Jūlijā Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa izstāžu zālē skatāma Lolitas Zikmanes gleznu izstāde, kas veltīta mākslinieces astoņdesmitajai jubilejai. Viņa vienmēr bijusi uzticīga mākslas aicinājumam un glezno vēl aizvien. Mākslinieces darbos vērojams dzīves prieks, cieņa pret dabu un cilvēku, kā arī unikāla lielās pasaules un mazo detaļu saspēle.
– Jums pieder garš un, ceru, arī gleznaini skaists mūžs, tādēļ jautāšu – kā jūtaties 21. gadsimta 21. gadā?
Izstādes aprakstā es jau minēju, ka varbūt man ir tikai astoņdesmit. Pilnīgi neticas! Dzīve, no vienas puses, pagājusi kā viena diena, no otras, tā bijusi ļoti gara. Tādēļ es nezinu, kā uz to skatīties. Zinu tik, ka gribas dzīvot vēl.
– Pamanīju, ka jūs, trīs māsas, visas esat dzimušas kara laikā, tomēr esat gaišas mākslinieces. Kāda bija jūsu bērnība?
Kā jau visiem kara laika bērniem, tā nebija viegla. Ar vecāko māsu esam dzimušas Rīgā, un tad vecāki, bēgdami no kaut kā, toreiz jau bija daudz, no kā bēgt, pārcēlās uz Talsu rajonu. Esam dzīvojuši dažādās mājās, pašiem savu nekad nav bijis. Bērnība nebija viegla, bet mēs jau daudz ko nezinājām, nevarējām izvērtēt, kāda ir viegla un kāda grūta bērnība.
Tas, ka esam mākslinieces, ir liels tēta nopelns. Mēs zīmējām jau agrā bērnībā, atceros, tētis no kaut kur dabūta papīra uztaisīja burtnīcas, kurās zīmējām. Dzīvojām ļoti nabadzīgi, un tomēr, kad ar māsu beidzām septiņgadīgo skolu, tētis aizveda mūs uz Rīgu un ielika lietišķās mākslas vidusskolā. Vēlāk tur iestājās arī jaunākā māsa. Arī tur mums negāja viegli. Kad pabeidzu skolu, iestājos Mākslas akadēmijā.
– Gāja grūti, bet tomēr turpinājāt studēt mākslu un esat veltījusi tai visu savu dzīvi. Kaut kas tātad pie tās saistīja. Vai atceraties – kas?
Grūti pateikt. Man citas domas nemaz nebija. Vidusskolā mācījos tēlniecības nodaļā, kas negāja pie sirds, vislabāk man veicās zīmēšana, tāpēc akadēmijā iestājos grafikas nodaļā.
Tagad darbnīcā kārtoju vecos zīmējumus, skatos un domāju. Kad zīmē vai glezno, tad ne par ko citu nedomā, uzreiz tikai par to. Par līnijām, gaismēnām, krāsu attiecībām, domā tikai par darbu. Varbūt tas mani saistīja.
– Māris Brancis ir teicis, ka jūsu mākslā ūdens pilienā redzama visa jūra. Spējat mazajā saskatīt lielo un detaļās pasauli. Vai esat kādreiz domājusi, kā tas veidojies?
To nemaz nevar pateikt, kā mākslinieks strādā. Es gleznoju tad, kad ieraugu kaut ko tādu, ko jūtu, ka tas ir jāuzglezno, un tad vienkārši to daru. Citreiz var skatīties uz kaut ko skaistu, bet to nemaz negribas zīmēt. Tik skaisti ir jasmīni, bet tie nav gleznojami, tikai balts un zaļš. Par gleznu tos neuztveru, lai arī cik skaisti būtu.
– Jūs labprāt gleznojat dabas ainavas, tomēr lielu daļu mūža dzīvojat pilsētā. Vai nav bijis vilinājums pārcelties uz laukiem?
Es braucu arī uz laukiem, dažreiz uz Sīkragu pie jūras, kur man ir istabiņa, mana māsa Ritma dzīvo laukos Talsu novadā. Jelgavā es dzīvoju pie Jāņa baznīcas, un man te dabas pietiek. Pilsētas jau ir uzceltas dabā. Darbnīcā man ir lieli logi, varu skatīties debesīs un uz zemi no augšas. Es tā lieki nešķiroju laukus un pilsētu, bet laukos dzīve, bez šaubām, ir grūtāka. Esmu pie pilsētas pieradusi un tagad jau neko vairs nemainīšu.
– Kā top dabas gleznojumi? Varbūt bieži braucat plenēros vai fotografējat to, kas iepaticies?
Plenērā es nebraucu, bet kādreiz esmu darījusi tā, ka dabā uzskicēju ar zīmuli un pierakstu krāsas. Kas ir paticis, tas paliek prātā, un tad es darbnīcā gleznoju. Vienu darbu gleznoju ļoti ilgi, man ir lēnā domāšana. Bieži iznāk tā, ka pienāk pavasaris, bet es gleznoju rudeni. Arī tagad manā izstādē ir rudens.
Es iztieku bez fotografēšanas, jo esmu konstatējusi – ja daudz skatās uz fotogrāfiju, kaut kas pazūd no tā, kas pārdzīvots un skatīts savām acīm.
– Tad jūs pamanāt dabā ko tādu, kas rada iekšēju pārdzīvojumu, tas paliek prātā vai sirdī, lai vēlāk tiktu izgleznots?
Bet varbūt man prātā un sirdī jau ir kaut kas un pēc tam tik tā daba pievienojas? Bieži jau nemaz nevar atšķirt, kur ir tas redzētais, kur iekšējais. Tad, kad viss sakrīt, rodas glezna. Tai sajūtai ir jābūt, jo mākslinieks gleznu nevar tikai izdomāt. Lai gan var gleznot arī tā, bet tas ir jūtams. Lai zīmētais būtu vērtīgs, tas pašam ir jāpārdzīvo.
– Ilgus gadus jums bijusi tuva oforta tehnika. Kas tajā patika?
Tagad vairs to nedaru. Oforts skaitās elitāra tehnika, tā ir ļoti smalka, prasa ilgu darbošanos. Tagad iedomāties nevaru – cik daudz tur bija jādara! Bet vienmēr pēc tam, kad iziets cauri visam procesam, pašam ir liels prieks. Darbus varēja arī tiražēt, jo tie ir iegravēti metāla plāksnē un var drukāt vairākos eksemplāros. Tā ir interesanta tehnika, man joprojām patīk.
Savukārt glezniecībā labi ir tas, jebkurā brīdī var pieiet un atkal kaut ko piezīmēt klāt vai pārkrāsot. Tā arī daru. Es nemaz nezinu, kad glezna ir gatava, nekad to nevaru pateikt.
– Tad varbūt zilais skapis vienmēr nav bijis zils?
Tas gan ir zils, un man tas ļoti patīk. Skapis tiešām ir Sīkragā, tur klāt es piedomāju tikai jūru.
– Kā jūsu mūža laikā ir mainījusies mākslinieka profesija?
Es personīgi nejūtu, ka kaut kas ļoti būtu mainījies. Kā esmu strādājusi, tā strādāju, cik varu. Nekad neesmu darbu pārtraukusi. Arī kad meita piedzima, strādāju ļoti daudz. Droši vien mainījusies ir attieksme pret mākslinieku. Kādreiz valsts pirka mākslas darbus, tagad es to nejūtu. Varbūt pērk joprojām, tikai manus nepērk. Padomju laikos bija valsts pasūtījumi, kuros arī es piedalījos, tad interese bija daudz lielāka.
Nesen lasīju par Latvijas valsti un mākslu, par pirmā Ulmaņa laiku. Tad māksliniekiem piešķīra pabalstu, lai viņi varētu apbraukāt visu Eiropu, arī tad bija daudz valsts pasūtījumu.
– Un tomēr, mainoties laikiem, jūs joprojām esat varējusi būt māksliniece.
Neteiksim, ka esmu varējusi labi dzīvot, bet izdzīvojusi esmu. Kādu laiku strādāju mākslas skolā, bet ļoti maz, jo sapratu, ka pedagogs neesmu. Es vienkārši vienmēr esmu bijusi par slinku, lai darītu darbus, kas man nepatīk. Jūtos laimīga, ka līdz šim esmu tā varējusi. Ir bijušas visādas grūtības, tomēr vienmēr kaut kā ir izdzīvots.
– Vairāk nekā 50 gadu dzīvojat Jelgavā, jums noteikti ir savs skatījums uz mākslas un kultūras dzīvi šeit. Kā to vērtējat?
Jelgavai esmu ļoti pateicīga par dzīvesvietu, ko tā man devusi un kur varu dzīvot vēl tagad. Tomēr man jāsaka arī kāds kritisks vārds par Jelgavas kultūras līmeni. Mums, piemēram, ir ledus un smilšu skulptūras, kas tiek pasniegtas kā kultūra, bet es domāju, ka tas ir tikai tāds kičs. Tiek izdots daudz naudas par īslaicīgām skulptūrām, kas kūst un brūk, bet šā vai tā tas tiek darīts. Vienreiz varēja uztaisīt, divreiz, bet ne jau katru gadu, es neredzu tam jēgu. Domāju, ka beidzot ir jāsaprot, ka pietiek.
– Ko jūs gribētu tā vietā? Kāds būtu labs ilgtspējīgas mākslas piemērs?
Ja runājam par tēlniecību, vērtīga man šķiet īstā akmens strūklaka pie torņa, ko uztaisīja Karlovs. Es vēlētos, lai būtu vairāk tādu mākslinieciski vērtīgu skulptūru, uz kurām būtu prieks skatīties. Arī Lāčplēša fragments, kas izstādīts pie muzeja, ir ļoti labs. Bet citādi man ir tāds iespaids, ka Jelgavā visi ir apmierināti, ka mums ir, bet neviens nejautā – kāds tas ir? Nezinu, vai kādu vēl tas uztrauc, bet man personīgi ir iebildumi pret Īles mākslu. Piemēram, Noras Bumbieres piemineklis, nu gadījās māksliniekam neveiksme, bet kāpēc tad jādod taisīt vēl? Es to nesaku tādēļ, lai kritizētu vien, es gribētu, lai drusciņ kaut kas Jelgavā mainītos.
– Vai mākslas izpratnes līmeņa celšanā palīdzētu galerija vai atsevišķa izstāžu zāle?
Noteikti Jelgavā vajadzētu galeriju, bet tam nepieciešama pašvaldības palīdzība. Ja tāda būtu, mēs varētu izstādīt vērtīgus mākslas darbus, un būtu iespēja arī tos iegādāties. Mēs varētu pieaicināt citus māksliniekus, lai parādītu vairāk labas mākslas.
Protams, liels paldies tornim par to, ka mūs uzņem un ļauj izstādīt gleznas, taču tā telpa nav piemērota gleznām, jo tur spīd saule. Jelgavā ļoti labi darbojas muzejs. Arī tur mūs uzņem, un ir prieks apmeklēt izstādes, jo muzejs tomēr izvēlas labu mākslu.
Līdz šim brīdim man ir ļoti žēl, ka nojauca cukurfabriku. Tā bija celtne, kas palikusi no pirmskara laikiem. Mums jau tā tik daudz karā tika izpostīts, un to vēl vajadzēja nojaukt. Tur daudz ko varēja uztaisīt māksliniekiem, varēja ierīkot muzeju. Tagad tā vietā ir uzcelts monstrs, vai tur maz kaut kas notiek?
Domāju arī par to, ka Jelgavā ļoti daudzus gadus nav kino. Nevajadzētu jau lielu, bet tādu, kur varētu labas filmas skatīties. Par koncertzāli nemaz nerunāsim. Nesen biju Dobelē, tur gan tāda ir.
– Vai esat domājusi par to, ka māksliniekam dzīvē ir kāds uzdevums vai varbūt misija?
Nav nekādas misijas. Ir mākslinieki, kas savu darbu varbūt ir uztvēruši kā misiju, bet es domāju, ka ir vienkārši jāglezno, un viss. Protams, māksliniekam ir jābūt sabiedrībā, jo māksla ir viens no veidiem, kā cilvēks drusku paplašina emocionālo dzīves uztveri. To var redzēt izstādēs, kur cilvēki skatās un nedaudz mainās. Ne jau visi, protams, daži varbūt uzskata, ka mākslinieki ir liekēži.
– Jūs dzīves laikā noteikti esat pieredzējusi daudz. Vai ir kas tāds, kas joprojām pārsteidz?
Mani nekas nepārsteidz. Ja vienīgi, ka tas garais mūžs ir pagājis tik ātri, ka tik maz ir redzēts. Ne jau tā, ka būtu vajadzējis braukt kaut kur pa pasauli, bet katru dienu atklājas kas jauns. Dabā un cilvēkā, kas arī visu laiku pārveidojas, tāpat arī acs skatījums izmainās. Tik daudz kas vēl nav ticis saskatīts! Nu kaut vai veroties mākoņos – katru dienu tie ir citādāki.
– Jūsu darbos saskatāms vieglums un dzīves prieks. Kur jūs pati to smeļaties?
Dzīves prieks jau tiek iedots līdz ar dzīvi. Ja cilvēkam ir kādas lielas bēdas, viņš varbūt to var neredzēt. Es domāju, ka man dzīves prieks ir tāpēc, ka es gleznoju. Tiem, kas ir bēdīgi, vajag nodarboties ar mākslu. Atradām beidzot to mākslas jēgu. Ja prieka ir par maz, vajag gleznot!
