Tuvojas Ziemassvētku kauju atceres laiks, kad atkal Ložmetējkalnā pie ugunskuriem pulcēsies dažādi ļaudis – karavīri, skolu jaunieši, vietējie valgundieši, arī atbraucēji.
Tuvojas Ziemassvētku kauju atceres laiks, kad atkal Ložmetējkalnā pie ugunskuriem pulcēsies dažādi ļaudis – karavīri, skolu jaunieši, vietējie valgundieši, arī atbraucēji.
Parasti pēdējo vidū ir vīri strēlnieku formās, ar droši vien kinostudijā sadabūtām šautenēm (kas neskaitās ieroči). Vienalga, sals tur vai atkusnis, Ložmetēkalna apkārtnē uzceltajās teltīs viņi parasti dzīvo visu nedēļas nogali. Trīs reizes nav jāmin, lai pateiktu, ka tie ir Rīgas Kara vēstures kluba dalībnieki. Šo cilvēku aizrautīgais hobijs ir pētīt seno karavīru, arī strēlnieku, vēsturi, tostarp formas, sadzīvi. Kopā ar Kara vēstures kluba dalībniekiem man reiz 1996. gada rudenī bija izdevība braukt uz Borodinas kaujas atceri Piemaskavā. Jāpiebilst, ka Krievijā šā kara vēstures pētīšana noris samērā nopietnā līmenī. Elektriskais vilciens, kas no Maskavas uz Borodinu veda sarīkojuma dalībniekus, bija pilns ar aizrautīgiem vīriem Kutuzova armijas 1812. gada karavīru formās. Starp viņiem arī dāmas, kas savulaik piedalījušās karā. Mūsējie, rīdzinieki, lai gan pēc tautības pārsvarā krievi, šajā varenajā sarīkojumā tēloja franču karavīrus. Viņi “fanoja” par kaut kādu pulku, kuru diemžēl nezinu. Man Maskavā bija arī citas darīšanas, tādēļ redzēju šīs Borodinas kaujas izrādes pirmo un pēdējo dienu, kad jau vajadzēja kāpt autobusā un braukt mājās. Tā arī darījām, bet tad pēkšņi atklājās, ka ceļam paredzētā degvielas nauda palikusi “kaujas laukā”. Es negribētu apgalvot, ka tie Rīgas “franči” sarīkojuma dienās būtu aizrāvušies ar grādīgajiem dzērieniem, taču gluži sausā tā lieta negāja. Ko darīt? Viens variants – braukt uz Latvijas vēstniecību Krievijā, kas atrodas netālajā Maskavā. Tik daudz dīzeļa “zupas” mums vēl bija. Tur nu varētu godājamam Jānim Peteram lūgt ārpuskārtas aizdevumu un tad jau mājās tiktu. Taču lieta šaubīga. Mobilo tālruņu tolaik mums vēl nebija, un ej nu sazini, vai Petera kungs mūs tur gaida. Turklāt cik gan viņš varētu būt priecīgs par šādiem aizdevuma lūdzējiem!
Tad Rīgas “franču” vienības komandieris Leonīds pieņēma lēmumu. Sagadījās, ka turpat kādus simts metrus tālāk no autobusa stāvēja Napoleons, kuru tēloja kāds vēstures zinātņu doktors no Sanktpēterburgas. Leonīds devās pie viņa un, kā reglaments prasa, uzrunāja: “Mans ģenerāli…” Labi, ka tajā brīdī “izcilajam karavadonim” līdzās stāvēja vēl kādi vīri. Caur autobusa logu varēja saskatīt, ka arī tie ir formās, taču nevis vēsturiskajās, bet gan mūsdienu. Vārds pa vārdam, un īstais Francijas militārais atašejs Krievijā izvilka savu maku un izņēma banknoti. No ekonomiski augsti attīstītas valsts pulkveža algas droši vien tas nebija daudz, taču pie toreizējām degvielas cenām mūsu vairāk nekā tūkstoškilometrīgajam atpakaļceļam pilnīgi pietika.
