņu ģimnāzijā dzīvojusi Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, vēlāk visiem zināmā Aspazija. Pēcāk mājas nonākušas dažādu ģimeņu īpašumā, te padomju gados dzīvojuši viesstrādnieki un vienubrīd līdz pat astoņām ģimenēm. Bet nu jau vairāk nekā 20 gadu šīs mājas Madlēnas ģimene sauc par savējām. “Aspazijas stāsts ir šo māju pievienotā vērtība. Un ikreiz, izdzirdot šīs rakstnieces vārdu, arī mūsu ģimenes sirdī kaut kas notrīc. Mēs neturpinām Aspazijas stāstu, bet veidojam savējo. Tieši pateicoties Daukšām, esam sastapuši ārkārtīgi radošus, talantīgus un zinošus Latvijas cilvēkus. Daudzi veikuši lielus pētījumus par rakstnieci, bet es tagad baudu viņu darbu augļus un labprāt izstāstu par līdzcilvēku paveikto. Tagad mums ir arī improvizēta Aspazijas istabiņa. Šīs mājas bijušas kā satikšanās punkts. Un varu droši teikt – pie mums neiebrauc tāpat vien. Daukšās nonāk tie, kuri patiešām meklē un grib te būt.”
Gluži kā Aspazija, arī Madlēna izstādē uzbur vienu no krāšņākajiem ziemas stāstiem un atmiņām par bērnību. “Mana ziema ir ziema Cēsīs. Tur pavadīju visus skolas brīvlaikus no pirmās klasītes līdz pat vidusskolai. Mēs dzīvojām Jelgavā, taču, sākoties brīvlaikam, mani, mazu meiteni, mamma iesēdināja Jelgavas stacijā vilcienā Minska–Tallina, tautā sauktu par “čaiku”. Tas veda caur Rīgu, Siguldu, bet trešā pietura Cēsis bija manējā. Tur mani sagaidīja vectēvs ar vecmammu. Un viss ceļš līdz Cēsīm bija kā pasaka! Vagoni bija ar lieliem, augstiem krēsliem vai arī visi sēdēja uz plackartēm – tādām lāvām. Man vienmēr bija vieta pie loga ar galdiņu. Vienmēr bija līdzi naudiņa, lai varētu nopirkt visgaršīgāko tēju pasaulē. Pa vagonu gāja pavadone ar sešām tējas tasēm katrā rokā. Tēju servēja tādās stikla glāzēs ar alumīnija ietvaru, un vienmēr klāt bija cukurgraudiņi. Tie allaž likās baltāki un saldāki nekā mājās. Un, kad nonācu Cēsīs, sākas ziemas prieki – ar slēpošanu, slidošanu un iešanu uz mežu kopā ar vectēvu. Tādas ziemas Zemgalē nekad nav bijušas! Slidot gāju ar tādām slidām, kur divas asas sliedītes piesien pie zābaka. Citiem bija hokeja slidas. Bet tad atminos, kā vienos Ziemassvētkos, kad mācījos kādā 2., 3. klasītē, saņēmu baltās daiļslidošanas slidas ar uzrakstu “žiguļi” un iegravētu kalna kazu virsū. Man vēl ir tāda bilde, kur mugurā zaķa kažociņš, cepure ar spicīti un adīti reitūži kājās, kas mūždien novēlās un šļūca zemē. Bet, braucot atpakaļ uz mājām Jelgavā, vecmamma deva žagariņu cepumiņus līdzi…”
Stāstā par Madlēnu vienmēr ir kaut kas jauns, piedzīvojumu pils. Tā arī tagad, kamēr esam nelielā dīkstāvē vai pārlieku lielā mierā, Madlēna ir apņēmības pilna ko darīt, apgūt jaunu. ”Mans šodienas izaicinājums – iemācīties spēlēt klavieres, vismaz sev pašai. Es mācos spēlēt klavieres “Suzuki” skoliņā. Un šogad Zaļenieku skolā man bija pirmais klavierkoncerts uz mazā flīģeļa. Tāds 40 minūšu garš, kas papildināts ar maniem stāstiem par skaņdarbiem un komponistiem. Koncerts maniem tuvākajiem draugiem. Šķiet, tā smieklīgi nedaudz, tomēr ļoti lepojos ar sevi, ka to paveicu. Tagad mācos jau otro grāmatu, un atkal būs koncerts. Bet savas mājas Daukšās gribētu radīt kā vietu, kur notiek skaisti notikumi un satiekas brīnišķīgi cilvēki.
Elīna Apsīte
Viņai nav vienas profesijas, un viņu nav iespējams aprakstīt īsi un lakoniski, jo, šķiet, tāda ir radošo personību daba – visu laiku augt un attīstīties, lai spētu iedvesmot arī citus. Par sevi Elīna saka: “Mana dzīve ir sadalīta divās daļās – viena dzīvo pilsētā, pucējas un grozās smalkā sabiedrībā, bet otra basām kājām skraida pa laukiem, darīdama daudzos darbiņus, ko nu tāda dzīve no manis prasa. Mūsu lauku mājās vīrs ir iekopis zivsaimniecību, un tas nozīmē zivju nozvejas vēlos rudeņos un agros pavasaros, brišanu pa dubļiem līdz ceļgaliem un visu dienu ņemšanos pa aukstu ūdeni. Jau par dzīvesveidu ir kļuvis katru rītu skriet uz Lielupi peldēties, vienalga, lai kāds ir laiks. Sešu kilometru krosiņš un auksta pelde – tas arī ir stāsts par prieku un laimīgu dzīvošanu.”
Bet citādi Elīna ir dzimusi jelgavniece un kā ļoti laimīgs cilvēks uzaugusi saticīgā, mākslinieciskā zinātnieku ģimenē. Beigusi Jelgavas bērnu mūzikas skolas vijoles klasi un 1. ģimnāziju. Kopš trīs gadu vecuma līdz studijām bijusi Jelgavas Tautas teātra bērnu un jauniešu dramatiskā kolektīva dalībniece.
No bērnu dienām Elīna atminas savu “Ziemas stāstu”. “Manas bērnības Jelgavā ziemas bija garas, garas, ar biezu sniegu un aukstu salu, ar šļūkšanu no kalniņa līdz tumsai un piesalušām lāstekām gar cepurītes malām un ar pikošanos, no skolas mājās nākot. Atceros, kā Driksa un Lielupe bija aizsalusi un tētis mani trakā ātrumā vizināja pa upes ledu, un man bija tik līksmi, bet reizē tik ļoti, ļoti bail. Ziemas bija piepildītas ar tīru, gaviļu pilnu prieku. Iedomājies – visi bērni ir iegājuši iekšā, tu guli sniegā, skaties zvaigznēs, tava dzīvokļa logi ir gaiši, tevi tur gaida, tu klausies pilsētā un esi tik ļoti, ļoti laimīgs!”
Bet savas bērnības vasaras Elīna pavadījusi Dzērbenes pagasta Lejniekos, pie latviešu cimdu mākslinieces, filozofes Jettes Užānes.Vēlāk Elīna beigusi LU Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļas bakalaura un maģistra studijas, studējusi pedagoģiju doktorantūrā, LU ieguvusi baltu filoloģijas maģistra grādu folkloristikā un šobrīd studē LU doktora studiju programmā. Kopš agras jaunības mācījusi filozofiju un retoriku Lauksaimniecības universitātes studentiem. Tikpat ilgus gadus bijusi kopā ar Spīdolas ģimnāzijas audzēkņiem, cenšoties parādīt pasauli citādāku – no latviešu folkloras, filozofijas un teātra mākslas puses. “Šķiet, pats svarīgākais manā dzīvē ir tas, ka vienmēr esmu bijusi iedvesmas meklējošs, zināšanu alkstošs un priecīgs cilvēks. Mana dzīve ir saistījusies gan ar teātri un režiju, gan filozofiju un folkloru, gan pedagoga darbu un brīnišķīgiem jauniešiem.”
Lai kurā jomā – darbā ar jauniešiem vai teātra režijā – Elīna darbotos, tas nesis lielus augļus. Viņa savulaik ieguvusi titulu “Iedvesmojošākā skolotāja”, saņēmusi “Zemgales laiks Ziedonim” balvu “Kedas” par aizrautīgu un radošu darbu, kultūras tradīciju un latviskuma veicināšanu.
Par saviem lielākajiem dzīves sasniegumiem Elīna Apsīte izsakās filozofiski un uz katra šķietamajiem lielākajiem triumfiem aicina paraudzīties arī no cita skatpunkta. “Lai cik vienkāršs, tas patiesībā ir grūti atbildams jautājums, jo svarīgi ir apjēgt, kas tad ir manas dzīves nozīmīgākie sasniegumi. Lai ko es arī teiktu, diez vai man izdotos pastāstīt par pašu būtiskāko, to, kas veido mani kā cilvēku, – tā ir nemitīga sevis pārvarēšana, disciplinēšana, saskaņošanās ar sevi un pasauli un paļāvība Visuma saprātam. Varbūt manas dzīves lielākais sasniegums būs bijis sastapt īsto vīrieti un prast nodzīvot ar viņu kopā, “līdz nāve mūs šķirs”, vai ļoti agrā vecumā laist pasaulē trīs ņiprus, veselus bērnus, uzņemties atbildību, rūpes un būt līdzās viņu pieaugšanai, bet varbūt spējā novērtēt un pateikties saviem dzīves skolotājiem – Jettei Užānei, režisorei Intai Aleksei, skolotājai Aijai Eiklonei, mammai Janīnai un tētim Mārim Brančiem un tik īpašajiem draugiem, no kuriem visu laiku iedvesmojos. Varbūt būtiskākais manā dzīvē būs bijis tas, ka esmu pratusi sarunāties ar pusaudžiem un parādīt viņiem dzīves un cilvēka kultūras izpausmju skaistāko pusi.”
No savām iedvesmas vietām Jelgavā Elīna min vairākas. “Bērnībā vismīļākā vieta man bija kultūras nams, jo tur bija skatuve, tur teātrī bija laimīgi mani vecāki un visapkārt valdīja radoša, mazliet noslēpumaina gaisotne. Es ļoti mīlu Driksu un Lielupi, manā bērnībā gar krastu auga vēl pirmskara laika ābelītes, mēs, bērni, ābolīšus ēdām sūrus un zaļus un ložņājām pa Trīsvienības torņa drupām. Tās ābelītes un torņa drupas man atmiņās ir ļoti svarīgas, kaut kādā mērā tās mani savienoja ar to seno Jelgavu, pa kuru vēl maza staigāja mana vecāmāte.
Esmu laimīgs cilvēks, jo mana miera, iedvesmas un jaunu ieceru vieta ir manas mājas, dārzs, tādēļ arī šī ir mīļākā un būtiskākā vieta Jelgavā, jo šeit klusumā nogatavojas domas, šeit nāk mani skolēni uz mēģinājumiem, te es visus cienāju ar kūkām un pīrāgiem, un zivju zupu, šeit esam veidojuši dārza jumta koncertus, šeit ir mana laimīgā vieta.” Mājas arī ir tā laimīgā vieta, kas iemūžināta skaistākajās Gata Indrēvica fotogrāfijās izstādē “Ziemas stāsti”.
Elīna arī ilgus gadus kopā ar “Jundas” dejotājiem veidojusi uzvedumus, bijusi vidējās paaudzes deju svētku un daudzu citu svētku, koncertuzvedumu režisore un scenārija autore. Darbojusies XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku radošajā komandā. Izdevusi savas garīgās skolotājas Jettes Užānes filozofijai veltītu grāmatu “Jettes dienu grāmata” un šobrīd gatavo nākamo – “Jettes cimdu grāmatu”. Izveidojusi kultūras un pašizziņas vietu savās lauku mājās Dzērbenes pagasta Lejniekos.
Bet par pandēmijas laiku, kad šķietami nekas nenotiek un radošums panīcis, Elīna saka: “Tāpat kā gadam vajag ziemu, dienai nakti, skaņai klusumu un kustībai pauzi, tāpat arī pasaulei ir nepieciešama apstāšanās, gabaliņš miera – to viņa mums ir uzdāvinājusi! Viss turpinās. Viss vēl tikai būs!”
