Nav jābūt izcilam ģeogrāfam, lai atcerētos, ka netālu no Auces atrodas Lielauce – pagasta un pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados arī kolhoza centrs. Lielauces sauszemi (ja tā drīkst izteikties!) apskalo Lielauces ezers, bet pretējā pusē atrodas Stirnu muiža – tolaik ne sevišķi biezi apdzīvots zemes pleķītis, vēlāk nespējnieku nams, tad RAF atpūtas bāze un pašreiz vairs tikai pamazām laika zoba grauztās Līvānu un agrāk celtās dzīvojamās un saimniecības ēkas.
Bet 1953. gadā Stirnu muižas pilī atradās Īves mežniecība, un tajā šo rindu autors, tikko tehnikumu beidzis diplomēts mežsaimnieks, strādāja par mežziņa palīgu.
Pieteicāmies korī skolotāju dēļ
Taču šis ir stāsts nevis par mežu apsaimniekošanu, bet gan par Dziesmu svētkiem. Pāris reižu nedēļā pēc oficiālās darba dienas beigām es sēdos mežniecības laivā, paņēmu biedros vēl pāris kaimiņu jaunekļu, un mēs airējāmies pār ezeru uz Lielauci.
Lielauces pilī bija skola, tur strādāja jaunas un glītas skolotājas, un viņas mums, protams, patika. Taču, lai mūsu pabiezā ierašanās Lielauces krastā neizskatītos piedauzīga, mēs pieteicāmies dziedāt vietējā korī, kur dziedāja arī trīs vai četras mūsu sapņu karalienes. Kori vadīja skolas darbmācības skolotājs, un tajā bez mūsu trijotnes un skolotājām dziedāja arī kāds padsmits jauniešu un vecāka gadagājuma ļautiņu.
Mums patika ne tikai minētās skolotājas, bet arī dziedāšana, tādēļ tās pāris stundu mēģinājumos pagāja raženi un gluži nemanāmi. Jāpiebilst, ka mūsu dziedāšana nebija bezmērķīga – nelielo korīti vadītājs gatavoja 1955. gada Dziesmu svētkiem, un tas, domājams, jūtami mobilizēja mūsu darbošanos.
Rudenī ezers aizsala, ziemā ledus apsniga, pār līdzeno klajumu vējš, nekādu šķēršļus nesastapis, pūta gan acīs, gan ausīs, taču arī šie apstākļi mūsu entuziasmu nebūt nemazināja.
Balsis pieskandināja sarīkojumus
Mums jau bija zināms Dziesmu svētku repertuārs – «Dziesmai šodien liela diena» un citas –, to pamazām apguvām, turklāt mūsu vadītājs «piespēlēja» arī dažas citas – ulmaņlaiku – kora dziesmas. Mācījāmies un dziedājām ar prieku, un mūsu balsis pieskandināja arī tolaik samērā reto svētku norišu priekšnesumus.
Tā pagāja 1954. gads – Lielauces meža izcirtumos sparīgi zaļoja manā vadībā iestādītās priedītes un eglītes, bet Lielaucē savukārt sāka izpausties tuvojošos lielo dziedāšanas svētku uztraukums un nervozitāte. Jau aprīlī sākām mēģināt trīs reizes nedēļā, un līdzšinējo divu stundu vietā vadītājs «piesvieda» vēl kādu pusstundiņu. Mēs labi nodziedājām maija svētku sarīkojumā, nedaudz atpūtāmies un tad sākām gatavoties lielajam koru kopmēģinājumam mēneša otrajā pusē Bēnē.
Bēnes saiets bija ieplānots kādas maija svētdienas pievakarē; uz Auci mūsu korīti solīja aizvest kolhoza automašīna. Tiktāl viss gāja pēc plāna. Iepriekšējā vakarā nodziedājāmies līdz sāpošām rīklēm, otrā dienā laiva no Stirnu muižas atīrās paredzētajā brīdī, taču kolhoza šoferis plānotajā izbraukšanas laikā neparādījās. Vietējie – skolotājas un «iedzimtie» –, nesekmīgi izgaidījušies, pazuda kur kurš, bet mūsu Stirnu muižas trijotne piepūta vaigus un devās uz Auci kājām. Astoņi kilometri – sīkums mūsu jaunībai!
Soļojām braši – apavu zoles nesaudzēdami, taču vilciens no Auces un Bēni jau bija aizgājis. Ko nu? «Turpināsim soļot,» Juris ierosināja, «Daliņš taču kājoja daudz garākus gabalus!»
Runāts – darīts, bet iepriekšējais pacēlums bija jūtami mazinājies. Bēnē, protams, nonācām, bet tikai tad, kad koru dziedāšanas lielmēģinājums bija beidzies un visi tā dalībnieki un organizētāji paklīduši.
Kolhoza šofera dēļ
Tā 1955. gadā Lielauces korim Dziesmu svētki aizgāja secen, un mūsu balsis Latvijas publika nedzirdēja. Un kā dēļ? Kolhoza šofera, kurš nebija izgulējis sestdienas vai varbūt paģiru miegu. Televizoru toreiz mums vēl nebija, tādēļ svētku norisei varējām sekot līdzi tikai radiopārraidēs.
Bet korī mēs turpinājām dziedāt, tagad gan jāatzīstas – galvenokārt smuko Lielauces skolotāju dēļ. ◆
