Darbs ir mans vaļasprieks – visa dzīve! Es atdodos tam pilnībā, un darbs visu atdod man. Rets gadījums, bet labākais, kas katra dzīvē var notikt. Tāds cilvēks nekad nebūs nelaimīgs,» pārliecināts friziermeistars Anatolijs Bolgovs.
“Darbs ir mans vaļasprieks – visa dzīve! Es atdodos tam pilnībā, un darbs visu atdod man. Rets gadījums, bet labākais, kas katra dzīvē var notikt. Tāds cilvēks nekad nebūs nelaimīgs,” pārliecināts friziermeistars Anatolijs Bolgovs, atklājot savas profesijas būtību un “sāli”.
“Visi, kas mani pazīst, pateiks, ka esmu ķerts un dulls vecis. Es visur bāžos iekšā! Lai gan man ir 57 gadi, sirds un dvēsele vēl jauna,” ieskicējot savas personības vizītkarti, smej friziermeistars, kurš jau desmit gadu ir jelgavnieks. Vairāk viņu var iepazīt modes namā “Tēma”, kur atrodas Bolgova kunga “maģiskā laboratorija”. Tajā klientu iekšējās būtības aprises tiek vilktas uz āru un ieguldītas piemērotā matu sakārtojumā. “Es varu slavēt sevi, bāls palikdams, un solīt nez ko uztaisīt, bet tas neko nemaina. Cilvēks atnāks, bet nesaņems, kas viņam tuvs. Tas var notikt pēc kāda laika, līdz iepazīstu personību. Man paveicies – pie manis nāk tikai personības!” aizvien šķelmīgi stāsta A.Bolgovs, kas profesijā nostrādājis mazliet vairāk nekā 40 gadu. Uzkrātā pieredze, nesavtīgais darbs, vairāku matu kosmētisko līdzekļu firmu produkcijas pārzināšana un dzinulis būt visā iekšā padarījis Anatoliju par vienu no labākajiem sava amata meistariem Latvijā, ko apliecina ne vien klientu atzinība, bet arī panākumi dažādos konkursos.
Inženieris – gandrīz lamuvārds
Nejaušs vai tomēr likumsakarīgs gadījums? Šāds jautājums rodas, uzzinot Anatolija stāstu par profesijas izvēli. “Esmu izaudzis Rīgā, Maskavas rajonā. Iestājos Elektromehāniskajā tehnikumā, kur gatavoja radioaparatūras būvniecības inženierus. Reiz, nākot no skolas, satiku pazīstamas meitenes, starp kurām bija arī mana simpātija Neļka. “Ko tu šeit dari?” viņa jautāja. Kā, ko? Mācos! “Tu ko – muļķis esi?” Neļka nerimās, jo padomju laikos inženieris bija gandrīz vai lamuvārds. Nākamajā rītā viņa mani aizveda uz 34. profesionāli tehnisko skolu, bet pati kaut kur pazuda. Pie manis pienāca liela masīvas miesas būves sieviete un mammas balsī apvaicājās: “Puisīt, tu atnāci par frizieri mācīties?” “Jā,” atbildēju! Tā viņa paņēma mani pie rociņas, un, lūk, rezultāts!
Kursā starp 120 meitenēm biju vienīgais puisis – kā paradīzē ticis! Beidzot skolu, gan šķita, ka neko nemāku, jo kavēto stundu attaisnojuma meklējumos man gandrīz katru nedēļu “mira” omīte. Tomēr tajos laikos prata pasniegt, ja jau no manis, muļķīša, kaut ko uztaisīja. Viņi ne tikai mācīja, bet mīlēja, kas ir ļoti svarīgi, – pedagogs atdeva sevi visu!”
It kā nejauši un nevērīgi iesākto Anatolijs savā dzīvē mēģinājis atmest divreiz un tikai tāpēc, ka nekad nav mācējis būt ērts, izdabāt priekšniecībai un valdīt mēli. “Laikam Dievs devis katram savu, un ilgāk par gadu prom būt nevarēju,” viņš stāsta par neveiksmīgo mēģinājumu ieņemt darba drošības tehniķa amatu, kur “nekā nedarīšana bija vienkārši pretīga!”
Svarīga pareiza attieksme
Raugoties uz jauno frizieru paaudzi, meistars secina, ka dažkārt, par nožēlu, jaunieši šo profesiju izvēlas ne pēc sirds aicinājuma, bet tāpēc, ka “citur nav kur iet”. “Trūkst pareizas attieksmes,” pārliecināts A.Bolgovs. “Pirmkārt profesija ir jāmīl. Tā ļoti līdzinās aktiera arodam. Tāpat kā tas prot skatuves mākslu, frizierim jābūt perfektam produkta un tehnoloģiju pārzinātājam, bet jāmāk arī komunicēt ar cilvēkiem! Tā sanācis, ka man šajā ziņā problēmu nav bijis, jo es mīlu cilvēkus, un viņi atbild ar to pašu. Pie manis nāk ne tikai kā pie meistara, bet tāda, kam var uzticēt visdziļākos jautājumus, zinot, ka es nenosodīšu. Ir tikai viens vienīgs soģis,” atziņās dalās Anatolijs, atzīstot, ka cilvēkmīlestība darbā sniedz arī lielāko gandarījumu. Bet vilšanos? “Pēdējos gadu desmitos tās nav bijis. Iespējams, tāpēc, ka esmu palicis vecāks un gudrāks – dzīves pieredze daudz māca! Bet, ja mīli cilvēkus, vilšanās vispār nevar būt. Savos semināros līdz ar tehnisko informāciju daudz laika veltu vienkāršām sirdssarunām ar kolēģiem. Jo vairāk viņus mīlēsi, jo vairāk kontaktu būs,” pārliecināts friziermeistars.
“Tomēr konkurence ir konkurence, un mūsu vidē tā bieži nav godīga. Es, piemēram, nekad mūžā neteikšu – neej pie tā meistara, jo viņš slikti strādā! 40 gados daudz redzēts. Reiz man palaimējās strādāt kopā ar kolēģi, kurai bija 82 gadi – vecu, vecu žīdieti. Es, jauns puika, nevarēju saprast, kā pie viņas vispār kāds iet, bet tad sāku domāt, kas pie frizieres nāk. Tajā brīdī man pielēca – cik dažādi ir cilvēki, tik atšķirīgi meistari, un katram ir savs klientu loks.”
Man patīk aplausi
Anatolija vārdi sarunas laikā sprēgā, brīžam pieklust, bet nemitīgi tajos pulsē emocijas, izlauzdamās skaļākās frāzēs un roku žestos. “Bez šaubām, man patīk izaicinājumi, kaut arī neesmu “pirmā svaiguma”. “Pērn ar modes namu pirmo reizi piedalījāmies pasākumā “Baltic World Beauty”. Parādījām savu šovu, tiesneši mūs novērtēja, bet tad viena no tiem neizturēja, pretēji visiem starptautiskajiem reglamentiem pameta tiesneša vietu, uzskrēja uz mēles, apkampa mani, sabučoja un teica – nu, šodien tu visiem izgriezi pogas! Lūk, gandarījums, kas labāks par jebko! Man patīk aplausi, es mīlu tos un nevaru bez tiem, jo aplausi ir patiesi! Ja neesi neko vērts, tev neaplaudēs. Lai tos nopelnītu, jāstrādā un jādara. Neciešu “pakaļā līdējus” – tādus skaidri un gaiši varu pasūtīt –, bet, ja cilvēks runā no sirds, ko māku atšķirt, labprāt to uzklausu!” vēsta A.Bolgovs, akcentējot arī savu aktiera būtību.
* * *
“Visu mūžu esmu bijis disidents – gan tajos laikos, gan šodienas valdībai. Man neviena vara nebūs laba. Tā eksistē atsevišķi no tautas. Kāpēc jāmīl tas, kas mani izmanto? Taču es mīlu visus savus kolēģus – pat visvienkāršākos, kuri nekur “nelien”, bet godīgi pelna savu dienišķo maizi. Arī viņi ir pelnījuši aplausus, jo strādā, lai uzlabotu pilnīgi visu dzīvi!”.
