Picorāna «Tami-Tami» šefpavārs Gints Pētersons vispirms apguvis virpotāja arodu.
Vairāk nekā desmit dažādu picu – gan ierastas, gan veģetāras, ar sieru, liellopa gaļu, maltas gaļas kroketēm, sezama sēkliņām, mēli un mārrutku mērci, pārlocītas un saldas, kā bruņurupucis un tu pats –, lazanja, spiralle, panne un farfarella, ceptas vistu akniņas un grilēti spārniņi, tomātu zupa, cūkgaļas fileja kalvadosa mērcē, tortiljas, tvaikoti dārzeņu salāti ar olīvām un kaperiem, ābolu strūdele un biezpiena bumbiņas. Skan neierasti un garšīgi, bet tā ir tikai neliela daļa no samērā sarežģīta «orķestra», kur katram produktam un sīkākajai garšvielai ir sava vieta, lai neaizietu šķībi disonansē un kakafonijā. Picorānā «Tami-Tami» šo apvienību diriģē Gints Pētersons. Bet varbūt glezno? Lai nu kā, ēst gatavošana ir māksla, kuras pārvaldīšanai nepieciešams gan talants, gan nesavtīgs darbs!Nav mierā ar vienveidībuIr cilvēki, kas savu profesionālo ceļu, dotības un intereses saskata jau agrā vecumā, un ir tādi, kuri gadiem ilgi nespēj uztaustīt pareizo stīgu, mētājoties no viena darba otrā un kolekcionējot augstskolu diplomus, kas iegūti papīra pēc. Gints katrā ziņā pieder pie pirmajiem, jau pusaudža gados atklādams, ka viņam patīk tā lieta, ko sauc par ēst gatavošanu. Izraudzītais kurss mācīties par pavāru Amatu skolā (tagad Amatu vidusskolā) gan nesa vilšanos, jo pietrūka sekmju, tāpēc puisis tajā pašā izglītības iestādē apguva virpotāja arodu. «Kursā biju viens no labākajiem, bet profesijā neesmu strādājis – tas ir ļoti vienveidīgs darbs,» atzīst Gints, atklādams, ka nebijis mierā tik vienkārši atteikties no sava sapņa, tāpēc meklējis iespējas to piepildīt.Tajā gadā Bulduru Dārzkopības vidusskola sākusi jaunu programmu – «Ēdināšanas servisa speciālists» –, solot iemācīt pagatavot, noformēt un pasniegt dažādus ēdienus, kulinārijas un konditorejas izstrādājumus, veidot receptūras, aprēķināt cenas un uztura vērtību, novērtēt produktu kvalitāti, servēt galdus, pieņemt pasūtījumus, sastādīt ēdienu un dzērienu kartes, organizēt darbu ražošanas telpās un citas svarīgas prasmes. Puisis nekavējās izmantot pirmā brīža piedāvājumu un pēc kāda laika jau varēja lepoties ar diplomu kabatā, kas iegūts mērķtiecīgā darbā.Kartupeļu spaiņiLai mirdzētu, dārgakmens jāslīpē! Arī Gintu neviens uzreiz neiecēla šefpavāra kārtā. Nācās iet cauri smagajam, vienmuļajam, bet ļoti svarīgajam virtuves strādnieka darbam. «Spaiņiem mizoju kartupeļus,» prakses laikā piedzīvoto atceras speciālists, atzīstot, ka no pavāra profesijā rūdītajām sievām apguvis arī gana daudz vērtīga, ko nemāca skolā.Picorānā Gints ienāca pirms pieciem gadiem. «Sākumā biju pavārs, pēc tam cepu picas, tad atkal pavārs un tagad jau šefs,» viņš atklāj savus karjeras pakāpienus uzņēmumā, kura virtuvē rosās četri pavāri, trīs picu cepēji un tikpat virtuves strādnieki (ikdienā gan komanda ir uz pusi mazāka). Visi strādā kopā! «Pamatā piedāvājam latviešu ēdienus, bet arī skatāmies, kas cilvēkiem varētu patikt, ko viņi vairāk izvēlas. Pašreiz pārejam uz rudens – ziemas piedāvājumu. Receptes lielākoties ir pašu sameklētas – no pieredzes aizgūtas, kaut kur pamanītas, kādā grāmatā izlasītas. Kolektīvā paši visu izstrādājām un izmēģinājām,» veiksmes noslēpumā dalās G.Pētersons, kura uzdevums ir vadīt procesu – atbildēt par ēdienkarti, raudzīt, ko iecienījuši apmeklētāji, un plānot ilgtermiņā. Šefpavāra pienākumos ir arī garantēt ēdienu augstu kvalitāti, zināt un ievērot gatavošanas tehnoloģiju un ēdienu noformēšanas tehniku, kontrolēt preču krājumu līmeni virtuvē un noliktavā, kā arī analizēt apgrozījuma samazināšanās iemeslus.Virtuvē atgriežas puiši«Pavāra darbs ir radošs, ja tā nebūs, nekas nesanāks, jo 90 procentu cilvēks «apēd» ar acīm un tikai desmit procentu ar garšu, tāpēc ļoti svarīgs ēdiena noformējums un krāsu saderība,» pārliecināts speciālists, atklājot savas profesijas iedvesmojošo daļu. Grūtā? «Garās darba stundas un stāvēšana uz kājām. Sēdēt vienkārši nav laika, jo vienmēr var atrast, ko darīt,» stāsta Gints. Dažkārt darba diena krietni ievelkas un nākas ziedot arī brīvdienas, bet tāda ir dzīve, ar ko Ginta ģimene – sieva Ilze, piecgadnieks Jānis, četrgadīgā Egija un piecus mēnesīšus vecā Anna – cenšas sadzīvot. Gandarījumā ir kvalitatīvi kopā pavadīts laiks, ko Pētersoni izmanto, apceļojot Latviju, stāsta tētis.Lai pilnveidotos profesionālajā izaugsmē, pavāram nemitīgi jāmācās. Gints to arī dara, apmeklējot dažādus seminārus. To piedāvājums varētu būt plašāks un idejas atraktīvākas, norāda šefpavārs. Kadru jautājums nozarē gan stabilizējoties, tas noticis pēdējā gada laikā. Paradoksāli, bet paralēles var vilkt ar celtniecībā notiekošo, min speciālists. «Iepriekš pavāru atrast bija ļoti grūti – varējām likt sludinājumus, neviens nenāca, jo bija izvēlējušies vieglāko ceļu – strādāt celtniecībā. Tagad tie puiši, kas izmācījušies par pavāriem, atgriežas atpakaļ virtuvē,» stāsta Gints, atzīstot, ka daudziem jauniešiem diemžēl pietrūkst pareizās attieksmes pret profesiju. Tā jāmīl!
