Par teātra mūziku «Mūzikas leksikonā» teikts, ka tai ir «liela jēdzieniska un formveides nozīme, tā rada noteiktu emocionālu atmosfēru, izceļ lugas pamatideju, konkretizē darbības laiku un vietu, raksturo personāžus…».
Par teātra mūziku «Mūzikas leksikonā» teikts, ka tai ir «liela jēdzieniska un formveides nozīme, tā rada noteiktu emocionālu atmosfēru, izceļ lugas pamatideju, konkretizē darbības laiku un vietu, raksturo personāžus…». Šis mūzikas žanrs ir grūts un vilinošs. Ne velti gandrīz visi latviešu komponisti kaut reizi dzīvē mēģinājuši rakstīt teātrim. Ar teātra «indi» saslimis arī komponists Valdis Zilveris, kas nu jau divdesmit gadu dzīvo un rada Nacionālajam teātrim.
Gandrīz divdesmit gadu teātrī – tas ir grūti vai viegli?
Ir reizē gan grūti, gan viegli, gan skaisti… Grūti tāpēc, ka teātris paņem ārkārtīgi daudz laika. To pat nevar izstāstīt. Tur nav tāds darbs, kad tu nostrādā no astoņiem līdz pieciem un esi brīvs, vari domāt par ģimeni, citiem darbiem, par dārziņu… Teātrī tas pilnīgi nav iespējams, jo darba laiks ir nenormēts. Grūti paredzēt, cik ilgā laikā uzrakstīšu visu izrādes mūziku, jāpiedalās mēģinājumos. Vispār radošais process ir neprognozējams, tāpēc iznāk strādāt arī naktīs. Tāpat kā visos teātros, arī Nacionālajā valda konveijera princips. Izrādei jābūt «tādos un tādos» termiņos. Nevienam neinteresē, cik ilgi vai cik ātri aktierim izveidojas loma un cik ilgi vai cik ātri es uzrakstu mūziku. Gandarī tas, ka salīdzinājumā ar nopietno šo mūziku mūsu teātrī katru vakaru dzird apmēram 1000 cilvēku. To rakstot, jūtu, ka skaņas nospēlē savu lomu, es esmu vajadzīgs.
Tu saki – «spiež» termiņi…, bet kur tad paliek skaistais sauklis par «mūzu uz pleca»?
Es par sevi smejos, ka tā man ir Paula Dambja skola (komponists, V.Zilvera kompozīcijas skolotājs – I.V.). Arī Alfrēds Šnitke, viens no maniem tuvākajiem komponistiem, spējis strādāt viesnīcās, mēģinājumu starplaikos… Tā ir fantastiska spēja koncentrēties. Man arī bijis tā, ka ārzemju brauciena laikā domāju par nākamo izrādi un rakstu tai mūziku. Daba man devusi spēju strādāt gandrīz ar tādu kā «mocartisku» vieglumu, taču ir darbi, ar kuriem esmu mocījies… Man tikai nedaudz žēl, ka teātris paņem tik daudz laika un maz atliek nopietnajai mūzikai. Man pašreiz ir laba sadarbība ar ārzemju izpildītājiem. Piemēram, ar norvēģu akordeonistu Geiru Draugsvollu, kas pārstāv spēcīgāko pasaules akordeonistu trijnieku…Viņam esmu rakstījis speciālpasūtījumu Mančesteras mūzikas festivālam. Par nopietno mūziku runājot – tie man ir dvēseles svētki, kad varu rakstīt to, ko gribu, ko jūtu, būt pilnīgi neatkarīgs no citiem…
Kāda tad ir teātra Muzikālās daļas vadītāja dienas (un nakts!) kārtība?
No rīta rakstu mūziku Lielās zāles izrādei, pēcpusdienā – Mazās zāles repertuāram, vakarā – varbūt kādu kora dziesmu, un pa nakti parasti ir kāds ieraksts televīzijā vai radio. Tā kā žanri mainās, rakstīšana man reizēm ir kā atpūta. Piemēram, ļoti patīk rakstīt mūziku televīzijai. Kopā ar televīzijas režisori Virdžīniju Lejiņu daudz strādāts pie seriāliem: «Lai tev labi klājas», «Tumsas puķe», «Tas notika Rīgā». Darbs pie tiem ir ļoti interesants, bet arī grūts. Piemēram, režisore pasaka: «Šeit jābūt tā – tu stāvi jūras malā un iztēlojies jūru…» Ir tāda komponistu anekdote, kas nāk no Dailes teātra. Režisors Arnolds Liniņš komponistam Jurim Karlsonam teicis: «Šajā vietā man vajag mūziku – tādu kā kaķa ņaudiens, bet zilu…» Reizēm ir ļoti grūti atrast vajadzīgo izjūtu. Rakstot mūziku seriāliem, bieži rakstu «dzīvā veidā» – bildei virsū. Tas ir svarīgi, lai būtu «elpojums» ar kadru. Skatītājs bieži vien to pat nejūt. Man patīk mūzikā ielikt dažādus akcentiņus, teiksim, uz aktiera galvas pagriezienu vai skatienu tā rada īpašu emocionālu virmojumu.
Ja tu varētu izvēlēties, kas tev patiktu labāk – rakstīt kino vai teātra mūziku?
Kino mūzika ir mūžīga. Ja tā filma dzīvo, tava mūzika paliek. Teātrī diezgan bieži laba mūzika beidz dzīvot kopā ar izrādi. Tas ir tikai tāds izņēmums – izrāde pagājusi, bet mūzika turpina savu neatkarīgo dzīvi (kā ar ģeniālo Imanta Kalniņa mūziku). Manā praksē bijis viens līdzīgs gadījums. Izrādes «Ceļojošā komija gals» fināla dziesma dzīvo savu dzīvi. Tā bija viena no manām mīļākajām izrādēm, kuras mūzika, manuprāt, trāpījusi ne tikai desmitniekā, bet ir vērtība pati par sevi. Esmu izmantojis šo muzikālo materiālu arī citur.
Mūzika teātrim. Manuprāt, tas ir ļoti grūti. Tev visu laiku jābūt vienā «ķēdē» ar veselu brigādi: režisoru, scenogrāfu, aktieriem, dramaturģiju, jāpārzina laiks, stils, žanrs, jājūt emocijas… Tu nedrīksti pārāk «izlēkt» un pārāk «pazust». Tev jābūt ansambļa cilvēkam…
Man ir ļoti viegli strādāt ar Oļģertu Kroderu. Pat nezinu, kas tas ir – viņš dod daudz radošās brīvības, precīzi pasaka, ko viņam vajag. Pirms kāda laika Mazajā zālē bija viņa izrāde «Hamlets». Gara un smaga ar sarežģītu mūziku. Var teikt, to mēs abi uzrakstījām kopā. Viņš sēdēja blakus un teica, ko kurā vietā vajag. Četrdesmit minūšu mūziku sakomponēju režisora klātbūtnē (ar datoru un elektroniku) divās stundās… Tas ir mans rekords! Krievu drāmā tagad ir Krodera izrāde «Pazudušais dēls» – tai mūziku sarakstīju vienā dienā.
Vai tev bijuši gadījumi, kad īstā stīga nedodas rokā un izrādei netiec klāt?
Man laikam ļoti retas ir tādas reizes. Mēģinājumu laikā bieži ieeju zālē. Redzu, kā aktieri strādā pie izrādes. Mūziku var iepriekš sajust… Tai ir fantastiska spēja emocijas padziļināt, pastiprināt… Ar vārdiem to bieži vien nevar pateikt. Bet ir darbi, ar kuriem esmu stipri nomocījies. Piemēram, šajā sezonā mazajā zālē Ivaram Stoninam bija monoizrāde «Šagrenāda». Režisore V.Lejiņa. Bija vajadzīga mūzika absolūti citā stilā. Pirms tam es nekad tā nebiju rakstījis. Iznāca kaut kas psihofizioloģiski iedarbīgs…
Nu jau labu laiku kopā ar pieciem dziedošajiem aktieriem skatītāji tevi pazīst pēc nosaukuma «Greizais ratiņš» (Dace Bonāte, Uldis Anže, Juris Hiršs, Normunds Laizāns, Ivars Puga). Kā jūs visi satikāties un kurš bija sadarbības iniciators – tu vai aktieri?
Iniciatīva nāca ļoti prozaiski. Radās ideja veidot Teātra dienas koncertu. Edmunds Freibergs mani iesauca kabinetā un teica, ka vajag izveidot vienu pastāvīgu dziedošu vienību (tādu kā kādreiz Dailes teātrī «Mīlas metronoms», «Mūžīgais unisons»…). Viņš man nosauca iespējamo kandidātu sarakstu. Tā šī vienība radās. Pat neparedzējām, ka tās darbība būs tik veiksmīga. Tagad jau četrus gadus mums ir koncertturnejas pa Latviju ar pavisam citu programmu nekā Teātra dienas koncertā. Katru gadu veidojam jaunu vasaras dziesmu izlasi. Šogad mums būtu jāveido piecu gadu jubilejas tūre, taču to darīsim nākamgad. Šī vasara jau tā ir tik pilna ar dažādiem muzikāliem notikumiem. Ja saslimsti ar teātri, tad netiec ārā visu mūžu. «Greizā ratiņa» koncerttūres arī ir tāda kā inde… Kad nodziedi koncertu un jūti, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs, ir brīnišķīgas, neaprakstāmas izjūtas…
Cilvēkiem šos koncertus ir iespējas noklausīties par brīvu. Rekords bija Ventspils estrādē – tur laikam bija aptuveni 12 tūkstoši klausītāju! Dziesmu svētki! Slodze vasarās ir mežonīga – divi koncerti dienā, pārbraucieni, visas nedēļas nogales. Pagājušovasar mums bija ap 30 koncertu… Bet atkal enerģija un mīlestība, kas nāk no klausītājiem! Jūtu, ka šādus koncertus vajag ne tikai klausītājiem, bet arī aktieriem.
Latvija pasaulē ieguvusi stabilu vietu ar kora dziedāšanas tradīcijām un mūziku. Kā tu nonāci līdz vecākajam latviešu mūzikas profesionālajam žanram?
Pirmie darbi sākās jau konservatorijas (tagad – Latvijas Mūzikas akadēmija – I.V.) laikos. Bija konkurss studentu dziesmu svētkiem «Gaudeamus», un mans gabaliņš «Un mūžam valodai locīties» uzvarēja. Šis bija pats pirmais kora skaņdarbs. Nākamais, kas vēl tagad skan ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, – «Viva la musica». Tad sākās sadarbība ar kori «Zvani» un Anitu Garanču, pēc tam – ar Gulbenes skolotāju kori (dir. Austra Veikšāne). Bija periods kopā ar Imantu Kokaru un kori «Ave sol», nedaudz vēlāk – Māris Sirmais un koris «Kamēr». Tagad diezgan aktīvi darbojamies kopā ar Jelgavas kori «Skali», diriģente Gunta Paškovska.
Kā tu satikies un iepazinies ar šo kori?
Ar Gulbenes skolotāju kori bijām koru konkursā Velsā, un šajā braucienā līdzi devās arī Gunta Paškovska. Iepazināmies. Nu un tad Gunta mani «noķēra»… Es pat vairs neatceros, kurš bija pats pirmais darbiņš šim korim… Varbūt «Rituāla dziesmas». Kopā ar «Skaliem» esmu bijis Slovēnijā, Anglijā, Grieķijā, Klaipēdā, kur koris ieguva balvu par labāko nacionālā komponista darba atskaņojumu…
Tās bija tavas «Rituāla dziesmas»?
Jā, jā!
Tev ir izdevies uzrakstīt tādu īstu «konkursa gabaliņu» tāpat kā P.Dambja «Jūras dziesmas», J.Karlsona «Rotaļa»…
Jā, ir pierādījies, ka «Rituāla dziesmas» ir tāds «cīņas gabaliņš». Lielākā daļa manas kora mūzikas pēdējā laikā radusies, pateicoties Guntai un viņas neatlaidībai. Ar šo kori man ir visilgstošākā sadarbība. Patīk uzstāties kopā ar «Skaliem». Tie ir svētku brīži! Garīga un dvēseliska saderība ar kori, ar Guntu. Man liekas, ka šajā jauno cilvēku kolektīvā esmu savējais. Bieži tādas attiecības neveidojas. Mēs saprotamies tā kā I.Kalniņa dziesmā – «…savējie sapratīs». Esmu iemīlējis «Skalus», šos cilvēkus.
Tev tikko bijusi tāda kā zvaigžņu stunda: tavu darbu izpildīja lielais dziesmu svētku kopkoris…
Vārdos to vispār nevar izteikt! Kad spēlēju klavieres savā gabaliņā un jutos vienots ar 12 tūkstošiem dziedātāju… tā bija tāda enerģija! Pēc tam, kad atbraucu mājās, nevarēju aizmigt. Šie dziesmu svētki bija Lielās mākslas svētki, jo tik kvalitatīvs – gan muzikāli, gan vizuāli – līdz šim nekas nav bijis. Viss tika nostrādāts. Tie bija ģeniāli dziesmu svētki dziesmu svētku vēsturē.
Man likās, ka tā ir ne tikai enerģija, bet arī cilvēku mīlestība, kuru tu saņem… Starp kori un skatītāju bija kaut kādas vārdos neformulējamas intīmas attiecības. Garīgas attiecības. Negribējās aplaudēt.
Atceros, Juris Karlsons Ziemeļvalstu dziesmu svētkos man teica, ka katra komponista sapnis ir vienreiz mūžā dzirdēt un izjust savu gara darbu uz lielās dziesmu svētku estrādes. Augstāka punkta vai mērķa dzīvē vairs nav – tad var arī mirt…
Ko tu saproti ar vārdu «atpūta»? Vai vispār tāds tavā leksikonā ir?
Jā, ir. Divas dienas gadā man vajag pamakšķerēt. Parasti vasarā aizbraucu pie brāļa uz Gulbeni, pie vecākiem. Dodamies uz Alūksnes ezeru… Ar divām dienām gadā pilnīgi pietiek, tad liekas, ka esmu atpūties jau visam mūžam… Man atpūta ir arī ārzemju braucieni. Piemēram, uz koru konkursiem, tas ir azarts! Sportiskais cīņasspars man ārkārtīgi patīk. Vēl vajag vismaz divas dienas gadā redzēt kalnus, kas man dod milzīgu enerģiju. Pēdējā braucienā ar «Skaliem» uz Grieķiju devāmies pāri Alpiem Itālijā… Brīnišķīgi! Gan vienreizēja atpūta, gan milzīgs iedvesmas spēks. Vienu vai divas dienas gadā man iznāk paskatīties televizoru. Darbadienās pie tā vispār netieku. Arī tā ir kolosāla atpūta. Taču, kad noskatos lielāko daļu muļķīgo seriālu un filmu, kuras rāda mūsu televīzija, man liekas, ka jau vienas dienas laikā sāku notrulināties. Ar dienu man pilnīgi pietiek, lai saprastu, kas tajā notiek. Vairāk man laikam arī nav brīvdienu… Iepriekšējā sezonā bija tikai viena – Klusā piektdiena. Šī sezona vispār bija vissmagākā tieši darba apjoma pēc. Paralēli vajadzēja strādāt pie deju svētkiem: tur aranžēju veco deju mūziku «jaunās» skaņās.
Tu esi teātra cilvēks no «matu galiem līdz kāju papēžiem». Visās diennakts stundās iespējams tevi tur satikt. Vai ir vēl kāda cita vieta, kuru tu varētu dēvēt par mājām?
Manas mājas… jā, tas ir daudznozīmīgs vārds. Sirdsmājas ir Nacionālais teātris. Tur jūtos labi, veicas darbs. Ļoti bieži esmu tajā arī pa naktīm, ja darbs ievelkas līdz četriem pieciem rītā. Izrādes vadītājs man pat uzdāvinājis Napoleona dīvāniņu ierakstu studijai. Pašam mājas man ir pie Arkādija parka. Tur jūtu Ojāra Vācieša garu, jo viņa māja ir pavisam netālu no manējās. Fiziskā nozīmē beidzot man ir māju sajūta. Šajā vietā gribu atgriezties, tur ir miers un harmonija.
Vai uzskati, ka tev dzīvē laimējies?
Man liekas, ka veiksme mani pavada. No malas tā neizskatās. Pēc dabas esmu kautrīgs. Patīk radošais process, darba gaita, skatuve… Taču netīk pēc pirmizrādes iet publikas priekšā un klanīties. Bet man patīk uz skatuves spēlēt, darboties – tas ir kā dzīvesveids.
