Latvijas Lauksaimniecības universitātes Studentu teātris, ar kuru kopš 1983. gada «kopā dzīvo» un rada Astra Kacena, pašlaik Latvijā ir pazīstams kā izcils teātrasporta piekopējs.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes Studentu teātris, ar kuru kopš 1983. gada «kopā dzīvo» un rada Astra Kacena, pašlaik Latvijā ir pazīstams kā izcils teātrasporta piekopējs.
Kas tas tāds teātrasports? Teātrasporta tēvs Latvijā režisors Juris Rijnieks atzīst: «Tas ir nopietns mākslas veids, stipri atšķirīgs no tradicionālā teātra spēlēšanas veida. Tā ir totāla improvizācija. Teātrasports ir izklaides žanrs, kurā aktieri improvizē skatus un dažādas ainiņas (ko viņiem iesaka skatītāji) un sacenšas savā starpā par labāko izpildījumu». Par šā «sporta veida» tiešāko iemiesotāju un ciltsmāti jāuzskata Astra Kacena: «Teātrasporta metodika ir psiholoģisku un teatrālu vingrinājumu komplekss, kas atraisa spontanitāti, iztēli un atbrīvo indivīda ceļu uz viņa radītspēju. (Improvizācija – mākslas darbs, izrādes tēls, kas veidojas pašā izpildīšanas procesā – I.V.). Iepazīšanās ar teātrasportu mums bija kā tāda teātra renesanse. Bija laiks, kad universitātei nebija iespējams dot teātrim nekādus līdzekļus. Un mēs strādājām ar to, kas neprasa neko citu kā tikai mūs pašus. Tomēr, pateicoties rektoram Voldemāram Strīķim, universitāte teātrim atrada jaunas telpas. Es domāju, ka tas ir ļoti būtiski, ka augstskola cauri šiem juku laikiem nosargāja savu teātri, kuram ir 50 gadu vēsture.»
Sākot no 1997. gada, Jelgavas Studentu teātris ir «izsportojies» gan Latvijā, gan ārzemēs, uzkrājis ievērības cienīgu pieredzi, enerģiju, ieguvis lieliskas improvizācijas spējas. Šā gada pavasarī izsludinātā latviešu dramaturģijas iestudējumu skate A.Kacenu atkal ir pamudinājusi pievērsties dramaturģiskam materiālam. Režisore izvēlējusies Jāņa Jurkāna lugu «Amālija».
Pavisam nesen klajā nākusi dramaturga J.Jurkāna lugu izlase «Viņš taču ir muļķis!». Tā tapusi kā pārskats par paveikto 25 gadu garumā (1975. – 2000. g.). Krājumā iekļautas 24 autora lugas, tai skaitā 1995. gadā sarakstītā «Amālija».
J.Jurkāns nepiedāvā drāmas tradicionālajā izpratnē ar ekspozīciju, kulmināciju un atrisinājumu. Viņa lugas vairāk atgādina stāstus vai pārdomas par doto tēmu. Bez asiem konfliktiem, bez dramaturģiskiem sarežģījumiem dzīve vienkārši rit, te atsedzot vienu vai otru būtiskāku vai mazāk būtisku notikumu. Lasītājam tiek doti mājieni, zemteksti, piedāvāta situācija. Var identificēties vai, gluži pretēji, neidentificēties ar kādu no tēliem, ar kādu no situācijām. Situācijas J.Jurkāns piedāvā ļoti dažādas – gan «piepacelti» simboliskas, gan jūsmīgi romantiskas, gan pavisam piezemēti reālas.
Iepazīstoties ar J.Jurkāna lugām, nevar nepamanīt paralēles ar Eiropas simboliskās drāmas pamatlicēju M.Meterlinku. J.Jurkāns mīl simbolus. Tāpat kā M.Meterlinka dramaturģijā, arī J.Jurkāna darbos cilvēka dzīves traģismu un dramatismu rada pats eksistences fakts. Simboliskie slāņi pārklāj cits citu, lasās paralēlēs, veido polifonisko attīstību. Tāds kā apziņas plūsmas darbs ir arī luga «Amālija». Autors to nosaucis par traģikomēdiju. Lugā sastopas divi dzīves izstumtie, varbūt tie ir vīrietis un sieviete, varbūt māte un dēls, bet varbūt vienkārši divi labi un vientuļi cilvēki. Abiem varoņiem «pazaudējušās» mājas. Māja – kā simbols sakārtotai, noslēgtai, mīlestības piepildītai dvēseles mājvietai. Sabiedrības «izstumtie» satiekas dīvainā divbalsīgā monologā – katrs uzstājīgi risina savu domu un tikai ar grūtībām spēj ieklausīties otrā cilvēkā. Neparastais dialogs tikai pa brīdim pārtrūkst, lai pārvērstos saskarsmes kripatās.
Studentu teātrī atkal top izrāde. Divu cilvēku stāsts. Nedaudz par mīlestību, nedaudz par sāpēm, nedaudz par vientulību. Amālija (Baiba Karole) un Armīns (Kaspars Žūriņš) satiekas kādā lietainā dienā kādā mašīnā… Nejauši ceļabiedri? Varbūt likumsakarīga nolemtība? Režisore atļaujas piedāvāt savu skatījumu – atsakoties no vispār pieņemtā attiecību modeļa, proti, māte – dēls, A.Kacena meklē ceļu, kā padarīt dzīvas attiecības sieviete – vīrietis: «Es neveidoju izrādi par vecu un jaunu cilvēku, bet gan par diviem cilvēkiem, kuriem katram ir savs liktenis. Es mēģināju izcelt attiecību līniju starp šiem diviem cilvēkiem, kuri satiekas ārpus laika un telpas un kuriem ir iespēja komunikēties un tuvināties.» Ne aktrises B.Karoles, ne režisores A.Kacenas uzdevums nav no vieglajiem – tēlu, kas lugā veidots kā atmiņu vīziju nomākta vecišķa sieviete (iespējamā Armīna māte), iemiesot un atdzīvināt jaunas sievietes veidolā. Improvizējot, ar emocionāliem impulsiem tiek meklēts ceļš pie tēla. A.Kacena: «Tradicionālais lugas lasījums piedāvā sievieti gados, kurai ir svārstības psihē. Mēs atļāvāmies pārbīdīt laika akcentu, jo laiks, kā zināms, ir relatīvs. Amālijai var būt arī 20 gadi, tieši tāpat kā aktrisei. Mēs pieņēmām, ka Amālija pārdzīvojusi kādu ļoti spēcīgu emocionālu dzīves posmu, jo galu galā tas, kas notika starp trīs lugas varoņiem visa mūža garumā, var notikt arī trīs četros gados. Tā arī bija tā atslēga uz Amālijas tēlu.» Darba procesā A.Kacena ne tikai dod savu izrādes zīmējumu, bet arī ļauj un rosina savus aktierus improvizācijas ceļā meklēt labāko satura un formas risinājumu.
Par mazām pērlītēm – atradumiem – varētu nosaukt epizodiskās lomas, kuras izpilda aktieri Varis Klausītājs, Guntis Endzelis un Artūrs Markots. Profesionāli aktieri izspēlē vairākas atšķirīgas epizodiskas raksturlomas, kas kopējā izrādes eksistenciālā noskaņā ienes asprātīgus, ironiskus un sadzīviskus akcentus.
Mazam draugu lokam 6. jūnija vakarā tika parādīts izrādes pirmmets. Lugas autors, kā likās, palika gandarīts. J.Jurkāns: «Šī versija jeb traktējums man ļoti patika. Un lugā nekur jau nav teikts, ka Amālijai ir 75 gadi! Katrs teātris un katrs režisors izmantos materiālu, kā viņš to redz un var. Labāk ir pilnvērtīgi izveidot izrādi, kā teātris to jūt, nevis veidot kaut ko tādu, kas nav pa spēkam. Šajā ziņā esmu ļoti lojāls pret režiju un pret teātri, jo redzu, ka viņiem ir ko teikt ar šo darbu un ka viņi šo darbu var piepildīt.»
Darbs pie izrādes turpinās. A.Kacena: «Izrādei (darbam pie lomas, pie lugas) jānobriest. Tā ir jāsajūt, jābūt gatavam spēlēt. Tā ir milzīga, smalka, skrupuloza sapratne – organizācija, smalks mehānisms. Izrāde – tā ir māksla, improvizācija, tas ir labs laika pavadīšanas veids. Es noteikti palieku pie improvizācijas kā etapa, un šeit vai citur es gribu to virzīt uz totālas improvizācijas rezultātu. Izrādes mēs veidosim tad, kad laiks un apstākļi to atļaus.»
Atliek tikai novēlēt Studentu teātrim daudz radošas līksmības, kā arī pacietību un spēku izrādes tālākā veidošanā. Ceru, ka rudenī Studentu teātris visus aicinās uz pirmizrādi savās jaunajās telpās.
