Izlasīju 7. februāra «Zemgales Ziņās» materiālus «Ar īres nemaksātājiem vairs neauklēsies», un tas bija pēdējais piliens manā pacietības kausā.
Izlasīju 7. februāra «Zemgales Ziņās» materiālus «Ar īres nemaksātājiem vairs neauklēsies», un tas bija pēdējais piliens manā pacietības kausā.
Mūsu valstī apmēram 75 procenti no iedzīvotājiem atzīti par nabadzīgiem, bet mēs lasām par namu pārvalžu un tiesu institūciju uzvaras gājieniem pret šiem maznodrošinātajiem.
Maksātnespējīgi ir pensionāri, kuru saražotās vērtības šodien privatizē jaunbagātnieki. Mūsu valsts un pašvaldību vadītāji norāda pensionāriem viņu īsto vietu ja nav spējīgi maksāt, lai iet uz dzīvokļiem bez ērtībām vai uz ielas.
Bet atcerēsimies visi pēc 1945. gada uzceltie dzīvokļi ir celti par budžeta līdzekļiem, tātad par pensionāru un viņu bērnu nodokļu naudu. Būtībā šie dzīvokļi ir viņu personīgais īpašums. Valsts, kuras labā strādāja šie cilvēki, ir viņiem mantojumā atstājusi nabadzību, beztiesību, mūsdienu Latvijas izlaupīšanu un savu nomenklatūru, kas tagad sēž augstos namos, netraucēti zog, «likumīgi» iedzen postā un bezdarbā tautu, atņemot tai jebkuru izdzīvošanas pamatu, pajumti un cilvēciskas pašcieņas iespēju.
Cilvēki nonāk postā nevis sava slinkuma dēļ, bet tādēļ, ka tiem atņemtas darba iespējas un tie ir pārāk godīgi, lai pieņemtu «valdības» piedāvātos laupītājmorāles biznesa spēles noteikumus.
Šī pati nomenklatūra ir radījusi viltīgu naudas maiņu, bankrotējošu banku, noguldījumu firmu un ārvalstu kredītu tīklu, ar kura palīdzību pārsūknēt iedzīvotāju naudu savos banku kontos ārzemēs. Piemērs tam ir svaigais «Šķēles poda» skandāls.
Uz ielas izliekamo vidū ir arī politiski represētie tātad viņi tiek atkal represēti, kaut gan cīnījās par to valsti, kurā mēs dzīvojam.
Nepārtraukti dzird skandinām, ka valstī trūkstot naudas pensijām, izglītībai, kultūrai un veselības aizsardzībai. Ilgstoša nepietiekama ēšana noved pie apātijas, nespējas adekvāti reaģēt uz politiskajiem notikumiem. Cilvēks kļūst gļēvs un bailīgs, tātad nav bīstams politiski un ir viegli izliekams no dzīvokļa.
Taču ministru, deputātu un ierēdņu algām gan naudas ir diezgan.
Mākslīgi izraisot ieņēmumu un komunālo pakalpojumu cenu disproporciju, tiek atņemta iespēja brīvi pārvietoties sabiedriskajā transportā, padarīti nepieejami medicīniskie pakalpojumi, traucēta iespēja saņemt informāciju, iegādāties grāmatas, avīzes, žurnālus, tiek liegta iespēja nodrošināt profesionālo izaugsmi, rūpēties par sava mitekļa sanitāro un personisko higiēnisko stāvokli, iegādāties pienācīgu apģērbu un apavus, mūsu platuma grādiem un darba slodzei atbilstošu pārtiku, tiek apdraudēta bērnu izglītošana.
Atkārtojas tie paši procesi, kādos pirms vairākiem gadsimtiem brīvi cilvēki tika padarīti par dzimtcilvēkiem un parādu vergiem.
Varot slēgt līgumu ar «Siltumtīkliem» par parāda atmaksāšanu ilgākā laikā. Pati biju lieciniece sarunai, kad pensionāre ar asarām acīs skaidroja, ka viņai nav iespējams līdz maijam samaksāt 400 latu parādu un vēl maksāt kārtējos maksājumus. Bet «Siltumtīklu» juriste bija cieta kā klints.
Kā var maksāt tas, kuram valdības iekšpolitikas dēļ nav ienākumu? Vai ir iespējams dialogs starp cirvi un gaili?
Tā kā cilvēks nevar neēst, pazeminās maksātspēja par īri un komunālajiem pakalpojumiem, un reiz tā izbeigsies pavisam.
Notikumu attīstība pēc pieredzes ar «Latvijas gāzes» ieviesto abonenta maksas sistēmu liek secināt, ka bezjēdzīga ir arī taupības politika, jo ieinteresētās iestādes izmantos savu varu, lai nodrošinātu sev peļņu neatkarīgi no iedzīvotāju pūlēm sabalansēt savus ienākumus ar komunālajiem maksājumiem.
Laikā, kad notiek patērētāju samaksātās naudas pazušanas no «Latvenergo» (trīs miljonu) lietas izmeklēšana, kā spļāviens sejā visiem ir kārtējā elektroenerģijas tarifu paaugstināšana.
Atklātās krāpšanas, par kurām vēl neviens nav sodīts, ir tikai maza daļa no visām. Ja sabiedrībai būtu brīva pieeja Latvijas monopolu noslēpumiem un dažādu rangu priekšnieku privātfirmu «komercnoslēpumiem», atklātos patiesi traģiska aina.
Domei, namu pārvaldēm un citām pašvaldības iestādēm savas aktivitātes būtu jāvērš nevis pret novārdzināto tautu, bet pilnīgi pretējā virzienā jāsāk beidzot kaut kas darīt, lai šīs nejēdzības izbeigtu valsts mērogā.
Pašlaik tiek paziņots, ka dzīves apstākļi, komunālie maksājumi, iztika un saņemamo pakalpojumu daudzums ir katra paša problēma. Tie ir meli pēc būtības, jo iedzīvotāju lielākajai daļai ir atņemtas izvēles iespējas savas dzīves veidošanā. Tautas izdzīvošana krīzes situācijā ir tiešs valdības pienākums. Pašlaik valdība savus tiešos pienākumus pārliek uz iedzīvotāju pleciem.
Pašvaldībām jāapvienojas ar iedzīvotājiem un jāprasa, lai augstajos namos sēdošie beidzot sāktu pildīt tos pienākumus, kuriem viņi ir ievēlēti.
P.S. Oriģināls laikraksta «Zemgales Ziņas» redakcijai. Kopijas: Latvijas Valsts prezidentam; Valsts cilvēktiesību birojam; Jelgavas domei; personīgajā arhīvā.
