«Tad jau labāk, lai ir tāds laiks, kā bija, nevis tāds kā tagad!» ziemas vakarā stāvot lauku autobusu pieturā, kuru tikai no vienas puses pasargā tur gadu desmitiem augusi liepa, bet no visām citām pusēm jau tā čokurā sarāvies cilvēks pakļauts vējiem un sniegiem, noteica mana ceļa biedrene.
Ziema! Te nu tā ir – visā savā godībā, ar visu savu skaistumu un visiem saviem niķiem un stiķiem. Ar nosnigušiem koku puduriem, iz kuriem, ja tā rūpīgāk pavērotu, noteikti pikodamies sāktu velties rūķu bari un drīz vien parādītos arī zaļacainais meža vecis. Ar pļavām un laukiem, kuros augošie zāļu stiebri, nepadevušies izkapts zobam, nu apsniguši balti, balti un auklē visu pasaules sudrabu. Ar tumsā lēni krītošām sniegpārslām, kas laternu gaismā veido veselu gleznu un kurā pazūd skatiens. Ar piesnigušiem ceļiem un ielām, kas met izaicinājumu autovadītājiem un gājējiem. Ar aizsalušām ūdens caurulēm, kas, pēc brīvdienām astoņos vakarā pārrodoties mājās, pārsteidz negaidītas. Ar slapjiem cimdiem un reizēm nosalušām kājām, kas izbridušas brūno sniega putru.
Taču nav jau tā, ka ziema ir skaista tikai laukos, kur baltums pārņēmis visu apkārtni. Arī pilsētā bez sāls un sniega šļuras to var atrast, tiesa, jāmeklē būs ilgāk un rūpīgāk. Pēc ieilgušās pelēcības par pirmo sniegu priecājas daudzi, sevišķi jau bērni. Kurš gan bērnībā nav pēc iespējas ātrāk apdarījis visus uzdotos darbus vai cēlies no rīta agrāk, lai tikai ilgāku laiku varētu pavadīt laukā, slidinoties no kalna, slēpojot, slidojot, pikojoties vai zīmējot sniega eņģeļus? Kurš gan nav cēlis augstākos cietokšņus un lielākos sniegavīrus un pēc tam bēdīgs vērojis, kā meistardarbs izkūst ja ne līdz ar pirmajiem, tad otrajiem saules stariem? Sniegs paver tik daudz iespēju, lai nebūtu jāsēž istabā un monotoni jāslidina pirksts pāri modernajām ierīcēm. Lai gan neesmu sajūsmā par lieliem mīnusiem, gluži kā «Prāta vētras» dziesmā, man patīk būt ziemā – tas taču ir lieliski, ka varam izbaudīt dabas daudzveidību! ◆
