Kāds gudrais ir teicis: «Dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu pasauli». Arī mums dzīvē ir savi «atbalsta punkti».
Kāds gudrais ir teicis: «Dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu pasauli». Arī mums dzīvē ir savi «atbalsta punkti».
Mazuļa pirmais atbalsts ir māte. Drošību dod viņas glāsts un pazīstamā balss. Mātes klēpī un tuvumā bērns jūtas vislabāk. Agrāk bērnus ieteica bez vajadzības neņemt rokās, lai neizlutinātu. Taču tā bērns zaudēja savu «atbalsta punktu», un mīļuma trūkums atstāj pēdas visā turpmākajā dzīvē. Uz bērna daudzajiem «kāpēc» bieži atbildam strupi. Mums tik pierastās lietas mazulim ir nesaprotamas un interesantas. Bet atcerēsimies, ka jūs pirmais izskaidrosiet bērnam, kāpēc spīd saule, kāpēc cukurs ir salds un mašīna brauc… No jūsu skaidrojuma veidosies bērna pasaules izpratne.
Pienāk spurainie pusaudža gadi. Tīnim atbalsts ir tikpat svarīgs kā mazulim, taču ar vecāku klēpi vairs nepietiek. Labi, ja pusaudzim saprotoši ir vecāki. Taču bieži mēs runājam dažādās valodās un necenšamies viens otru saprast. Kurš būs tīņa «atbalsta punkts» un autoritāte?
Esam pieauguši un patstāvīgi. Vecāku aizbildniecība un padomi kaitina. Taču mums joprojām ir vajadzīgs «atbalsta punkts». Parasti tā ir «otrā pusīte», kas palīdz vieglāk pārdzīvot sīkās kļūmes un darbadienas stresu. Ģimenes aizvējā atgūstam spēkus un līdzsvaru.
Atbalsta punkts ir vajadzīgs mūsu vecākiem. «Es dzīvošu tik ilgi, kamēr izaugs mazbērni» – šo frāzi ir dzirdējuši daudzi. Nav laika slimot, jāpalīdz audzināt bērnu bērnus, un dzīvei ir jēga un saturs. Neatņemsim šo prieku vecmāmiņām un vectētiņiem. Uzskata, ka viņi mazbērnus mīl vairāk par saviem bērniem. Un vecmāmiņai ir vairāk laika par darbos aizņemto māmiņu izlasīt bērnam pasaku vai iemācīt dziesmiņu.
Mūsu «atbalsta punkti» var būt arī citi. Kādam par tādu kļūst darbs. «Darbaholiķis» – mēs sakām gan ar izbrīnu, gan nožēlu.
Daudzi savu dzīves jēgu atraduši vaļaspriekā. Dārznieks sapņo tikai par dārzu un kā atpestīšanu gaida pavasari. Jau februārī tiek pārskatīti sēklu krājumi. Drīz uz palodzēm kastēs un podiņos no mitrās augsnes sprauksies sīki asniņi…
Cits alkas pēc citādas dzīves izsaka gleznās. Kungs gados, aizgājis pensijā, saprot, ka visu mūžu gribējis gleznot. Gleznās parādās viņa savdabīgais pasaules redzējums. Vietas un cilvēki tiek iemūžināti ar naivu mīļumu un sirsnību.
Atļaušos apgalvot, ka cimdu Jetiņa savu «atbalsta punktu» ir atradusi rakstainajos cimdos. Tie nav mums etnogrāfiski zināmie, «pareizie» raksti. Cimdos ieadītas dabas un dvēseles noskaņas.
Kādam mierinājumu un atbalstu dod ticība Dievam.
Nav svarīgi, kas ir šis atbalsts. Galvenais, lai tāds būtu un ar tā palīdzību mēs spētu pacelt savu pasauli.
