Nesen vēl publicējām mūsu tautietes Minsterē Silvijas Lazdiņas aicinājumu sniegt ziņas pa Laimoni Dvorovski.
(vēstule no tautietes Minsterē)
Nesen vēl publicējām mūsu tautietes Minsterē Silvijas Lazdiņas aicinājumu sniegt ziņas pa Laimoni Dvorovski.
Kā jau rakstījām, atsaucās daudz jelgavnieku, arī pats meklētais.
Tagad esmu saņēmis Silvijas Lazdiņas vēstuli. Tā ir ļoti emocionāla. Domāju, ka Lazdiņas kundzes stāstītais ieinteresēs arī šodienas jelgavniekus, tādēļ atļaujos publicēt dažus fragmentus no vēstules.
«Kādu prieku un pārsteigumu Jūs man sagādājāt, to nemaz vārdos nespēju izsacīt! «Zemgales Ziņas» saņemu svētdienā ar «Auto-Staru». Vēl nebiju avīzē aicinājumu izlasījusi, kad Laimonis no Jelgavas jau atsūtīja vēstulīti. Kāds pārsteigums! Viņa ģimene mums nav rados, bet gaišas un pozitīvas atmiņas saistījās ar viņa ģimeni un arī ar viņu dzīvokli. Tas atradās Lielajā ielā – gaišas, lielas telpas, vienā milzu palma līdz griestiem. Pēc dievkalpojuma Sv.Annas baznīcā pie mācītāja Ķullīša šo ģimeni bieži apciemojām.
Laimonis mani neatceras nemaz. Nu kā gan! Divus gadus vecāks nekā es, toreiz jau neievēroja mazākus skuķus. Lielais pārsteigums notika pēc pāris dienām – saņēmu atkal vēstulīti, šoreiz no Laimoņa mātes! It kā liels plīvurs nokrita, un mana bērnība, mana tēva Andžus un viņa māsas Austras (mana krustmāte, ar kuru kopā izceļojām uz Vāciju un kura mani arī uzaudzināja) jaunība pilnībā atsedzās. Krustmāte, aizbraucot uz Vāciju, bija izglābusi relatīvi daudz fotogrāfiju. Vienas ļoti jaukas un simpātiskas jaunas dāmas vārdā Nīta foto dominēja starp visiem citiem uzņēmumiem, bet kas viņa bija…? Nu manās vecuma dienās tik daudz tiek celts atkal gaismā.
Uz Vāciju izbraucu ar savu vecmāti – krustmātes un tēva māti – un krustmāti. Tēvs palika Kurzemes katlā, māte – sava brāļa mājās Vidzemē. Tur krievu karaspēks viņus pārsteidza un ielenca. Par tēvu divējādas ziņas. Izvests uz Igaunijas akmeņlauztuvēm, neglābjami saslimis, ielikts vilcienā, atpakaļceļā uz Latviju nomiris. Otrs variants no Rīgas arhīva – ka aizvests uz Sibīriju. Abi ziņojumi it kā oficiāli, bet kurš ir patiess, paliks noslēpums. Daudz uzzināju no dziedātāja tenora Edgara Plūksnas, kurš bijis tēva labākais draugs. Viņš ar lielu aizrautību stāstīja par kopīgām jaunības dienām.
Un tagad – Nītas kundze! Pēc vēstules saņemšanas vakarā sazvanīju šo dāmu. Par norunāto naudiņu gandrīz varētu samaksāt ceļojumu no Minsteres uz Jelgavu! Bet katrs grasis man bija to vērts! Nītas kundze šoruden kļūs 89 gadus veca, vārīs bezgala lielu tējas podu, un man viņa jāapciemo! Mana krustmāte tiešām esot bijusi viņas labākā draudzene.
Vismaz viens «piemineklis» Jelgavā no mūsu ģimenes vēl atgādina veco tēvu. Guntas Micānes jaunākā meita ar savu ģimeni dzīvo Pogu laukos mana vectēva celtajā mājā. Viņi ar lielu mīlestību to kopj un apšuvuši tā, lai oriģinālo būvi vēl var labi saskatīt. Arī par šo radu līniju uzzināju tikai pirms gadiem pieciem. Dzīve pilna pārsteigumu.
Nav vairs manas Jelgavas! Pirmā ļoti uzbudinošā un baiļu pilnā tikšanās ar Jelgavu notika astoņdesmitajos gados. Visiem labi pazīstams mākslinieks bija pārliecināts, ka savas popularitātes dēļ saņems atļauju mani uz turieni aizvest. Neizdevās. Viņš bija tik ļoti apvainots un neizsakāmi dusmīgs, ka tikai izgrūda: «Un tagad mēs brauksim!» Man neizdevās no šī viņam tik bīstamā brauciena atrunāt. Pie pils grupa tumšādainu cilvēku brīvi pastaigājās, bet es, jelgavniece, nedrīkstēju pat izkāpt no mašīnas. Biju uzvilkusi garu, pelēku mēteli, bet man apgalvoja – vienalga kas arī būtu mugurā, mani atpazītu kā ārzemnieci. Pati atradu Dīķa ielu, jo to neviens nezināja. Salu karstajā vasaras dienā!
Jau atļauti pirmie ar Jelgavu mani iepazīstināja Andris Tomašūns un Jānis Bunkšs. Būšu vienmēr pateicīga.
Dzīvoju Dīķa ielā 16. Uz augsto mūra ēku mani pavadīja minētie kungi. No mājas izskrēja kundzītes, sūdzoties par ūdens plūdiem un žurkām dzīvokļos. Atmiņā uzliesmoja mūsu skaistais, plašais dzīvoklis ar mana vecā tēva gatavotām smagām mēbelēm. Asaras bira, ieraugot šķūnīšus. Tie bija saglabājušies tādi, kā tos atstājām, jau 1944. gadā tie bija sagrabējuši. Mēs, bērni, rāpāmies uz tiem un lēcām lejā. Šī spēle vienmēr atkārtojās un nekad neapnika. Pretim mājai bija Nikolaja baznīca. Dažas papeles pie ieejas vēl saglabājušās. Dīķa ielā savrupmājiņās dzīvoja manas draudzenes Vera, Nancija… Tagad tur lielie, drausmīgie bloki, sāp! Gāju Dārtas pamatskolā. Atmiņā skolas vārdadienā martā izpucētas meitenes – katrai klasei citās košās krāsās milzīgas matu šleifes. Mana klases audzinātāja bija M.Siliņa. Viņas bildīti aizliegtā kārtā nofotografēju muzejā. Vissiltākās atmiņas man ir no baletskolas. Tai piederēja mana sirds un dvēsele! Par Almas Kūmiņas kundzes nāvi Čikāgā uzzināju Jelgavā. Mans tēvs mani «stiepa» uz visādiem pasākumiem. Pirmo lugu Jelgavas Latviešu biedrības namā neatminos. No balkona tumsā vēroju tikai apmeklētāju galvas. Tās man atgādināja kāpostu galvas, gaidīju zaķi, kurš nāks tās grauzt. Tātad – par daudz jauna teātra izrādei. Reiz nejauši Vācijā satiku vienu mūziķi, vārdu aizmirsu, vienu no Latvijas pazīstamiem septiņiem brāļiem. Viņš pazina manu dzīvokli Jelgavā, jo aktieri esot bieži sapulcējušies pie mana tēva. Pilī, kur tēvs bija studējis, Ziemassvētkos man bija jāskaita dzejolītis. Milzīgā aula, egle līdz griestiem, pilns sapucētu cilvēku un es… ļoti sīka augumā… jāiet priekšā, jādeklamē. Neizsakāmo nedrošības sajūtu vēl šodien esmu sevī saglabājusi. Pils bija manas otrās mājas. Mans vectēvs, beidzot maizes darbu, piestrādāja pilī galdniecības darbnīcā. Skaistais parks bija arī spēļu laukums.
Mana skaistā Jelgava atmiņās! Tagad, domājot par šo pilsētu, redzu sirsnīgas sejas, daudz jaunu paziņu un labus draugus. Redzu Sv.Annas baznīcu. Pirms gadiem muzeja darbiniece Ķirses kundze pašaizliedzīgi Ziemassvētku vakarā no Jelgavas man atbrauca pakaļ uz Ogri, aizveda uz dievkalpojumu. Piedzīvojums neaprakstāms! Redzu pili, atceros neaizmirstamās jubilejas svinības universitātē 1999. gadā. Muzejs – tēva skola. Pogu lauki – mana senču mājiņa – atradās tuvumā Kaupēnu būdiņai. Baložu kapi – mūsu ģimenes pēdējā atpūtas vieta. Otrā vectēva kaltais krusts pazudis, tāpat kā kapu laukumiņš…
Bet jelgavnieki ir! Sirsnīgi, darbīgi un dzīvespriecīgi. To varēja novērot arī jūsu ciemošanās laikā Minsterē! Jaunā Dome arī vairāk ieklausoties ļaužu bažās. No sirds ceru, ka korupcija nav temats Domē! Ko darīt un sakārtot vēl ir ļoti daudz, to saprotu, lasot «Zemgales Ziņas». Žēl kļūst, lasot pensionāru vēstulītes. Gribētos vai katram palīdzēt. Mana lielākā interese būtu, ja spētu nodarboties ar bērniem, jauniešiem no nelabvēlīgām ģimenēm. Vislabprātāk ar ielas bērniem. Uzņemot mazliet ar tiem kontaktus, konstatēju, ka bez krievu valodas (jaunībā to labi pārzināju, mācoties pie Pēterburgas profesora) un pašas kapitāla neko daudz nevar panākt. 25 gadus strādājot Minsterē Latviešu ģimnāzijā kā audzinātājai, vēlāk par sekretāri, mana galvenā rūpe bija par jauniešiem no nelabvēlīgām ģimenēm.
Šādā veidā vēl nekad nebiju par Jelgavu padomājusi, kur nu vēl uzrakstījusi! Ar interesi gaidu «Zemgales Ziņas», tagad jo vairāk. Lasot autoru vārdus, acu priekšā pievienojas pats dzīvais cilvēks.
Raženu strādāšanu un visu to labāko novēlot, Silvija Lazdiņa»
